No Igaunijas projekta “Brīvā telpa” prezentācijas

Brīvība ir svarīgāka par laimi 0

Intervija ar Johanu Tali, vienu no igauņu paviljona kuratoriem 14. starptautiskajā arhitektūras biennālē Venēcijā

Intervē Sandra Kosorotova Tallinā
04/04/2014

14. starptautiskajā arhitektūras biennālē, kas notiks Venēcijā no 7. jūnija līdz 23. novembrim, Igauniju pārstāvēs projekts “Brīvā telpa”, kura kuratori ir trīs jauni igauņu arhitekti, kas pašlaik dzīvo Vīnē. Biennāles kurators Rems Kolhāss tās dalībniekiem piedāvājis apspēlēt ideju par nacionālās specifikas izzušanu arhitektūrā pēc Otrā pasaules kara un jaunas universālas arhitektūras valodas veidošanos. Johanna Jēkalda, Johans Tali un Sīms Tuksams – visi trīs ir beiguši Vīnes Lietišķās mākslas universitāti un arhitektūras attīstību saista ar digitālajām tehnoloģijām un sociālajiem medijiem. “Brīvā telpa” izzina publikas ietekmi uz apkārtējo telpu. Sazinājāmies ar māksliniekiem, lai sīkāk uzzinātu par svarīgāko topošajā igauņu paviljonā Venēcijas biennālē. Uz mūsu jautājumiem atbild Johans Tali.

Nu jau apritējis vairāk nekā gads, kopš nolēmāt piedalīties nacionālajā konkursā. Kā radās šī ideja?

Domāju, mūs pirmām kārtām ieinteresēja biennāles radošā direktora Rema Kolhāsa piedāvājums nacionālo paviljonu projektus veidot ne tik daudz praktiskus, cik analītiskus. Jutāmies ļoti ērti, konkursā reprezentējot ideju, pat nezinot, kādu veidolu tā rezultātā iegūs – piedāvājums raksturoja problēmas, ar kuru risināšanu mēs gribētu nodarboties. Ja iepriekšējo biennāļu tēmas bija ļoti abstraktas un brīvi interpretējamas, šoreiz galvenais uzmanības objekts tika noteiks diezgan precīzi: nacionālās un globālās ietekmes uz fundamentālajiem arhitektūras elementiem divdesmitajā gadsimtā. Mums iepatikās ideja pārstāvēt Igauniju šādā kontekstā līdzās vairāk nekā piecdesmit valstīm. Turklāt tā ir lieliska iespēja palūkoties uz igauņu arhitektūras ainavu no autsaidera skatupunkta – bez emocionālās piesaistes. Uzvarēt nacionālajā konkursā, visticamāk, palīdzēja mūsu atvērtība un vēlme sadarboties mūs interesējošajā sfērā, ko varētu raksturot kā “sabiedriskā vide digitālo komunikāciju laikmetā”.


Foto: Kristina Õllek

Tātad kā nacionālā konkursa uzvarētājs Igauniju pārstāvēs jūsu projekts “Brīvā telpa”. Pastāstiet, lūdzu, par to sīkāk!

Īsumā – “Brīvā telpa” ir mūsdienu sabiedriskās telpas modelis, tās, ko devējam par interspace. Projekta ideja – parādīt nobīdi no sabiedriskās telpas, ko nosaka dažādas institūcijas, uz sabiedrisko telpu, kuru publika var ietekmēt ar tehnoloģiju palīdzību. Pat tik digitalizētā sabiedrībā, kāda ir mūsdienu Igaunija, vēl aizvien eksistē nepieciešamība pēc fiziskās vides, un šīs individualizētās, fragmentētās daudzdimensiju telpas mūs interesē vairāk. Interaktīvā instalācija ikdienas parādības un aktivitātes apkārtējā vidē parādīs caur digitālo tehnoloģiju, fizisko ķermeņu un kolektīvo telpu mijiedarbības prizmu. Piemēram, mēs arvien biežāk kontaktējamies nevis cits ar citu, bet ar avatāriem, kas reprezentē mūs mobilajās ierīcēs; nevis uzstājamies publikas priekšā, bet rakstām tviterī un veidojam blogus interneta vietnēs. Asociācijas ar vārdkopu “sabiedriskā telpa” pēdējo gadu desmitu laikā ir būtiski mainījušās, un mūsu projekts parādīs, kāda bija Igaunijas sabiedriskā telpa agrāk un kāda ir tagad.

Interesanti, ka līdztekus trim kuratoriem projektā iesaistīti arī Igaunijas Mākslas akadēmijas studenti. Tas notika jūsu organizētajā meistardarbnīcā. Vai nav grūti strādāt pie uzdevuma tik raibā sastāvā? Vai plānojat arī turpmāk kopīgus projektus?

Mēs sākām ar jautājumu: kas ir digitālā sabiedriskā telpa un kādā veidā tā var ietekmēt fizisko sabiedrisko telpu? Atklāti sakot, mēs paši nezinājām atbildi uz šo jautājumu un nolēmām izmantot kraudsorsingu, lai atrastu labāko pieeju šai problēmai. Divdesmit studentu komanda meklēja atbildes, bet mēs kūrējām un piefiksējām visus priekšlikumus. Rezultātā ieguvām jaunu ideju kopumu par sabiedrisko telpu. Auditorija kļuva par laboratoriju, kurā eksperimentēt ar dažādām tēzēm. Tādā veidā studentu mācīšana izvērtās pētījumā – mēs vērojām, kā attīstās studentu idejas, necenšoties ietekmēt galarezultātu. Mēs nedalījāmies savās zināšanās, bet radījām platformu – augsni, kur rasties jaunām idejām. Šis modus operandi  ir gan mūsdienu akadēmiskā procesa, gan arhitektūras prakses neatņemama sastāvdaļa, un šādu pieeju mēs, nešaubīgi, izmantosim arī turpmāk.


Foto: Johanna Jõekalda

Viens no jūsu projekta aspektiem ir akcents uz individualitātes diversifikāciju, kas arhitektūras attīstībā izpaužas virzienā uz lielāku daudzveidību. Tomēr jaunākās tendendes modes pasaulē – normcore – apliecina izvēli par labu “vienādīgumam” un iespējai identificēties ar maksimāli lielāku skaitu ļaužu tieši ārējā izskata dēļ – lai tas ir neitrāls un visiem pieņemams. Ja apģērbu dizainā normcore ir beisbola cepurīte, flīss un džinsi, mūzikā – Fleetwood Mac dziesma Everywhere, kādas paralēles var vilkt ar arhitektūru? 

Normkorā nav būtības (normcore has no core). Šis apzīmējums, “kopsaucējs” nes sevī ilūziju par apstākļiem, kas pieņemami visiem, bet patiesībā neapmierina nevienu. Nav tāda cilvēka, kas būtu statistiskā norma. “Vidējais” pircējs, uz ko orientējas tirdzniecības centri, dabā neeksistē.

Viens no galvenajiem mūsu pētījuma jautājumiem – kas ir vidējais kolektīvais un kā parādīt tā, lai tas nebūtu attiecināms ne uz vienu konkrēti, bet tajā pašā laikā ir atvērts jebkādām interpretācijām? No modernisma arhitektūras vēstures zināms, ka pati abstraktās unifikācijas ideja, kas vizuāli izpaudās kā pilsētas apbūves organizācija (Lekorbizjē Parīzes plāns) striktā un tīrā neizteiksmīgu atkārtojošos objektu tīkla stilā, nav tikusi galā ar uzdevumu aptvert visu individualitāšu spektru.

Kā pretspars šīm modernisma idejām par pilsētu radās postmodernisma mēģinājums visu šo spektru parādīt ar vienotas sarežģītas sistēmas palīdzību. Tomēr tam jaunajam kopumam, kas rodas no neredzamā mainīgās informācijas lauka, piemīt vismaz viena problēma – visu laiku mainīgajā pasaulē, ko tas cenšas izpaust, tas pats noveco pārāk ātri. Un tieši tas ir mūsu projekta izejas punkts. Mēs nevis meklējam kopsaucēju atšķirībām, bet cenšamies radīt sarežģītu daudzveidību apkopojošu stilu, tehnoloģiju izmantojot kā instrumentu, ar ko iegūt informāciju par mums pašiem. Gribam piedāvāt sabiedrisko telpu kā vietu, kas aptver un akumulē šo informāciju. Būtisku palīdzību šajā darbā mums sniegs “lielie dati” (Big Data). Analīzē galvenais būs nevis atklāt un izslēgt anomālijas, bet – tieši otrādi – ņemt vērā visas atkāpes no normas. Ar “lielo datu” palīdzību iegūtais interaktīvais objekts ikvienam varēs piedāvāt kaut ko jaunu. Normcore, mūsuprāt, ir izmisīgi modes industrijas centieni atrast vismaz kaut kādu jaunu trendu pasaulē, kur mode jau sen nav iespējama totālās personalizācijas dēļ. Savukārt “anonīmajam stilam”, uz ko balstās normcore, nav pietiekama potenciāla, lai cilvēkiem dotu kaut ko jaunu.

“Brīvajā telpā” jūs runājat par cilvēku ietekmi uz arhitektūru. Rakstnieks un filozofs Alēns de Botons savā grāmatā “Laimes arhitektūra” – tieši otrādi – raksta par arhitektūras iespaidu uz cilvēku emocionālo stāvokli. Ko jūs par to domājat?

Es uzskatu, ka brīvība ir svarīgāka par laimi. Un mēs pētām iespējas izmantot sabiedrisko telpu kā vietu vislielākajai brīvībai, savukārt arhitektūru – lai veicinātu personisko brīvību. Atbildes reakciju cikli – lūk, tas ietekmē mūsdienu arhitektūru. No sabiedriskās vides veidošanas viedokļa arhitektūrai ir ārkārtīgi nozīmīga loma sabiedrības ideju atklāsmē un saglabāšanā, kā arī tādas pilsētvides ainavas izveidē, kura atbilstu arvien vairāk un vairāk individualizētas publikas vajadzībām.

Vai piedalīšanās biennālē iespaidos jūsu profesionālo “profilu” Igaunijā un ārzemēs? Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Dzīve mūs ir izmācījusi pārāk nesacerēties par nākotni: jebkurā gadījumā viss notiks citādi, nekā plānots. Attiecībā uz starptautiskajiem sakariem – mums ir izdevies sākt diskusiju par mūs interesējošām tēmām ar profesionāļiem no tādām valstīm kā Itālija, ASV, Nīderlande, Austrija, Lielbritānija, Norvēģija. Daži no viņiem ar šīm problēmām nodarbojas jau kopš 60. gadiem, kas savukārt nozīmē to, ka šie jautājumi ir nevis vienkārši pēdējo gadu modes lieta, bet gan patiešām vēsturisks un nozīmīgs process. Igaunija, kas atrodas digitalizācijas avangardā, ir ideāla vieta, lai vērotu efektu, kādu dod jaunu tehnoloģiju attīstības ietekme uz sabiedrību un fizisko telpu, kurā dzīvojam.