Kirils Kobrins: Sentimentāli analītisks ceļojums uz Anglijas Ziemeļiem
Kirils Kobrins
22/10/2013
Pirmā daļa
Pilsētas, protams, radās senatnē – neviens to neapstrīd. Bābele vai Atēnas; Roma visbeidzot – visu pilsētu pilsēta; Urbi et orbi – “Pilsētai un pasaulei”. Šajā vēstījumā urbi ir nevis vienkārši “pilsētai”, bet tieši “Romai”. “Roma” ir sinonīms vārdam urbis. Kad agro viduslaiku izskaņā Eiropā sāka rasties jauna tipa apdzīvotas vietas (arī atdzimt pamestās antīkās), simboliskā uztverē “Roma” pārstāja būt par “pilsētu”. Tā jau bija kļuvusi par “burgu” – tajos laikos administratīvu vienību, kas bieži bija pašpārvalde, kuras iedzīvotāji pārtika no amatniecības un tirdzniecības, dažkārt – lauksaimniecības (zemes platībās ap pilsētas vaļņiem); dzīvoja stingri noteiktās robežās pēc precīziem un sarežģītiem likumiem un attiecību sistēmas vai nu ar kroni, vai vietējo sinjoru.
Kas gan mums zināms par pilsētu kā darbības vietu un apraksta (lai arī netiešu) objektu? Atēnas un Sokrats/Platons, Roma – Petronijs, viduslaiku Parīze – Fransuā Vijons. Pēc tam bija renesanse, tad – baroks; un attiecīgi Rablē un Semjuels Pīps. Tālāk nāca apgaismības laikmets ar tā daudzajiem urbāniskajiem sižetiem Defo, Ruso, de Sada un Gētes izpildījumā. Neesmu pārliecināts, bet, šķiet, pirmie mākslinieki urbānisti radās tieši tajā laikā... es tā domāju un esmu pat pārliecināts... Viens no mākslas vēsturē visu laiku labākajiem ir precīzais un maigais harmoniju un detaļu cienītājs Kanaleto un negantais morālists Hogarts.
Viss iepriekšējais teikts tikai un vienīgi tādēļ, lai pavēstītu acīmredzamo: mūsdienu Eiropas pilsēta, kādu mēs, kontinenta iedzīvotāji to pazīstam, radās tikai 18. gadsimta beigās, sākoties tehnikas revolūcijai. Jā, Atēnās bija tirgus un tautas sapulce, Romā – forums, stadions un vēsturē pirmais pārtikas lielveikals, un “burga” sastāvēja no kvartāliem, kurus pārvaldīja vietējie iedzīvotāji – tā patiešām bija. Bet mūsdienu pilsēta ar tās trim obligātajām sastāvdaļām (darba, atpūtas un izklaides), transportu un veselības aizsardzības sistēmu, administratīvo dalījumu, sociālajām problēmām un pašu attīstības plānošanas ideju – tas viss radās, sākoties pievienotās vērtības ražošanai, izceļoties buržuāzijai un tai pāraugot valdošajā šķirā. Komunisma eksperiments bijušās Krievijas impērijas teritorijā pilsētas sejā neko principiālu nav mainījis, pat neraugoties uz antiburžuāzisko, it kā proletārisko jaunās valsts raksturu. Strādāšanas kvartāli – darbam, guļamrajoni – atpūtai, centrs ar restorāniem, koncertzālēm, lielveikaliem un teātriem – izklaidei. Bija, protams, arī mēģinājumi izveidot zināmā mērā autarķiskus rajonus, kur deviņstāvu un četrpadsimtstāvu paneļmājas mijās ar kinoteātriem, sadzīves pakalpojumu kombinātiem, tirdzniecības centriem un stadioniem (bet blakus bija, piemēram, rūpnīca), tomēr noslēgta pašpietiekama telpa neradās – tik un tā brīvdienās vietējie iedzīvotāji ar visām ģimenēm brauca šķiest laiku un naudu uz pilsētas centru. Pēc tam PSRS sabruka, un viss atgriezās savās īstajās vietās – tas, protams, notika tur, kur bija pūlējušies uzcelt komunismu.
Bet kaut kur citur centās būvēt sociālismu, nevis komunismu. Piemēram, Lielbritānijā, pēc leiborista Klementa Etlija uzvaras parlamenta vēlēšanās 1945. gadā. Leiboristus nākotnē veda programma “Britu ceļš uz sociālismu“. Ejot šo ceļu, tika radīta bezmaksas veselības aizsardzības sistēma, sazarots un samudžināts sociālā atbalsta tīkls un vēl daudz kas cits. Tajā laikā jau eksistējošā, diezgan apjomīgā sociālo dzīvokļu celtniecības programma izvērtās par vispārēju; tikai terasēm rotātu māju, bungalo un sarkano ķiegeļu pseido arts and crafts ēku vietā postbauhausa idejas sasmēlušies modernisti veidoja savus garabērnus. Britu pilsētas, īpaši Ziemeļanglijas industriālie centri, tika piebāzti ar betona milzeņiem – daudzi no tiem tiek uzskatīti par arhitektūras brutālisma šedevriem.
Lielākā daļa stāv vēl šobaltdien un iemieso sevī cita liela vēstures laikmeta skumjos mastodontus; vai pustukšajās industriālajās pilsētās, vai bagātnieku ģentrificētās omulības skavās – šīs ēkas, kvartāli un pat veseli arhitektūras kompleksi šķiet (un patiesībā arī ir) kā nepienākušās nākotnes drupas. Šī utopija bija cita – ne komunistiskā –, tā piedāvāja nevis laimi, bet saprātīgas ērtības un īstu sociālo taisnīgumu. Cena (šī vārda tiešajā nozīmē; lieliskā projekta vērtība naudā) izrādījās pārāk augsta, un nākotne diemžēl neiestājās. Pie varas nāca nekaunīgie neoliberāļi ar Tečeri priekšgalā un iztirgoja šīs nākotnes materiālās atliekas.
Britu arhitektūras kritiķis un esejists Ovens Hezerlijs (Owen Hatherley) asprātīgi norādījis uz tečerisma un pankroka līdzību (tie abi ir gandrīz vienaudži – Sids (Sid Vicious) nomira gadā, kad Megija nāca pie varas). Pēc diezgan ilga (un diezgan vārgas) utopijas (sociālistiskās, hipiju, jebkuras citas) laikmeta, kas sabiedrībai piedāvāja zināmu (lai arī diezgan izplūdušu) nākotnes tēlu, pie varas nāca agresīvie, vārdos skarbie, darbos ciniskie pragmatiķi un izpostīja visu. Un, ja pankroks aizmirsās jau pēc dažiem gadiem, tad leģendas par tirgus neredzamo roku tiek stāstītas joprojām, lai arī bez lieliem panākumiem.
Un ir interesanti, kas notika tālāk – ar mūziku un arhitektūru. Astoņdesmitajos gados pilsētās sākās jaunu projektu attīstīšanas un ģentrifikācijas laiks, kas līdz ar zemi nolīdzināja visas heroiskās industriālās pagātnes (kā kapitālistiskās, tā sociālistiskās) pēdas. Attīstītāja galvenais uzdevums ir – lai kvartāls būtu jauks, patīkams, stilīgs un dārgs. Ja ēkā bijusi fabrika, pārvērtīsim to par tirdzniecības centu vai galeriju, noliktavu – par kafejnīcām un dizaina studijām. Betonā veidotās sociālās mājas noārdīsim un dosim valstij luxury flats ar dažādām ekstravagancēm jau izzudušās bohēmiskās buržuāzijas garā. Nu – un lai advokātu kantoru, veselīgas pārtikas veikalu, gastropabu, vintāžas šarma bodīšu un mūzikas klubu arī būtu tā pavairāk. Viss kopā tas saucas kreatīvā ekonomika, apkalpojošā (servisa) ekonomika; turklāt rūpīgi slēpjot diezgan vienkāršo faktu – lai “apkalpojošā ekonomika” (vai “apkalpojošās ekonomikas sektors”) varētu eksistēt, vajadzīgi “tie, kurus apkalpot”, tie, kuri kaut ko ražo – ko vairāk par dizaina lietiņām un rēķiniem par advokātu pakalpojumiem. Pagaidām “attīstītajos” kvartālos tīkla kafejnīcās viegla džeza pavadījumā vieni ļautiņi īsteno servisu attiecībā pret otriem, kuri apkalpo trešos, kuri savukārt piedāvā savus pakalpojumus tiem pirmajiem. Nauda šiem dzīves svinēšanas svētkiem nāk no tā paša uzpūstā nekustamo īpašumu burbuļa tajos pašos kvartālos. Šo burbuli pūš bankas un investīciju kompānijas, kas ir daļa no tās pašas servisa ekonomikas; bet viss, ar ko realitātē operē minētie paši sev pakalpojumus sniedzošie darbinieki, tiek ražots autsorsinga pasaulē ārpus Eiropas Savienības. Tā nav nākotne, tā ir mūžīgā tagadne.
Mūzikā (un pilsētas kultūrā kopumā) bija mazliet citādi. Ātrā, ciniskā, piezemētā un pat jautrā pankroka vietā nāca diezgan drūmais postpanks, kurā jau no paša sākuma bija jaušama melanholija pēc bijušās nākotnes. Tas varēja piedzimt tikai tajos pašos baisajos kvartālos, kurus lielajās pilsētās sacēla arhitekti utopisti un kuri – pēc tam, kad neoliberāļi iznīcināja ražošanu – palika gandrīz tukši. Britiem viss sākās ar drūmo Joy Division, turpinājās ar skābi žultaino The Fall, pēc tam nāca depresijas māktās komandas no kluba Hacienda, un beigu beigās – vispār viens vienīgs Madchester. Un tas notika Mančestrā, bijušajā pasaules rūpniecības galvaspilsētā, vietā, ko 19. gadsimtā dēvēja par Cottonopolis. Astoņdesmitajos industriālā buržuāziskās ražošanas Roma pārvērtās pamestā, rusificētā Romā pēc barbaru iebrukuma. Deviņdesmitajos gados sākās ģentrifikācija, Mančestru burtiski padarot par neoliberālā urbānisma sasniegumu izstādi. Centrs patiešām ir kā izlaizīts. Šis tas pat ir skaisti un kulturāli: var kafiju iedzert, kādu kokteilīti vai hipsteru IPA iemalkot, aiziet uz modīgas lugas pirmizrādi vai pat simfoniju noklausīties. Bet diženu grupu Mančestrā nav jau gadus divdesmit, kopš – lai Dievs man piedod – Oasis laikiem. Citādu nozīmīgu sasniegumu vidusšķiras popkulturālā apkalpošanā – arī ne. Kas attiecas uz rakstniecību – jauns Entonijs Bērdžess pilsētā nav radies. Lai gan – nav liela bēda. Vienmēr kādu var uzaicināt viesizrādēs, jo nauda šai pilsētā ir.
Cits piemērs – Šefīlda. Te senos laikos ne auda, ne vērpa, te lēja metālu un ražoja mehānismus. Tečere nolēma, ka tās ir tīrās blēņas, un bezdarbnieku pilsētā kļuva vairāk nekā strādājošo. Bet pilsēta bija skaista, daudz interesantāka nekā Mančestra. Sešdesmitajos gados vietējā municipalitāte bija tik kreisa, ka Šefīldu dēvēja par “Dienvidjorkšīras sociālistisko republiku”. Labākie brutālisti šeit strādāja, dodami daudz vielas publikas sajūsmai, šausmām un izsmieklam. Neesmu arhitektūras speciālists, bet, manuprāt, izņemot dižos Barbican un Brunswick Centre kompleksus, pats interesantākais bija radīts šeit – dzīvojamais komplekss Park Hill un tirgus Castle Market. Kaut kādā (jāatzīst – tīri estētiskā) ziņā Šefīldai ir paveicies – ģentrifikācija to skārusi tikai daļēji, tā ka pilsēta ir saglabājusi visu savu patētiski sērdienīgo sociālā utopisma garu. Pašu utopismu aizsaulē aptuveni trīsdesmit piecu gadu vecumā aizsauca distrofija. Tā vai citādi, postpankroks Šefīldā nekad nav iedzīvojies; šejienes popmuzikantu izklaides bija daudz izsmalcinātākas un daudzveidīgākas. “Proletāriskie kazanovas” Pulp dziedāja par nožēlojamu kniebšanos Pārkhilas sociālajos dzīvokļos vai pilsētas pakalnos. Plus vēl vietējais galvenais mīlētājs ar ģitāru/rokabillī dziedātājs Ričards Hovlijs (Richard Howley) un viena no pirmajām un labākajām britu elektroniskās mūzikas komandām Cabaret Voltair. Tomēr viss, kas jāzina par šo pilsētu, dodoties turp īsā kultūrizglītojošā vizītē, ir izteikts ar šo:
Lūk, teksts:
Just behind the station, before you reach the traffic island, a river runs thru' a concrete channel.I took you there once; I think it was after the Leadmill.
The water was dirty & smelt of industrialisation
Little mesters coughing their lungs up & globules the colour of tomato ketchup.
But it flows. Yeah, it flows.
Underneath the city thru' dirty brickwork conduits
Connecting white witches on the Moor with pre-raphaelites down in Broomhall.
Beneath the old Trebor factory that burnt down in the early seventies.
Leaving an antiquated sweet-shop smell & caverns of nougat & caramel.
Nougat. Yeah, nougat & caramel.
And the river flows on.
Yeah, the river flows on beneath pudgy fifteen-year olds addicted to coffee whitener
And it finally comes above ground again at Forge Dam: the place where we first met.
I went there again for old time's sake
Hoping to find the child's toy horse ride that played such a ridiculously tragic tune.
It was still there - but none of the kids seemed interested in riding on it.
And the cafe was still there too
The same press-in plastic letters on the price list & scuffed formica-top tables.
I sat as close as possible to the seat where I'd met you that autumn afternoon.
And then, after what seemed like hours of thinking about it
I finally took your face in my hands & I kissed you for the first time
And a feeling like electricity flowed thru' my whole body.
And I immediately knew that I'd entered a completely different world.
And all the time, in the background, the sound of that ridiculously heartbreaking child's ride outside.
At the other end of town the river flows underneath an old railway viaduct
I went there with you once - except you were somebody else -
And we gazed down at the sludgy brown surface of the water together.
Then a passer-by told us that it used to be a local custom to jump off the viaduct into the river
When coming home from the pub on a Saturday night.
But that this custom had died out when someone jumped
Landed too near to the riverbank
Had sunk in the mud there & drowned before anyone could reach them.
I don't know if he'd just made the whole story up, but there's no way you'd get me to jump off that bridge.
No chance. Never in a million years.
Yeah, a river flows underneath this city
I'd like to go there with you now my pretty & follow it on for miles & miles, below other people's ordinary lives.
Occasionally catching a glimpse of the moon, thru' man-hole covers along the route.
Yeah, it's dark sometimes but if you hold my hand, I think I know the way.
Oh, this is as far as we got last time
But if we go just another mile we will surface surrounded by grass & trees & the fly-over that takes the cars to cities.
Buds that explode at the slightest touch, nettles that sting - but not too much.
I've never been past this point, what lies ahead I really could not say.
I used to live just by the river, in a dis-used factory just off the Wicker
The river flowed by day after day
One day I thought, One day I will follow it but that day never came
I moved away & lost track but tonight I am thinking about making my way back.
I may find you there & float on wherever the river may take me.
Wherever the river may take me.
Wherever the river may take us.
Wherever it wants us to go.
Wherever it wants us to go.
Kopš Džārviša, Ričarda un Šefīldas voltēristiem par kultūras eksportu no šīs pilsētas es neko neesmu dzirdējis.
* * *
Otrā daļa
Te būs fotogrāfijas un īsi paskaidrojumi. Pagājušajā vasarā nolēmu apmeklēt divas galvenās (atvainojiet, Ņūkāsla un Jorka!) Ziemeļanglijas pilsētas. Teksta pirmās daļas saturs man ienāca prātā šī brauciena laikā vilcienā, skatoties pa logu un pārlasot lielisko Ovena Hezerlija grāmatu A Guide to the New Ruins of Great Britain. Tāpēc bildes sanākušas, kādas nu ir. Gadījuma rakstura (tas ir saprotams, jo šo rindu autors nav nekāds fotogrāfs, pat ne šīs nodarbes cienītājs). Mērķtiecīgas būtības atklāsmē. Ideoloģiski piesātinātas. Te tās ir.
Mančestra. Centrs. Rajons Bridgewater Canal, Oxford Street, Deansgate un tālāk līdz pat Airvelas (Irwell) upei.
Pievērsiet uzmanību (jāatzīstas savās personīgajās vājībās!) skaistajam debesskrāpim Beetham Tower, bijušajai fabrikai, kur ražoja makintošu gumiju, un tam, kas palicis pāri no Hacienda (ēku nojauca, un tās vietā attīstītāji uzbūvēja dzīvojamo māju, pie sienas pieliekot piemiņas plāksni, ka šeit bija VISS).
Šefīlda: pilsētas panorāma no Park Hill un pats Park Hill komplekss. Daļu no tā cenšas pārveidot attīstītāji, daļa ir pamesta, un kaut kur vēl mīt pa kādam vecam sociālistiskā laika iemītniekam. Pievērsiet uzmanību satriecošajām “ielām debesīs“
P.S.
Pēcvārda vietā. Manuprāt, šis video ir kaut kas satriecošs. Joy Division uzstājas Mančestras pabā:
