Foto: (c) Entasis

Kopenhāgenas Karlsbergsitija – brūvējot patiesu urbānismu 0

Jakobs Stube Ēstergārds (Jacob Stubbe ØstergaardKopenhāgenā 
13/06/2013 

Firmas Carlsberg alusbrūži, kas pusotru gadsimtu bijuši Kopenhāgenas emblēma, pārcēlušies projām no pilsētas. Agrāk slēgtais rajons tagad ir atvērts, un tur paveras lieliska jauna urbānā telpa. Telpa rezidencēm? Telpa birojiem? Telpa Carlsberg muzejam? Nē. Tā ir telpa lielam sapnim: Karlsbergsitijai (Carlsberg City) – blīvai, urbānai, kompleksai, kakofoniskai, atvērtai, ilgtspējīgai, radošai, jaunai. Sapnis, no kura varbūt nekas neiznāks, taču varbūt iznāks Kopenhāgenas arhitektūras virsotne. Arhitektoniska vīzija, kurā mākslai un kultūrai ir saistoša loma, veidojot jaunā rajona identitāti.  

Kopenhāgenas arhitektūra

Karlsbergsitijas ģenerālplāns bijis gatavs kopš 2007. gada, taču pirmais lāpstas dūriens Karlsbergsitijā tika izdarīts tikai pērn. Paies vēl 15–20 gadi, līdz sapņu pilsēta izaugs no agrākā rūpniecības kompleksa, kurā šobrīd mitinās desmitiem “radošo”: mākslas darbnīcas, mākslas telpas, kultūras organizācijas. Karlsbergas rajons atrodas tieši Kopenhāgenas centrā un tam raksturīgas Kopenhāgenas 21. gadsimta arhitektūras galvenās iezīmes. Ja es kādai nejauši satiktai ārzemniecei pajautātu, kas viņai nāk prātā par Kopenhāgenas arhitektūru, viņa droši vien neko lāgā nevarētu pateikt. Kopenhāgenu nepārstāv ne savs Eifeļa tornis, ne Gūgenheima muzejs, ne Bigbens. Arhitektūras slavu Kopenhāgena ieguvusi ar savu dzīvojamību. Pilsēta konsekventi ierindojusies pirmajā pieciniekā pēc žurnāla Monocle publicētā dzīvojamības rādītāja, kurš veidots pēc tādiem kritērijiem kā noziedzība, sakari, sabiedriskais transports, vide, kultūras aktivitātes un urbānais dizains. Kopenhāgenas dzīvojamība likusi ārzemju pilsētbūvniekiem meklēt urbānās dzīves augstāko standartu tieši Kopenhāgenā – pilsētā bez panorāmas. Jans Gēls (Jahn Gehl, 1936 – dāņu arhitekts, kas slavens ar to, ka viņa uzmanības centrā ir pilsētas telpa, nevis ēkas; prioritāte – kājāmgājēju un riteņbraucēju (nevis automobiļu) vajadzības), uzsācis projektu Copenhagenize, kura ietvaros daudzi dāņu arhitekti izklīduši pa zemeslodi, lūkojot palīdzēt citām pilsētām kļūt līdzīgākām Kopenhāgenai.

Pēc finanšu krīzes viena no galvenajām Dānijas stratēģijām ir tā saucamā “zaļā izaugsme”. Tā parādās arī Kopenhāgenas arhitektūrā. Tiek atzinīgi novērtēti novatoriski atkritumu pārstrādes un enerģijas izmantošanas risinājumi, un velosipēdi un gājēji pamazām iegūst telpu uz piesārņojošo automobiļu rēķina. Koki un zāle tiek integrēti blīvi apdzīvotā urbānajā vidē, nevis tikai, lai savienotu attālumus starp pelēcīgajiem dzīvojamiem kvartāliem.


Velosipēdi un gājēji Nerebrū Kopenhāgenā. Foto: (c) News Øresund – Johan Wessman

Tendence būvēt blīvus urbānos rajonus cilvēciskos mērogos, kurus iespējams aptvert staigājot, pamazām pārņem visu zemeslodi laikā, kad pieaug klimata pārmaiņu apzināšanās un mēs tuvojamies no naftas brīvai nākotnei. Tradicionālo urbāno iezīmju vērtību (tikšanās, apmaiņa, kopīga telpa...) pilsētbūvnieki sāk novērtēt visā pasaulē.  Karlsbergsitiju var uztvert kā šīs paradigmu maiņas manifestāciju. Ja īstenosies sapnis par Karlsbergsitiju, tā varētu kļūt par Kopenhāgenas stila urbānās dzīvojamības augstāko virsotni.

Bet vispirms nedaudz vēstures... 

Nedaudz vēstures...

Karls Jakobsens (1842–1914, Ny Carlsberg brūžu dibinātājs, Carlsberg kompleksa Valbijā Kopenhāgenā sākotnējais īpašnieks un firmas dibinātāja J. K. Jakobsena dēls) nav nekāds ierindas biznesa. Mums darīšana ar īpašu tipāžu – ar stratosfērisku Kopenhāgenas slavenību, kas jau devis krietnu ieguldījumu pilsētas identitātes veidošanā. Sāksim ar to, ka Karls Jakobsens ir vīrs, kurš Kopenhāgenai uzdāvināja varbūt pašu slavenāko Ziemeļeiropas skulptūru, proti, Nāriņu. Būdams kaislīgs mākslas mīļotājs, viņš ir arī Ny Carlsberg glipotēkas dibinātājs – tas ir iemīļots muzejs ar iespaidīgu seno grieķu, romiešu un ēģiptiešu skulptūru kolekciju un, nevar nepieminēt – ar ziemas dārzu, kurā aug gigantiskas palmas – koki, kuri šajā pasaules daļā ir retums. Karla Jakobsena vārds Kopenhāgenā iegravēts neskaitāmās plāksnēs un statujās, un 90. gados vakara dārgajā laikā tika rādīts lielbudžeta televīzijas seriāls par viņa dzīvi. Īsi sakot: visi Kopenhāgenā dzer Carlsberg.

Tātad kas te jauns? Jaunums tas, ka 2008. gadā Carlsberg alusbrūži izvācās no Kopenhāgenas. Kaut gan firmas galvenā mītne paliek uz vietas, alus tiek brūvēts citur. Tā rezultātā attīstīšanai kļuvusi pieejama liela, centrāla Kopenhāgenas daļa. Rajons ar šādu novietojumu, teritoriju un vēsturi ir lieliska iespēja ikvienam, kam ir vizionāra redzējums, un, kolīdz tika pieņemts lēmums brūzi pārvietot, firmas sāka sapņot, kā rīkoties ar zemi. Sapņa rezultāts nebija izveidot muzejparku vai iebāzt kabatā naudu, visu izpārdodot dedzīgiem būvuzņēmējiem. Firma Carlsberg bija tālredzīgāka un tās redzējums unikāls. Zem sava spārna viņi uzbūvētu jaunu Kopenhāgenas rajonu, tikpat kūsājošu, daudzslāņainu un interesantu kā tuvējie Vesterbrū un Frederiksbergas rajoni.  Kad tika atklāts ģenerālplāns, tas, ko mēs ieraudzījām, bija visai liels kontrasts ar ierasto, peļņai pakārtoto pilsētplānošanu un visai lielā saskaņā ar “kopenhāgenizācijas” arhitektu labākajām idejām.


Ģenerālplāns. Iedvesma no senajiem alus pagrabiem. Foto: (c) Entasis

Karlsbergsitija: Ziemeļeiropas Soho vai vienkārši kārtējais skaistais sapnis?

Karlsbergsitijas galvenā tēze ir, ka brīvās vietas starp ēkām ir nozīmīgas pašām ēkām. Kaut gan projektā pievērsta uzmanība arī estētikai, mērķis ir padarīt apdzīvojamas un dzīvīgas tieši šīs vietas, iekams domāt par skaistām ēkām. Tādi vārdi kā “kontrasti”, “daudzslāņainība” un “kakofonija” nāk prātā, šķirstot 276 lappuses biezo projektu, kurš joprojām satur sapni.  

Liels uzsvars likts uz cilvēciskajiem mērogiem. Pilsēta būs blīva un izstaigājama, ielas un laukumi tiks veidoti kā fons saskarsmei un apmaiņai starp cilvēkiem – svešiniekiem tiklab kā draugiem. Šī prioritāte otrā plānā aizbīdījusi citas prioritātes, piemēram, satiksmes efektivitāti. Tā ir daļa no plašākas tendences, kas sāk ieviesties globāli. Atkal uzmanības centrā ir patiesa urbanitāte. Modernistu arhitektūra kalpoja industrializētai, masproducētai realitātei, kurā efektivitāte tika uzskatīta par pilsētu un nāciju veiksmes galveno parametru, turpretim “kopenhāgenizētā” pilsētas arhitektūra pieņem, ka mūsdienu galvenais parametrs (vismaz Rietumeiropā) ir inovācijasInovācijas rodas no apmaiņas starp dažādiem cilvēkiem, ļaujot notikt nejaušībām un ieplānojot neplānoto.

Carlsberg ģenerālplāna autori izmantojuši simtgadīgo alus pagrabu plānojumu (tur tika brūvēts gaišais alus) kā ceļvedi ielu plānojumam jaunajā pilsētiņā. “Tas bija plāns, kas nebija stingri racionāls”, teikts ģenerālplānā, “...Plāns, kas nebija skaists klasiskā nozīmē. Plāns, kurš sastāvēja no neparedzamām līnijām, kādas nebūtu varējis īstenot viens arhitekts vai viens arhitektu birojs. Tieši tur arī slēpās tā skaistums.”

Pilsēta balstās uz tiem pašiem principiem kā mākslas darbs. Diža māksla nenozīmē baudu aplūkot kaut ko skaistu – tā nozīmē prāta paplašināšanos ar izaicinājumu un stimulāciju palīdzību, tā nozīmē jaunas iespaidu un kustību kombinācijas. Pilsēta ir lielākais cilvēkam zināmais audekls – uz tā ir mākslas darbs, kas caurstrāvo ķermeni, aktivitātes, dzīvesveidu, redzējumu, skaņas, smakas, cilvēku un kultūru saskarsmi. Lielu daļu horeogrāfijas veic tie, kuri izplāno ēkas, ielas un telpas starp tām, kur cilvēks piedzīvo pilsētu. Šajā ziņā modernistu tradīcija radīt harmoniskas pilsētas, kas izskatās skaistas no augšas vai attāluma, ir tikpat nejēdzīga kā izmantot teātra skatuvi tikai kā izstādes telpu dekorācijām nevis lugu iestudējumiem. Ironiskā kārtā, ja par pilsētas koncepcijām domā kā par mūziku, modernistu pilsēta ir kā prasmīgi izveidota 4/4  etīde do mažorā, turpretim tradicionālā, blīvā, neparedzamā pilsēta ir kā mūsdienīgs skaņdarbs, kas pilns ar disonansēm, kur harmonijas nav viegli uztveramas, bet sagādā lielāku gandarījumu. Pilsētā kā mākslas darbā notiek pastāvīgi nemieri, to pastāvīgi veido tās iedzīvotāji. Tas ir interaktīvs mākslas darbs, kas nekad netiek pabeigts. Tas arī uzsvērts Karlsbergsitijas ģenerālplānā, netieši atsaucoties uz Umberto Eko atvērtā darba poētiku. Tas ir mūžam nepabeigts.

Karlsbergsitijas lielākais paradokss ir tas, ka tās plānotāji lūko izkopt tās mežonīgumu. Kopenhāgena ir piedzīvojusi savu tiesu lielu plānu, kuri izskatās daudzsološi uz darba galda, taču galu galā kļūst par nomācošiem, vēju plosītiem piepilsētas rajoniem. Pavisam nesen Ērestada, kas atrodas dienvidos no pilsētas centra, ieguva vairākas arhitektūras balvas, vēl iekams bija uzcelta, turpretim tagad tā ne ar ko īpašu neizceļas, un tās milzīgās dzīvojamās ēkas stāv tik vientuļas kā kalni, kuros neviens nekāpj. Daudzi no iemītniekiem ir priecīgi tur dzīvot, tomēr tas nav pievilcīgais, dzīvīgais rajons, kāds bija iecerēts. Centralizētā liela mēroga plānošana parasti noved pie monotoniem rajoniem ar nelielu aktivitāti, turpretim gandrīz visi izcilākie urbānie rajoni (pēc Karlsbergsitijas iecerētajiem standartiem) ir izauguši vairāku gadsimtu gaitā lielā mērā neplānoti.

“Diemžēl tik daudz laika mums nav..,” projekta vadītājs Larss Holtens komentē šo paradoksu. “...taču mēs esam gana iedomīgi, lai uzskatītu, ka varam to panākt.” “Mūsu lielākās bailes”, viņš paskaidro, “ir pilsēta, kuru uzzīmējis un uzcēlis viens arhitekts. Šādu pilsētu varētu uzskatīt par arhitektūras šedevru, taču tā nekad nefunkcionēs. Mūsu uztverē pilsēta ir kakofonija, kas ietver dažādus arhitektūras stilus un dažādas idejas par attiecībām starp ēkām un telpu starp tām. Līdz ar to mēs aicināsim cik vien iespējams dažādus arhitektus. Mums vēl jāpierāda, ka šis projekts var būt sekmīgs, taču mēs tam ticam.”


Karlsbergsitija nākotnē. Foto: (c) Entasis

Visām arhitektūras vizualizācijām, tai skaitā tai, kura redzama mazliet augstāk, piemīt kas kopīgs – tie ir cilvēki. Gājēji ar suņiem vai lietussargiem, sēdētāji ar kafijas tasītēm, bērni, kas rotaļājas, un pieaugušie. Cilvēki, kuri visi šķiet laimīgi atrasties tieši tur, kur atrodas. Liela cilvēku skaita klātbūtne un darbošanās pilsētas telpā ir izšķirošais veiksmes rādītājs lielākajai daļai pilsētu arhitektūras projektu. Tas ir sevišķi nozīmīgi Karlsbergsitijā, kura cenšas kļūt “par to Kopenhāgenas daļu, kur tu saskaries ar negaidīto un kur vienmēr atrodas vieta pārsteidzošām pilsētas dzīves šķautnēm”. Viens no būtiskajiem jautājumiem, no Carlsberg viedokļa, tāpēc ir, kā nodrošināt prāvu un pastāvīgu populāciju – ne vienkārši cilvēku, bet tādu cilvēku, kuri ir ar mieru virzīt notikumus un aktīvi piedalīties pilsētas dzīvē. Te uz skatuves uznāk māksla; te tiek rakstīta jauna nodaļa stāstā par attiecībām starp mākslu un pilsētas telpu.

Aicinājums visiem bohēmistiem

Ja pastaigājaties pa Carlsberg rajonu šodien, 2013. gada 1. maijā, tad nonākat lielā mērā tukšā apkaimē. Milzīgas, neglītas, vairs nelietotas industriālās ēkas stāv cieši blakus glīti izrotātiem 19. gadsimta darbiem, kuru skaitā ir arī krāšņie “Ziloņu vārti” – tie tiks saglabāti kā nākotnes pilsētas daļa. Taču, ja ielūkojas šīs savādās vietas kaktos un šķirbās, tad piepeši ieraugi, ka te kūsā dzīvība. Ar roku rakstītas norādes vedina uz mazām galerijām un nelielām koncertzālēm. Dizaina darbnīcas un mākslas kolektīvi apmetušies bijušajās fabriku zālēs. Savukārt nelielā zālienā starp divām ielām asprātīgi radīta iespēja kāpt kokos, un grupa skolēnu gatavojas uz kāpšanu. Tā visa ir daļa no stratēģijas.

“Mēs nevaram uzspiest kaut kādu vietējo identitāti,” saka Madss Bīders, Urban Help Inc. dibinātājs un Karlsbergsitijas “pilsētas dzīves stratēģis”. “...tas, ko varam darīt, ir aicināt uz šejieni citus un tad ļaut viņiem vietu nodefinēt. Māksliniekiem un tā saucamajiem bohēmistiem telpu raupjais raksturs šķiet ļoti pievilcīgs. Mēs viņiem radām ļoti labus apstākļus – zema īres maksa utt., – un viņi ierodas, zinādami, ka ir daļa no kaut kā lielāka, ka viņi palīdz definēt šo jauno Kopenhāgenas rajonu.” Kā māksla var palīdzēt to definēt? Kā galerijas un deju teātri, kas ievākušies Carlsberg kompleksā, padara to par labāku nākotnes pilsētu? “Viss sākas ar stāstu”, saka Bīders, “...tāpat kā tad, ja ej skatīties filmu vai lugu: tu ej tāpēc, ka esi par to uzzinājis no draugiem, no Facebook, no laikrakstiem. Mākslinieki un kultūras dzīves organizatori ir tik svarīgi tālab, ka viņi ļoti bieži rada stāstus. To, ko viņi dara, var pastāstīt. Arhitektu firmas vai IT kompānijas var izdarīt ko tādu, par ko dzirdi varbūt ik pa pāris gadiem. Mākslinieki ģenerē stāstus daudz straujāk.” Karlsbergsitija grib pārkāpt ierastās robežas, kādas noteiktas tam, ko var darīt pilsētas centrā. Pasaulei jāzina, ka Karlsbergsitijā iespējams viss.  

“Mums izdevies šādā veidā radīt reklāmu,” Bīders secina –  “izdevies radīt apziņu, ka Karlsbergsitijā kaut kas notiek, lai gan rajons vēl nav pat radīts.” Projekta vadītājs Larss Holtens aplūko mākslas lomu Karlsbergsitijā vēsturiskākā griezumā: “Te tā ir daļa no DNS,” viņš saka, atsaucoties uz firmas Carlsberg dibinātājiem un viņu mākslas mīlestību. “Māksla bija Carlsberg firmas neatņemama sastāvdaļa – rūpnieciskai firmai ļoti neparasti. Mēs ceram to saglabāt kā Karla Jakobsena un J. K. Jakobsena mantojumu.”

Rezumējot var sacīt, ka mākslinieki aicināti radīt identitāti no pelēkajiem mūriem un rūpnieciskajām ēkām tādēļ, ka māksla rada stāstus. Tas ieviesīs Karlsbergsitiju citu Kopenhāgenas tēlu iedzīvotāju un arī ārzemnieku prātā un liks labi nodrošinātajai “radošajai šķirai” ieinteresēties par šo vietu. Tur, kur ievācas radošie, rodas arī ienākumi. Sapņu plāns ir sekojošs: būvuzņēmējs palīdz māksliniekiem radīt mākslu – mākslinieki palīdz būvuzņēmējiem radīt pievilcīgu rajonu – pievilcīgais rajons pievilina turīgus pircējus ēkām – būvuzņēmēji gūst peļņu.

Bet pagaidām Kopenhāgenas vidū būs izaudzis dzīvīgs, atvērts, cilvēcisku mērogu rajons, no kura iegūs visi. Kā izteicās Madss Bīders, jau tagad cilvēki stāv rindā uz dzīvokļiem un birojiem, kas vēl nav pat uzbūvēti.  


Foto: (c) Entasis

Nākotnes izredzes

Jautājums, uz kuru būtu jāatbild Carlsberg eksperimentam, ir šāds:  vai centralizētam un komerciālam aģentam iespējams izveidot dzīvīgu, elpojošu pilsētas daļu? Parasti pilsētas attīstās pastāvīgā cīņā starp komerciālajiem būvuzņēmējiem, kuri vienkārši grib gūt peļņu, un sabiedriskajām iestādēm, kuras uzstāda zināmus pamatnoteikumus, lai nodrošinātu, ka būvuzņēmēji nesabojā rajonu ikdienas lietotājiem un citiem uzņēmējiem. Karlsbergsitijā komerciālie būvuzņēmēji, kā liekas, uzņēmušies sabiedrisko iestāžu ideālo lomu: viņi lūko radīt dzīvīgu rajonu, kas būtu patīkams ikdienas lietotājam un bez grūtībām savienotos ar apkārtējiem rajoniem. No Karlsbergsitijas mēs redzēsim, vai šis ir ilgtspējīgs variants nākotnes pilsētām: tālredzīgi komerciālie būvuzņēmēji, kuri izprot patiesas urbānās daudzveidības un aktivitātes nozīmi un aicina māksliniekus un radošos prātus palīdzēt veidot kūsājošus, neparedzamus rajonus, kas pievilcīgi kā biznesam, tā iemītniekiem. Uz jautājumu, kas varētu būt galvenais šķērslis Karlsbergsitijas sapņa īstenošanai, Madss Bīders atbild: “Mūzika nedrīkst pārtrūkt. Mums izdevies radīt ažiotāžu pirmajos piecos gados, taču, ja pagaidu radošās aktivitātes turpmākajos gados apsīks, kad ieradīsies buldozeri un celtņi, tam nebūs nekādas jēgas. Visām šīm aktivitātēm jāturpinās, kamēr tiek celta pilsētiņa. Identitāte nerodas vienā dienā vai pat piecos gados.”

Iztēlosimies, ka mūzika nav pārtrūkusi un ka Karlsbergsitija tiek uzcelta un kļūst par autentisku un populāru pilsētas rajonu, par kādu tā vēlas kļūt. Joprojām iespējamas zināmas problēmas. Vispirmām kārtām: kas notiks ar bohēmistiem, kad te būs ievākusies plašāka radošā šķira un raupjās fabriku zāles nomainīs mūsdienīgas biroju ēkas? Statistika apliecina Madsa Bīdera apgalvojuma patiesumu, ka bohēmistiem seko radošā šķira, taču bohēmisti tad bieži vien spiesti izvākties, jo pieaug īres maksas. Šis process pazīstams kā ģentrifikācija un Karlsbergsitijā tā šķiet jau gandrīz ieplānota. Vai būvuzņēmējiem būs kāds stimuls saglabāt telpas ar zemu īri bohēmistiem, kad rajonu pārņems bagāti ļaudis, kas gatavi maksāt lielu naudu par telpām? Atbilde ir jā, vismaz tā apgalvo projekta vadītājs Larss Holtens. “Mums tam vēl nav precīzi izstrādātu plānu, taču māksla un kultūras pasākumi ir daļa no mūsu DNS. Ja paraugās mazliet dziļāk, tad kļūst redzams, ka tas nav pretrunā ar mūsu komerciālajiem centieniem. Mums nepieciešams saglabāt šo rajonu interesantu un mūsu profilu iespaidīgu arī turpmāk.”

Cita problēma ir inovāciju virzītās “radošās ekonomikas” – un tā ir Karlsbergsitijas stratēģijas pamatā – ilgtspēja. Kas notiks tad, ja pieaugošie klimatiskie draudi un ekonomiskā nestabilitāte dara galu izaugsmes ekonomikai kā tādai un izvirza prasību pēc ekoloģiskas ekonomikas veidošanas, kas būtu saistīta ar Zemes reālajiem resursiem? Par to neizbēgami jādomā ikvienam, kurš uzsāk tik ambiciozu un pārdrošu eksperimentu kā Karlsbergsitija. Rezultāti daudz ko nozīmēs mūsu pilsētu nākotnei.