Expo 2015 Latvijas ekspozīcijas “Dzīvības drava” makets

Nemēģināsi sasniegt zvaigznes - arī no alas neizlīdīsi 0

Intervē Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
02/04/2014

Arhitektu biroja MADE arhitekti vārds pēdējā gada laikā Latvijas informācijas telpā izskanējis vairākkārtēji un skaļi.

Vispirms jau pērn tieši ap šo pašu laiku virmoja Latvijas Arhitektūras gada skates kaislības, kuru kulminācijā galveno balvu - bronzas ananāsu un ceļojumu uz Eiropas nozīmīgākās arhitektūras balvas - Mies van der Rohe Award apbalvošanas ceremoniju, saņēma tieši šī apvienība – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs un Liena Amoliņa, kad viennozīmīgā vērtējumā par veiksmīgāko 2012. gada arhitektūras projektu tika atzīta MADE arhitekti projektētā Saldus mūzikas un mākslas skola.

Savukārt, 2013. gada jūlijā Latvijā pirmo reizi tika izsludināts atklāts metu konkurss nacionālā paviljona arhitektūras risinājuma un ekspozīcijas satura izveidei starptautiskajā izstādē Expo 2015, kas notiks Milānā. Konkursa rezultātā Latvijas ekspozīcijas “Dzīvības drava” arhitektoniskais risinājums tika uzticēts apvienībai MADE arhitekti.

Pirms tam arhitektu birojs jau bija pieteicis dalību Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas metu konkursā, kas tika izsludināts ar mērķi pielāgot teātra ēku kompleksu mūsdienu prasībām. Konkurss gan noslēdzās ar žūrijas izvairīšanos no pirmās vietas piešķiršanas, bet otro vietu ieguva apvienības MADE arhitekti un biroja “GAISS” kopdarba mets ar devīzi jeb kodu LAC18.

Jaunā Rīgas teātra gadījumā godalgotajiem pretendentiem vēl būs jāprecizē savi priekšlikumi sarunu procedūrās, kamēr darbs pie Latvijas paviljona Expo lielizstādē uzņem savus apgriezienus. Pavisam drīz jau tuvojas Latvijas Arhitektūras gada balvas konkurss, kura kuratori pēc tradīcijas ir iepriekšējās lielās balvas ieguvēji, tātad - MADE arhitekti.


Linda Krūmiņa un Miķelis Putrāms

Arterritory.com lūdza arhitektu apvienības dibinātājus - Lindu Krūmiņu un Miķeli Putrāmu  atlicināt laiku sarunai...

Ko arhitektam nozīmē plānot savu laiku? Cik šaurs vai plašs ir laika rāmis un veicamo uzdevumu apjoms tajā?

Miķelis Putrāms: Arhitektūrā ir lietas, kuras nevar izdomāt ātrāk, kamēr nav pagājis nepieciešamais domāšanas laiks. Protams, var steigties un darāmo it kā padarīt, taču vērtība risinājumam būs tikai tad, kad tas kādu laiku būs ”nostāvējies”.

Iespējams, tas nav populārs viedoklis, taču - kas attiecas uz laika plānošanu kāda projekta ietvaros - mums šķiet, ka pēc iespējas vairāk laika ir jāpavada domājot, bet pēc iespējas vēlāk kaut kas ir jāsāk zīmēt un realizēt. Nofiksēta risinājuma sazīmēšana un noformēšana tad arī prasa daudz mazāk laika, un to var veikt, jau strauji tuvojoties noslēguma termiņam.

Esmu lasījis teorijas par ražošanu un dizaina realizēšanu, tajās vairākkārt tiek pausts, ka tiklīdz kaut kas jau ir paveikts un lēmumi ir pieņemti, izmaiņas un jaunus risinājumus ieviest ir ļoti grūti, dārgi un laikietilpīgi.

Tas pats notiek arī attiecībā pašam pret sevi – tiklīdz risinājumā kaut ko esi apstiprinājis, ir grūti pie kaut kā atgriezties vai pieņemt ko citu.

Linda Krūmiņa: Arhitektūras pamatīgums un nopietnība vienkārši neļauj kaut ko darīt ātri vai steidzoties. Arhitektu nemitīgi māc iekšējas šaubas un tiekšanās risinājumu pilnīgot, jo vienmēr būs tik daudz praktisko un materiālo jautājumu, kas prasīs vairākkārtēju izsvēršanu.

Arhitektūra ir cieši saistīta ar laika dimensiju. Jūsu radītais būs savā vietā arī ļoti tālā nākotnē, kad jūsu pašu vairs nebūs. Kā uztverat šo laika dimensiju? Vai tā savā ziņā nenomāc?

M.P.: Es nemēdzu domāt par to, kā manis radītā arhitektūra dzīvos laikā, kad manis vairs nebūs. Es domāju par arhitektūru, kas atbilst manai sajūtai tieši par mūsdienu vidi. Varbūt tāpēc man tik ļoti patīk braukt uz Saldus skolu, jo tā ir arhitektūra, ko šobrīd uzskatu par labu. Domāju, arhitektūrai ir jākalpo mūsu šībrīža vajadzībām. Un, protams, vēl pēc desmit un piecdesmit gadiem.

Mēs šobrīd dzīvojam 19. gadsimta mājās, 18. gadsimta pilsētā – vidē, kuru kādi citi ir radījuši citos laikmetos... Kāpēc, lai mēs neradītu vidi, kādu gribam tieši šobrīd?! No šī viedokļa - laika dimensija ir jāizmanto, kamēr esam dzīvi un šeit.

Šobrīd, kad viss ir uzņēmis tik straujus tempus – strauji mainās cilvēku gaume, lietas, kas patīk, cilvēki grib aizvien ko jaunu un citādāku... Vai tas nav licis aizdomāties, ka pēc nieka desmit vai divdesmit gadiem jūsu izvēlētie materiāli, formas un funkcija būs zaudējuši savu aktualitāti?

L.K.: Gribas cerēt, ka mūsu radītais nav tik ļoti piesaistīts konkrētam laikam. Savā darbā mēs neoperējam ar kategorijām – aktuāls, neaktuāls vai moderns, nemoderns. Arhitektūrā noteikti var sazīmēt tendences, taču, manuprāt, tās nav ārējas formas, tāpēc svarīgi, lai objekts kaut kādā ziņā būtu pamatīgs, lai netiktu izmantoti pārlieku daudzi dažādi materiāli, tie būtu kvalitatīvi un cilvēkam draudzīgi. Tādā brīdī formai vairs nav nozīmes.

M.P.: Agrāk ļoti lielu lomu spēlēja tieši arhitektūras āriene – formas un stili, un, ja arhitektūru vērtē kā formu, tad, protams, formu aktualitāte ir mainīga. Bet, ja lūkojamies no cilvēku vajadzības pēc telpiskām kvalitātēm, tad šeit jau parādās zināma stabilitāte.

Turklāt mājas ir jābūvē nevis konkrētai funkcijai, bet kā struktūras, kurās var notikt daudz kas. Tas nozīmē, ka nedrīkst griestus būvēt zemākus par 3 metriem, jo - pretējā gadījumā - telpu varēs izmantot tikai dzīvošanai. Ēka jābūvē tā, lai tās karkass funkcionētu daudzus simtus gadu, bet starpsienas varētu mainīt kaut katru gadu. Tāpat jau tiek uzskatīts, ka pēc 40 – 50 gadiem inženiersistēma ir jāmaina.

Tā arī bija lieta, ko piedāvājām Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas metu konkursā, proti, jaunu ēku pagalmā ar lielu griestu augstumu un pietiekošu plašu plānojumu, lai ēku varētu izmantot praktiski jebkādām vajadzībām, nevis tikai teātra funkcijai, bet atvērtu radošajam potenciālam - turpmāko simt gadu griezumā.


 Saldus mūzikas un mākslas skola. Foto: Ansis Starks

Jūsuprāt, tāda ir laba arhitektūra?

L.K.: Ja skatās pēc definīcijas, ka laba arhitektūra atbilst pasūtītāja, piemēram, sabiedrības nosacītajam uzdevumam, tad ir jāpārskata jautājums, par kādām vērtībām sabiedrība vispār ir vienojusies. Ja varam definēt vērtības un to, ko vēlamies, tad, iespējams, varam definēt, kas ir laba arhitektūra konkrētai sabiedrībai un situācijai.

Arhitekts (kā viszinis vai utopists) pats sev formās vai materiālos var strikti definēt un apgalvot, ka tā vai tā ir vislabākā arhitektūra, taču ir jāskatās, kas visvairāk atbilst sabiedrībai. Būtībā arhitekts to noteikt nevar, jo tad sanāk, ka viņš pats būs pasūtītājs, un tās būs viņa personīgās vērtības.

Arhitekts pasūtītāju var vienīgi mēģināt izglītot ar savu risinājumu, parādīt profesionāli labāko ceļu, kuru iet, taču vienalga – tas ir kopdarbs.

M.P.: Es sacītu, ka laba arhitektūra ir tāds piedzīvojums, kuru izbauda gan pasūtītājs, gan arhitekts, gan visi pārējie.

Ja arhitektūra ir formāla izpausme, tad labums ir subjektīvs, bet, ja arhitektūras izpausme ir sociāli lietderīga attiecībā pret konkrētiem cilvēkiem, tajā skaitā pret arhitektu – tad tās novērtējums ir objektīvs.

Piemēram, šobrīd, domājot par Latvijas Arhitektūras gada skates darbiem, cenšamies saprast, kā tos novērtēt. Arhitektūru nevar novērtēt tikai uz to paskatoties, jo aiz katras ēkas slēpjas tik daudz kas - pārdomas, jūtas, stratēģijas, drāmas, laiks... Abstrahējoties un vērtējot tikai pēc ārējām un materiālu kvalitātēm, līdz arhitekta dziļākajai idejai var arī nenonākt. Beigās atnāk pats arhitekts un saka – ziniet, šīs mājas dēļ esmu nosirmojis, bet tikmēr pulciņš vērtētāju stāv un domā – njā, bet nams diezgan parasts...

L.K.: Vienlaikus uzsist uz pleca visiem nevaram, ja gribam norādīt kvalitātes līmeni, uz kuru tiekties. Nekritiski iedot diplomus visiem kā bērnudārzā - tas nebūs ilgtspējīgs risinājums. Tā mēs kvalitāti nevairosim.

M.P.: Man šķiet, svarīgi jebkuru atzinības piešķiršanas faktu skaidrot, tādējādi izglītojot gan arhitektus, gan sabiedrību. Ir jāpastāsta, ka atzinība ir piešķirta tādēļ, ka izdarīts ir tas un tas, tas un tas ļoti labi darbojas, bet tas veicina to vai šo... Tādā veidā izceļot nevis konkrētus darbus un personības, bet augsti novērtētas arhitektūras vērtības.


Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas projketa mets

Atgriežoties pie Jaunā Rīgas teātra projekta, kādā stadijā tas šobrīd atrodas? Kas motivēja jūs pieteikties šim konkursam?

M.P.: Jaunā Rīgas teātra (JRT) rekonstrukcijas konkurss bija ārkārtīgi vilinošs projekts tieši tādēļ, ka personīgi bijām identificējušies ar Alvja Hermaņa izrādēm. Tagad secinājums ir tāds, ka izrādes ir kaut kas cits nekā pats JRT – tādā būvniecības izpratnē.

Lai gan jāsaka, ka teātra telpas radošā trupa brīvi izmantoja dažādos veidos. Par to liecina kaut vai fakts, ka viņi atļāvās ”Rīgas Laika” redakcijas telpu nesošajās sienās izzāģēt caurumu un pārvērst to par skatuvi. Varbūt tieši šīs radošās komandas un teātra telpu īpašās attiecības arī kaut kādā ziņā bija palīdzējušas radīt šīs brīnišķīgās teātra izrādes.

Taču vienlaikus tas, ka butaforam vai rekvizitoram nav kur savu somu nolikt, ir vienkārši šausmīgi. Dušas atrodas pagrabā, tajā pašā laikā ēkā ir ļoti daudz telpas, kas vienkārši ir piekrāmētas ar tehniskām lietām.

Mūsu piedāvājums ir uzbūvēt jauno māju pagalmā, kurā katrs teātra darbinieks varētu justies kā mājās, kur katram būtu sava vietu, kur darīt savu darbu.

L.K.: Mums šķita svarīga pagalma sajūta, kaut arī pagalma apjoms nav vērtīgs vēstures griezumā un nedemonstrē kādus būvniecības paraugus, kas nebūtu citur Rīgā. Mūsējais arī bija vienīgais darbs, kas koncentrējās uz šo īpašo pagalma sajūtas saglabāšanu, kas tur vienmēr ir bijusi.

M.P.: JRT konkursā ir ļoti sarežģīta un komplicēta situācija saistībā ar dažādām prasībām no teātra puses, kā arī tehniskiem un juridiskiem ierobežojumiem, ko paredz esošā ierobežotā platība kvartāla vidū un apbūves noteikumi. Prasību un iespēju pretrunas lika mums izvēlēties prioritātes un piedāvāt mūsu priekšlikumu racionālai teātra attīstībai. Tas nozīmē, ka piedāvājums ir mūsu vērtību un izvēļu komplekts. Mūsu komandas galvenie lēmumi bija telpiski neuzbrukt mazajai pagalma mājai, veidot vienstāvīgu savienojumu, nebūvēt virsskatuvi vecajai zālei. Es pieņemu, ka žūrijas novērtējumu ieguvām tieši mūsu piedāvāta risinājumu komplekta dēļ, savukārt sarunu procedūrā tiek akcentētas jau citas prioritātes. Mainot vērtības un prasību prioritātes, mainās arī piedāvājums. Tādēļ, manuprāt, projekts virzās ļoti riskantā zonā, kad iespējas un vēlmes fiziski ir ļoti grūti savienot, un tikai ar arhitektūras līdzekļiem to atrisināt nebūs iespējams.

L.K.: Sajutām, ka kaut kas ir jāmaina pašā teātra rutīnā un sistēmā, jo ar arhitektūru vien nevar gaidīt brīnumu risinājumu. Lai gan saprotam, ka pats teātris zina, kā tas darbojas, un mēs nevaram pilnībā ieviest jaunu sistēmu, taču, iespējams, ka kaut kādas lietas viņiem ir jāpārskata.

Ir tā, ka bieži vien kādu iekšēju problēmu iespējams atrisināt ar ne-arhitektūras palīdzību, turklāt daudzkārt lētāk. Teātrī daži jautājumi ir tik saimnieciski un utilitāri, tāpēc, iespējams, ir nepieciešams daudz vienkāršāks projekts un nebūt ne tik vērienīga rekonstrukcija.

M.P.: Manuprāt, pasūtītājām kopā ar JRT vēlreiz vajadzētu izvērtēt ambīcijas attiecībā pret riskiem.

Katrs darbs pie konkursa risinājumiem prasa laiku un ieguldījumu. Kā jūs izvērtējat dalību konkursos?

M.P.: Ļoti labs jautājums. Konkursa nolikums ir redzamās un slēptās informācijas nesējs. Tā ir viena no interesantākajām lietām, ka, lasot parastu tekstu, kurā vienkārši ir izklāstītas pasūtītāja vajadzības, jau ir iespējams nojaust, kas tas ir par pasūtītāju, ko tas vēlas, kādi ir viņa vājie punkti, izaicinājumi... To var izsecināt pat pēc tā, kā konkursa projekts ticis izsludināts, kā tas ir noformēts, kāda informācija ir vai nav iekļauta. Neviltotā interese izprast patieso procesu nozīmi ilustrē arhitekta spēju, skatoties uz milzīgu informācijas blāķi, intuitīvi saprast sakarības un izvilkt priekš sevis noderīgo.

Izlasot JRT gan saproti, ka šis nav konkurss, kurā ir jāpiedalās. Bet jāpiedalās bija, jo teātris mums bija ļoti personiska kultūras sastāvdaļa.

Vēl viens skaļš ar jūsu vārdu saistīts notikums ir Latvijas paviljona realizācija Expo Milano 2015. Latvijas dalības mērķis starptautiskajā izstādē ir stiprināt valsts vārdu ar sekojošajiem atslēgas vārdiem - bioloģiskā daudzveidība, inovācijas, kultūra, Latvija kā kultūras un ekotūrisma galamērķis, utt. Vai jūs piekrītat šiem atslēgas vārdiem un kā tos izmantojāt metu izstrādē?

L.K.: Pilnīgi noteikti saskatām, ka Latvijas kontekstā, tas viss ir, un citiem to varam parādīt. Jautājums bija, kādā veidā mēs to varam parādīt...

M.P.: Katrai valstij ir iespēja radīt to risinājumu un rādīt savu attieksmi Expo izstādē, kas tai šķiet piemērotākais. Mēs daudz spriedām par to, ko tad paviljons dos Latvijai, ko dos Latvijas iedzīvotājiem... Ir ļoti būtisks sākotnējais uzstādījums – kādēļ tur braucam - vai gribam aizvest tur kaut ko nopārdot, vai jūtamies gana gudri un vareni - un to vienkārši nodemonstrējam.

Viena no lietām, ko atklājām darba procesa diskusijās bija sekojoša - Latvijas nevarēšana, jeb tas, ko uzskatām par mūsu vājumu - ka nemākam pietiekoši grandiozos apjomos ražot un eksportēt, patiesībā ir mūsu galvenā priekšrocība. Proti, mēs neesam sabojājuši savus laukus, turklāt mums vēl ir meži – tāda ekosistēma, kurā cilvēks vajadzības gadījumā var dzīvot būdā un iztikt no sēnēm, ogām un tējām. Citām Eiropas valstīm šobrīd ir daudz grūtāk atgriezties pie dabīguma un līdzsvara, kas mums Latvijā ir ierasta parādība.

L.K.: Ja skatās ekonomiskās kategorijās, ražošana un lielražošana vienmēr ir izdevīgāka, bet mazās, ekoloģiskās saimniecības ir neefektīvas. Taču līdz ar to mums nav noplicināti lauki un viena agrokultūra simtiem hektāros. Tas patiesībā ir mūsu spēks! Laime, kas slēpjas neekonomiskajā ieguvumā! Latvijas paviljona uzstādījums ir nevis pārdot, bet iekārdināt šurp atbraukt.

Tad kāds būs galējais paviljona vizuālais veidols, ko tad varēsim redzēt 2015. gada lielizstādē?

M.P.: Expo organizētāju uzstādījums bija tāds, ka katras valsts tēmai ir jāsaplūst ar pašu ekspozīciju, ar arhitektūru un notikumiem – visam projektam jābūt kā vienam vienotam pārdzīvojumam.

Piekrītu, ka šāds vienots pārdzīvojums, kurā katra no sastāvdaļām papildina viena otru, uz cilvēku iedarbojas ļoti spēcīgi. Paviljons ietver ļoti daudz scenogrāfijas, emocionāla vēstījuma, simboliskas nozīmes...

Darba procesā kopā ar producentiem un scenogrāfiem daudz diskutējām par idejisko platformu. Galu galā mēs, arhitekti, bijām tie, kas visas tās sajūtas un daudzveidību mēģinājām atrisināt ar viena veidola, vienas būves palīdzību.

Tā veidojās koks. Patiesībā - telpa zem koka. Ne tik daudz būtisks ir stumbrs un tā zari, un kokmateriālu daudzums, kā telpa, kas atrodas starp koka zariem - kā patvērums, kā simbols ziedošai/dziedošai ekosistēmai.

Tā ir plaša, labi pārredzama telpa, kuras elementi - scenogrāfija, informācija un pat garša - radīs paviljona emocionālo platformu.  Objekta otrā pusē iecerēts amfiteātris, kur notiks koncerti, vai vienkārši tāpat varēs pasēdēt koka ēnā un baudīt Latvijas sajūtu. Mums šķiet, ka šis koks ir iztālēm pamanāms un intriģējošs objekts. Ja nacionālais paviljons ir konteiners ar nelielu atvērumu, pie kura stāv milzīgi gara rinda, tad tas kaut kādā ziņā būtu ļoti neefektīvs veids, kādā runāt par valsti.

Kā tiek veidota katra projekta idejiskā vadlīnija?

L.K.: Piemēram, JRT gadījumā, kur uzdevums un visa situācija ir tik kompleksa, vadlīnija, kuru vēlamies attīstīt, radās kā esošās informācijas, konteksta un darba uzdevuma rezultāts.

Katrā projektā ir kopums, kas rodas, summējoties konkrētiem priekšnoteikumiem, un vienubrīd arhitekts saprot, kas ir pats būtiskākais. Tas tad arī tiek ”vilkts cauri” un stiprināts. Taču tās nav modernistu vai postmodernistu idejas, tā ir informācija, kas mūsos ir pēc tam, kad konkrētā situācija un uzdevums ir ilgi un pamatīgi filtrēts. To mēs arhitektūrā saucam par ideju – tā ir aktualitāte, ko identificējam, pārzinot kontekstu.

M.P.: Katram projektam ir sava ideja. Jau studiju gados lasīju Hercoga de Meirona sacīto par to, ka katram projektam izveidojas savu likumsakarību un nosacījumu komplekts, kas rada vadlīnijas, rada sistēmu, kuru tad arhitekts pats lieto, lai objektu pabeigtu. Tas ir labi pateikts. Šī konceptuālo uzstādījumu sistēma palīdz arhitektam pieņemt lēmumus projektēšanas procesā. Tās ietvaros tad arī tiek strādāts.


 Saldus mūzikas un mākslas skola. Foto: Ansis Starks

Vai dažkārt pašiem nešķiet, ka esat arhitekti - utopisti?

M.P.: Ja nemēģināsi sasniegt zvaigznes, tad arī no alas neizlīdīsi. Jebkura utopija tikai tik ilgi ir utopija, kamēr tā nepiepildās. Utopija var būt ārkārtīgi kontekstuāla un cilvēcīga, un tā ir saistīta ar mūsu morālo attieksmi. Par utopiju mēs dažkārt runājam kā par kaut ko ideālu, kas nevar realizēties. Bet tas ir viens no arhitekta izaicinājumiem piepildīt tās ilgas un sapņus, kas citiem šķiet neiespējami. To varētu attiecināt arī uz Saldus projektu.

L.K.: Saldū bija neliela utopija – masīvkoka paneļi sienā, līdz tos atveda uz būvlaukumu un sāka montēt.