Šarls Bodlērs un rokoko 21. gadsimtā. Intervija ar Pjēru Vitorio Aureli
17/09/2013
Pjērs Vitorio Aureli (Pier Vittorio Aureli, 1973) ir arhitekts un arhitektūras teorētiķis, kura pētījumos un apcerējumos vienā ciešā bizē savijas arhitektūras forma, politiskās teorijas un urbānā vēsture. Viņš ir pasniedzējs arhitektūras ģēniju kalvē – Arhitektūras asociācijas Arhitektūras skolā Londonā un viesprofesors Jēlā. Starp skolām, kurās Aureli ir pasniedzis agrāk, ir gan Kolumbijas universitāte Ņujorkā, gan paša absolvētais Berlage institūts Nīderlandē.
Itālis ir neskaitāmu eseju autors, kuras publicētas, piemēram, žurnālos Log, San Rocco, Oase. Aureli ir sarakstījis grāmatas “Autonomijas projekts” (The Project of Autonomy: Politics and Architecture Within and Against Capitalism, izdev. Princeton Architectural Press, 2008) un “Absolūtās arhitektūras iespējamība” (The Possibility of an Absolute Architecture, izdev. MIT Press, 2011). Pašlaik viņš aizraujas ar darba spēka un arhitektūras attiecību pētniecību. Daļa no šī pētījuma tikko izdota grāmatā “Pietiek ar mazāk” (Less is Enough, izdev. Strelka Press, 2013), kurā modernistu mantra “mazāk ir vairāk”, pastumjot malā minimālistu tās estetizētu izpratni, tiek atklāta kā kapitālisma būtība “ar mazāk nopelnīt vairāk”. Ir jāpiekrīt amerikāņu arhitektam ar spēcīgu teorētiķa noslieci – Pīteram Aizenmanam (Peter Eisenman), kurš par Aureli sacerējumiem ir teicis, ka tie tikai pirmajā mirklī šķiet par arhitektūras vēsturi, bet patiesībā radikāli apšauba mūsdienu arhitektūras teorijā ierasto. Aureli grāmatas esot obligātā lasāmviela visiem, kurus aizrauj arhitektūra un tās nākotne.
Foto no Pjēra Vitorio Aureli personīgā arhīva
Ko par nākotni domā pats Aureli, atklāsies sarunā, kas notika Tallinas Arhitektūras biennāles laikā. Arhitektūras pētnieks simpozijā uzstājās ar lekciju, kā arī piedāvāja savu padomju laika modernisma interpretāciju biennāles galvenajā izstādē. Ak jā, viņš kopā ar Martino Tatāru (Martino Tattara) ir arī arhitektu biroja DOGMA dibinātājs. DOGMA 2005. gadā uzvarēja konkursā par Korejas republikas jaunas administratīvās gavaspilsētas izveidi. Aureli interesē mērogos lieli projekti, lai gan viņš labi apzinās, ka pilsētplānošana nav tikai nevainīga labākas dzīves radīšana sabiedrībai, kā ierasts publiski paust, bet arī ļoti politizēta nozare.
Kā jūs redzat padomju modernismu šī virziena kopējā kontekstā?
Krievijas arhitektūra ir ekstrēmākā modernisma forma no Maļeviča “Melnā kvadrāta” līdz konstruktīvistiem. Tai bija milzīga ietekme uz Rietumeiropu, kā arī uz kapitālismu vispār un labklājības valsts izpratni. Viena no būtiskākajām 20. gadsimta grāmatām “Politiskā teoloģija”, ko sarakstījis ietekmīgs vācu jurists Karls Šmidts (Carl Schmidt), sākas ar teikumu: “Mēs visi esam Krievijas ēnā.” Notiekošais Krievijā bija kaut kas tik radikāls, ka atstāja iespaidu plašā lokā ap notikumu epicentru.
Taču tas viss attiecas uz modernismu pirms Otrā pasaules kara...
Jā, bet arī pēc kara, piemēram, Francijā un Itālijā komunistiskās partijas bija ļoti spēcīgas un ar lielu ietekmi. Ir skaidrs lūzuma punkts Rietumu attieksmē pret Padomju savienību. Tas ir 1956. gads, kad Hruščovs atzina Staļina nodarījumus un visiem bija skaidrs, ka boļševiku ideoloģija jau sen ir aizgājusi nepareizā virzienā. Pēdējās ilūzijas par Krieviju kā progresīvu valsti sagrāva Padomju savienības iebrukums Ungārijā. 20. gadsimta 60.–70. gadi ir pavisam cits laiks – pirms tam Austrumi bija iedvesmas avots un paraugs Rietumiem, bet pēc tam viss notika otrādi. Pagrieziena punkts bija slavenās tā sauktās virtuves debates – Hruščova un Niksona sarunas amerikāņu virtuvju izstādē Maskavā.
Latvijā parasti tiek uzsvērts 1955. gada PSKP Centrālās Komitejas un PSRS Ministru Padomes pieņemtais lēmums “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā”, kas ļāva arhitektiem atgriezties pie modernisma izteiksmes līdzekļiem.
Jā, tas ir būtisks. Taču es uzskatu, ka šī lēmuma sekas ilgtermiņā ir padomju modernisma, tā savdabības attiecībā pret Rietumiem, iznīcināšana. Pirmskara modernisma pēctecība nenotika. 20. gadsimta 60.–70. gados tapušie projekti nekādā ziņā nav būtiski pilsētplānošanas attīstībā. Man Staļina laiks ar visu tā pompu un šķietamo antimodernismu liekas daudz būtiskāks un skaidrāks. Es zinu, ka krievu pētnieki man nepiekrīt, bet palieku pie sava uzskata. Maskavā uzreiz pamanāma atšķirība starp Staļina un Hruščova laikā uzcelto. Staļinisma arhitektūra joprojām satur pilsētu kopā kā vienotu veselumu, bet Hruščova laika idejas rada pilsētas eksploziju, padara to izplūdušu, bez robežām. Turklāt toreiz tika iznīcināts skaistuma jēdziens, kam bija vieta Staļina laikā kā idejai svinēt dzīvi un pilsētu.
Un padomju laika arhitektūra mūsdienās?
Mode un vēlme pēc lielajiem apartamentiem ir pārgājusi. Cilvēki atkal grib nelielus dzīvokļus un novērtē kolektīvisma idejas. Īpaši pašreizējā ekonomiskās krīzes situācijā padomju laika arhitektūras atkalizmantošana šķiet ilgtspējīgs risinājums. Padomju laika celtnes ir būtiskākas nekā mūsdienu pārdizainētās ēkas, kas saistītas ar ļoti konkrētu gaumi. Sociālisma arhitektūrai piemīt anonimitāte, abstrakcija ārpus laika un gaumes, ko vieglāk piemērot dažādām prasībām.
Jūs vienā no savām lekcijām mūsdienu situāciju salīdzinājāt ar rokoko laikmetu...
Jā, rokoko bija pārejas laiks starp baroku un klasicismu. Tas bija periods, kurā visi gaidīja, ka kaut kas notiks. Un sākās franču revolūcija. Tas bija ilūziju zaudēšanas laiks, kuru raksturoja liela neskaidrība par nākotni. Mākslā tā izpaudās kā formu un līniju pārbagātība, pašmērķīga izklaide. Mēs, manuprāt, esam ļoti radniecīgā situācijā, un arī mūsu arhitektūra ir līdzīga. Īpaši pirms 10–15 gadiem valdīja pilnīgs formu neprāts. Arhitektūru, šķiet, pārņēmusi pašmērķīga inženierija, kura padara visus šo dārgo ēku veidolus iespējamus.
Jūs bieži atsaucaties uz vēsturi...
Uzskatu, ka labākais veids, kā saprast mūsdienas, ir zināt vēsturi. Ir jāsaprot, kas bijis, lai saprastu, kas notiek patlaban un kā to varētu mainīt. Manuprāt, vēsture ir pārāk svarīga, lai to atstātu profesionālu vēsturnieku ziņā. Diskutēt par vēsturi mūsdienās ir būtiskāk nekā apspriest pašu 21. gadsimtu. Lai saprastu mūsdienu arhitektūras problēmas, ir jālasa Alberti (Leon Battista Alberti), un nevis tāpēc, ka viņš bija īpaši erudīts, bet gan tāpēc, ka atklāja daudzas 15. gadsimta problēmas, ar kurām saskaramies arī 21. gadsimtā. Tie ir teksti, kas rezonē mūsdienās. Izmantoju references nejau tālab, ka man patiktu vēsture kā tāda. Vēsture pati par sevi nav ar neko labāka vai interesantāka par citām jomām, bet tā ir vienīgais veids, kā saprast mūsdienas. Nedomāju, ka var izprast tagadni, domājot par nākotni. Mūsu tagadne sakņojas pagātnē.
Par nākotni mūsdienās neviens negrib runāt...
Arī es nevēlos. Tā ir jaunajai tūkstošgadei raksturīga attieksme. Visu 20. gadsimtu bijām pārliecināti, ka nākotni varam paredzēt. Cerējām uz kaut ko lielu, bet visas gaidas izgāzās. Man ļoti patīk Sex Pistols sauklis No Future. Tajā izpaužas mūsdienu laikmeta gars, norādot, ka domāt par nākotni ir muļķīgi. Manuprāt, vienīgais, ko varam darīt rītdienas labā, ir domāt par pagātni. Pašlaik visi nākotnes scenāriji ir komerciāla nodarbošanās. Plāni “2050”, un tā tālāk... Mani tie neinteresē. Visa ilgtspējības filozofija balstās uz domāšanu par nākamajām paaudzēm. Tādi argumenti mani nepārliecina. Man nešķiet, kas mums par tagadnes rīcību jāizšķiras, domājot, kas notiks tālāk. Tā ir ētiski kļūdaina attieksme.
Jūs dodat priekšroku iešanai pret straumi...
Man nepatīk vārds “dumpinieks”. Visos laikos dumpinieki ir bijuši veiksmīgi uzņēmēji. Uzskatu, ka ir svarīgi būt kritiskam. Tas nozīmē visu laiku uzdot jautājumus, nevis piekopt dumpiniecisku attieksmi. Jā, esmu kritisks. Nodarbojoties ar mākslu vai arhitektūru, ir jāizlemj, vai gribi būt veiksmīgs, vai vēlies atrast pats savu vietu. Lai būtu veiksmīgs, ir jāpatīk visai pasaulei; savukārt, meklējot un atrodot savu nostāju, var rēķināties ar nelielu atbalstu, tomēr ne visas zemeslodes sajūsmu. Esmu izvēlējies otro ceļu, jo, manuprāt, pirmā varianta ietvaros nodarboties ar arhitektūru nav interesanti.
Jūsu grāmatas varētu šķist viena otru apstrīdošas, bet tās arī ir savstarpēji papildinošas.
Noteikti. Manuprāt, viss, ko cilvēks raksta, ir viņa dzīves garuma projekts, kas var mainīties, attīstīties dažādos virzienos, bet vienmēr saglabās turpinājuma pavedienu. Ir ļoti patīkami dzirdēt, ka jūs manas grāmatas uztverat tieši tā. Kad grāmata ir izdota, es par to vairs nedomāju. Ir svarīgi būt brīvam un neatkarīgam no tā, ko esi kādreiz darījis, nebūt ieslodzītam paša priekšstatos par sevi. Neesmu arhitektūras kritiķis, lai arī rakstu ļoti daudz. Prātoju, kas es esmu – rakstnieks vai arhitekts, vai tas, ko es rakstu, ir komentējošs vai kritisks? Nevaru un pat negribu atbildēt uz šiem jautājumiem, taču esmu pārliecināts, ka, ja esi arhitekts, bet neraksti, tad zaudē kaut ko ļoti būtisku, lai varētu būt pavisam labs arhitekts. Rakstīšana ir izšķirošs veids, kā atrast un noformulēt savu domu un ideju; bet arhitekts bez domas un idejas nav neko daudz vērts.
Latvijā ir izteikta vēlme pēc objektīvas kritikas, kas viennozīmīgi paustu, kas ir laba un kas ir slikta arhitektūra...
Es vienmēr apšaubu, ja kāds mēģina kaut ko pasludināt par objektīvu vai arī dzenas sasniegt šādu līmeni. Tās ir kļūdainas gaidas, kas nekad nepiepildīsies. Kritika principā nevar būt objektīva. Cenšanās par tādu kļūt var beigties ar to, ka recenzijas kļūs līdzīgas ceļojumu ieteikumu rakstiem. Jo vairāk jūs gaidāt objektīvu spriedumu, jo lielākas iespējas sastapties ar intelektuālu negodīgumu. Es labāk uzticos ļoti subjektīvai, bet godīgai un atklātai kritikai, nevis tādai, kas neatklāj autora patiesās domas.
Mākslas un arī arhitektūras kritika radās 19. gadsimtā. Dzejnieks Šarls Bodlērs bija pirmais, kurš ieviesa šādu žanru. Viņš apmeklēja salonu izstādes un pamanīja, ka uzmanība tiek pievērsta tikai viena veida mākslai un vienīgi tā tiek uzskatīta par respektablu. Viņš vēlējās izcelt darbus, kas bija mazāk cienīti, bet tāpat būtiski, turklāt interesantāki nekā oficiāli atzītie favorīti. Bodlērs ieviesa rakstīšanas žanru, kas aizstāvēja citādi neaizstāvēto mākslu. Ir svarīgi, ka viņš pats nebija saistīts ne ar vienu mākslas institūciju. Kritiķis ir neatkarīgs, ar savu individuālu pozīciju. Kritika ir spēcīga, ja tā ir brīva, neatkarīga un individuāli pārstāvēta. Taču tas ir arī šīs jomas vājums, jo ir liela iespēja, ka neviens neapmaksās tavu darbu. Kritiķim noteikti ir jābūt brīvam, bet brīvībai ir tik daudz blakņu, kas var padarīt to neiespējamu. Mūsdienās arhitektūras recenzentu brīvībai ir ļoti augsta cena, un reti kurš vēlas dzīvot kā savulaik Bodlērs bez pienācīga darba un atalgojuma.
Vēl viens kritikai svarīgs aspekts ir nemitīga jautājumu uzdošana un šaubīšanās. Recenzenta darbs nav tik viegls, kā tas no malas izskatās. Mūsdienās tas lielākoties ir dārgs hobijs. Mediji nelabprāt publicē rakstus, kas nenes tūlītēju komerciālu labumu. Ja raksti tiem, viena no obligātajām prasībām ir, – lai ikviens lasītājs tekstu saprastu. Var jau saprast izdevējus, bet, šādi strādājot, ir liels risks visu banalizēt.
Vai mūsdienās vēl ir respektēti arhitektūras kritiķi?
Man nepatīk vispāratzītie Ada-Luīze Haksteibla un Herberts Mušāmps. Neuzskatu, ka viņi būtu bijuši izcili rakstītāji. Man viņu sacerējumi šķiet garlaicīgi. Manuprāt, pēdējais nozīmīgais arhitektūras kritiķis bija Pīters Reijners Benhams (Peter Reyner Banham). Nepiekrītu visam viņa rakstītajam, bet viņš bija labs arī tāpēc, ka bija arhitektūras vēsturnieks ar dziļu vēstures izpratni. Visu viņa tekstu pamatā bija pamatīgas zināšanas par arhitektūru.
