Visas ēkas nevar būt izcilas. Arhitekts Jakobs van Reiss 0

Intervē Anna Iltnere
29/05/2013

“Par arhitektu kļuvu nejauši,” tikko ieturējis pusdienas Rīgā, saka viens no holandiešu vadošajiem arhitektiem Jakobs van Reiss (Jacob van Rijs, 1965). Tumšie mati un uzacis, spriganā runa un piesaiste Beniluksa reģionam pirmā mirklī rada sajūtu, ka pie āra terases galda man pretim sēž Kolina Farela atveidotais varonis Rejs no filmas “Brigē”, un tūdaļ, tūdaļ izskanēs frāze, cik viduslaiku pilsētas ir garlaicīgas. Kaut ar aktierspēli van Reisam ir vāra saikne (māte ir teātramākslas pasniedzēja), tomēr nē, Jakobs van Reiss ir arhitekts, īstens holandietis un savas valsts pilsētās saskata gluži citas problēmas, kas kalpojušas par pamatu viņa blīvuma (density) koncepcijai, priekšroku dodot kompaktai pilsētvidei un funkciju mikslim.

Pie starptautiskā horizonta Jakoba van Reisa un vēl divu partneru vadītais birojs MVRDV parādījās 90. gados. Plašu atzinību izpelnījās jau pirmais MVRDV apjomīgais projekts – veco ļaužu pansionāts Amsterdamā Wozoco, kas kļuvusi par vienu no holandiešu mūsdienu arhitektūras ikonām. Savukārt 2000. gadā MVRDV tika uzticēts Holandes nacionālais paviljons Pasaules Expo izstādē Hanoverē. Tāgada sauklis “Cilvēks. Daba. Tehnoloģija”, kuru mileniumam piedienīgās balsīs vāciski izdziedāja Kraftwerk, lieliski iemiesojās Jakoba van Reisa un viņa komandas radītajā projektā. Jau pieminētā blīvuma ideja izpaudās sešu dažādu dabas ainavu radīšanā vairākstāvu celtnē, radot teju pašpietiekamu mikropasauli, kas pirms trīspadsmit gadiem bija visnotaļ svaigs piegājiens. 

Pie biogrāfijas pērlēm varētu izcelt, ka Jakobs van Reiss ir savulaik stažējies OMA birojā pie Rema Kolhāsa (tāpat kā Zaha Hadida, Bjarke Ingels un vēl virkne šodien labi zināmu jomas spīdekļu), taču tas nebija ar dedzīgiem elkoņiem izbakstīts ceļš pie slavenā arhitekta vai tamlīdzīgi. “Tā bija daļa no izglītības,” saka van Reiss. “Rems bija profesors Delftas tehniskajā universitātē, kurā studēju.” Kā zināms, Rems Kolhāss ir ne vien globāla zvaigzne, bet arī holandietis, kura centrālais birojs atrodas Roterdamā. Jakobs van Reiss piebilst, ka holandieši izjūt spēcīgu arhitektūras tradīciju, kas iestiepjas krietni dziļāk vēsturē. Visbeidzot viņš uzskata, ka zvaigžņu arhitektu drudzis jau sen ir izslimots un pieder pagātnei.

Laikmetīgāku pieeju arhitektūrai un arhitektiem apliecinās arī MVRDV monogrāfija, kas klajā nāks jūnijā un kurā vārds nav dots arhitektiem, bet gan klientiem, iedzīvotājiem un pat ēku projektu garāmgājējiem. “Atpakaļ pie cilvēka,” saka Reiss. 

Bet atgriežoties pie nejaušības, “neesmu no tiem, kas jau bērnībā zināja, ka būs arhitekts. Ne tuvu tam,” saka Jakobs van Reiss. “Sākotnēji studēju bioķīmiju, kas izrādījās ārkārtīgi garlaicīga. Pārāk daudz laika bija jāpavada laboratorijā. Tad devos uz mākslas skolu un sapratu, ka gribu studēt dizainu. Universitātē tā bija veiksmes spēle, jo cilvēku bija vairāk nekā studiju vietu. Dizaina nodaļā netiku, tālab izvēlējos rezerves variantu – arhitektūru, kuru vēl neesmu pametis. (Smejas)”

Vai joprojām uzskatāt, ka ilgtspējīga arhitektūra ir garlaicīga?

(Smejas) Jā, tā tiešām reiz teicu... Pienāks brīdis, kad visa arhitektūra būs ilgtspējīga; tā vairs nebūs nekas īpašs, drīzāk pilnīgi pašsaprotama lieta, par ko nav skaļi jārunā. Protams, vienmēr nepieciešami flagmaņi, kas ievieš jaunas tehnoloģijas, jaunus standartus. Tomēr ņemties tikai ap sustainability ir bezgala garlaicīgi.

Vai šodienas arhitektūra ir jau tiktāl nobriedusi, ka ilgtspējība kļuvusi pašsaprotama?

Esam tuvu tam. Varbūt ne tik ļoti Baltijā, bet, piemēram, Nīderlandē arhitektiem ir strikti noteikumi attiecībā uz energoefektivitāti u.tml. aspektiem. Skandināvijas valstīs ir vēl stingrākas vadlīnijas.

Manuprāt, ik celtne, kas iztur laika zobu, ir ilgtspējīga. Galu galā izšķirošo lomu vienmēr nospēlē tas, cik labs ir dizains. Tikai tehniski ilgtspējīga ēka pēc dažiem gadiem var šķist morāli novecojusi, ja ir neinteresanta; tātad ar to vien nepietiek īstenai ilgtspējībai.

Ilgtspējības “bums”, manuprāt, ir pārvērtēts. Nav tā, ka tas nebūtu būtiski, tomēr noteikti nevar būt galvenais arhitektūras motīvs.

Kas tad ir jūsu kā arhitekta galvenais motīvs?

Arhitektūra ir lēna profesija. Īstenotajiem projektiem ir jāspēj ilgt. Pat mainoties ēkas lietotājiem un laikiem, galvenai idejai ir jāsaglabājas kā jēgpilnai. Tādu radīt – var tikt uzskatīts par galveno motīvu. Cita lieta ir īslaicīgie projekti, kuri domāti vien acumirklīgai un tiešai ietekmei uz sabiedrību.

Arhitekta profesija ir īpaša ar to, ka galarezultāts atrodas vairāku gadu tālā nākotnē. Projekta ideja tiek radīta tagadnē, bet jau nākotnes sabiedrībai. Kā tiekat galā ar tik specifisku uzdevumu?

No vienas puses, to nemaz nevar. Nav iespējams paredzēt nākotni. Tā ir bīstama nodarbe – iztēloties, ka nākamā dekādē automašīnas lidos, tālab jau laikus uz jumta ieplānot nolaišanās platformu... Tricky! Jo tādā gadījumā ēkas uzbūve stipri mainītos, ieejai vairs nevajadzētu būt lejā, bet gan augšā, un tādā garā… Cenšoties paredzēt nākotni, var ļoti, ļoti kļūdīties. Jāspēj radīt celtne, kas šķitīs interesanta arī pēc daudziem gadiem, kuru būs iespējams adaptēt. Varbūt biroja ēkai ir jābūt trakai, nevis lietišķai? Jācenšas uzminēt nianses.

Jūsu lekcijas noslēgumā no publikas izskanēja jautājums par estētikas lomu arhitektūrā un to, vai visām ēkām jākļūst par vietu “vizītkartēm”. Kāda ir jūsu attieksme? Kādu lomu izstrādājot projektu, spēlē estētika?

Ne visām ēkām ir jākļūst par atpazīstamības zīmēm (landmarks), jo tad arhitektūra kļūtu par “vizītkaršu” biznesu… Tomēr realitāte ir tāda, ka, pieaicinot mūs strādāt kādā ārvalstī, parasti izskan vēlme, lai mēs sagādājam pārsteigumu, lai radām kaut ko tāāādu..! Kaut ko traku un nebijušu. Varbūt nedaudz pārspīlēju, bet tā tas lielākoties tiešām ir. Grozies kā gribi, arhitekti ir atkarīgi no pasūtītājiem un viņu vēlmēm. Arhitekts nav mākslinieks, kas ir brīvs realizēt visu, kas ienāk prātā. …patiesībā būtu interesanti, ja man dotu vaļa radīt, ko vien pats vēlos. Tie būtu arhitekta darbam pilnīgi nepateicīgi apstākļi. Vadlīnijas ir nepieciešamas.

Neierobežota budžeta apstākļos jūs strādātu citādāk?

Tas varētu būt krietni sarežģītāk. Jo esam mācīti strādāt limitēta budžeta ietvaros. Pirmā komandas tikšanās vienmēr tiek veltīta sarunām par naudu.

Mums Japānā bija divi projekti, un vienā no tiem piedzīvoju teju neierobežota budžeta apstākļus. Tas bija kā sapnī. Ko vien ierosināji, tas tūdaļ bija gatavs. Vispār jāatzīst, tas bija jauki.

Šobrīd strādājat pie projekta netālu no Amsterdamas – privātkolekcionāra savrupmājas un kolekcijas glabātuves. No putna lidojuma uz zemes būšot redzams milzīgs uzraksts “Eva”, kas ir kolekcionāra sievas vārds. Kā nonācāt līdz idejai uz gruntsgabala iegravēt vārdu? 

Tā ir skaista vēsturiska ēka, kuras vienā spārnā dzīvo viņa māsa, bet otrā – viņš pats ar ģimeni. Viņš kolekcionē mākslu, galvenokārt video darbus. Kad sastapa savu sievu Evu, viņš jau bija kolekcionārs. Kā sieva reiz teica: “Nekad neesmu līdzdarbojusies kolekcionēšanā, tā ir viņa sirdslieta, bet mīlu viņu tik un tā.” (Smejas) Vieta, kura atrodas ēka, ir aizsargājama teritorija, tālab telpas mākslas kolekcijai projektējām pazemes līmenī. Sākotnēji tās no putna lidojuma veidoja vārdu art (māksla). Bet tad sākām domāt par stāstu. Uzrakstīt “māksla” ir pārlieku tieši un pašsaprotami. Tālab ierosinājām – varbūt labāk “Eva”? “Lieliski! Tas ir lieliski!” klients piekrita. 

Tad tā bija jūsu ideja?

Mēs vienkārši iztēlojāmies, kā tas būs. Viņš ir aizņemts biznesa cilvēks, strādā nekustamo īpašumu biznesā, lidos mājās no komandējuma un redzēs no augšas, ka mājās viņu gaida “māksla”… Bet tagad viņu gaidīs sieva! Tas ir kas vairāk nekā māksla. (Smejas)

Gluži vai lendārts.

Patiesībā, jā, tāda bija klienta vēlme, lai arhitektūra ir unikāla kā mākslas darbs. Īsi sakot, viņš dzīvo ļoti labi. Tālab reiz nolēma sākt atbalstīt kultūru un ieguldīt līdzekļus mākslas darbu iegādē. Salīdzinājumā ar naudas summām, kuras viņš izdod par mākslu, arhitektūra šajā kontekstā ir pavisam lēts prieks. Tālab viņš vēlējās kaut ko īpašāku. Jāpiebilst, ka projekts ir vēl sākumstadijā. Notiek plānošana, un nav vēl zināms, kad tas būs gatavs.

Tad jau vārds var vēl mainīties…

Jā, pastāv risks. (Smejas) Bet tieši tāpēc tas ir īpašs veids, kā izrādīt savu mīlestību un uzticību. Gluži kā tetovējums! Arhitektūra kā tetovējums uz zemes…

Jūs esat plaši pazīstams kā blīvuma idejas pārstāvis arhitektūrā. Kādi ir galvenie argumenti par labu šādai pozīcijai?

Domāju, ka idejas avots, pirmkārt, ir mans konteksts, proti, Holande – maza teritorija ar lielu skaitu iedzīvotāju. Šķiet, tāda pieeja mūsu birojam ir jau gēnos. Protams, jautājums ir svarīgs arī globālā līmenī – kā radīt kompaktas pilsētas, atvēlot vairāk vietas neskartai ainavai ārpus tām. Principā Latvijas modelis – jums ir pilsēta un jums ir lauki. Kontrasts ir izteikts. Kad to redzēju, nodomāju “Wow!!!”. Tas ir sapnis, kuru Rietumeiropā ir nenormāli grūti īstenot. Jo vairumā gadījumu pilsēta ir izkaisīta pa visurieni, no tās nevar aizbēgt.

Blīvuma ideja paredz arī funkciju sajaukumu. Vai var sacīt, ka esat pret to, ka guļamrajoni, darba un atpūtas zonas ir nošķirtas?

Ne gluži tā, ka esmu pret to, bet uzskatu, ka ir daudz pievilcīgāk, ja ir īsta pilsēta un īsta savvaļa. Šāda sapņu modeļa cēlonis ir fakts, ka Holandē mums tā nav.

Kā tad ir Holandē?

Liela daļa būvniecības iziet ārpus pilsētām, līdz ar ko lauku ainava ir teju zudusi. Vai nu jādodas tiešām tālu. Lielākā daļa cilvēku dzīvo Holandes rietumu daļā, un, ja viņi vēlas pastaigāties pa mežu, tad ir jābrauc divas stundas, lai pabūtu pavisam nelielā mežiņā, vai nu var doties uz pludmali.

Jūsu kā arhitekta misija ir to uzlabot?

Nav jau tik vienkārši. Projekti ir visādi. Idejas un prasības – visdažādākās. Ja ir izvēle, mēs, protams, slieksimies par labu kompaktai pilsētai. Izdarīt pareizo izvēli ir izšķiroši. 

Atskatoties uz Holandes paviljonu Hanoveres Expo izstādē 2000. gadā – ko par to domājat tagad? 

(Nopūšas) Expo paviljoni top pēc principa Live fast, die young. Paviljons bija pieejams īsu laika periodu, bet pulcēja milzīgu skaitu apmeklētāju – iespējams, pat vairāk nekā parastām ēkām desmit gadu laikā. Bet lai kāds būtu projekts, tas nekādā ziņā nevar tikt uzskatīts par ekoloģisku vai ilgtspējīgu, ja paredzēts vien 100 dienām.

Bet šāds liktenis jau attiecas uz teju visiem Expo paviljoniem. 

Jā, Expo izstādes ir vecmodīgas un pilnībā neatbilst laikmeta garam. Ir svarīgi risināt, kas ar paviljonu notiek pēc tam? Par Holandes paviljonu Hanoverē ir vesels stāsts. Šobrīd tas pieder cilvēkam, kurš to mantoja no sava tēva. Viņš vēlētos tam atgriezt dzīvību, bet šobrīd nav ne naudas, ne enerģijas. Tā tas paviljons tur stāv, jebkura kustība maksā, un neviens šobrīd nevēlas ieguldīt. Principā tās ir drupas.

Tas tēvs paviljonu nopirka ebay, ne tā?

Viņš to dabūja no valsts, kas viņam samaksāja pusmiljonu eiro, lai ar paviljonu kaut ko iesāk un tas nebūtu jānojauc. Pēcāk viņš to ielika ebay, bet neviens nepirka un pārmantoja dēls.

Par kuru no saviem projektiem jums ir vislielākais lepnums?

Kaut ikvienā no projektiem ir brīdis, kad izjūti degsmi, aizrautību, tomēr visneaizmirstamākais arhitektam ir pats pirmais īstenotais projekts. Piedzīvot to, ka iecere kļūst par realitāti, ka sākas būvdarbi – tas šķiet neticami! Bet kad viss ir pabeigts, ēka gatava, tad ir pilnīgs wow… 

Vienīgi ir ārkārtīgi grūti pāraugt to mirkli, kad pats pirmais lielais darbs ir īstenots. Sākt atkal no jauna. Pēc tam, kad esi darījis visu, lai tava debija būtu izcila, lai projekts nonāktu uz žurnāla vāka. Ar laiku jāsaprot, ka visas ēkas nav tādas un arī nebūs tādas. Nevar nemitīgi strādāt pie projektiem, kas gozēsies žurnālu pirmajās lapās. Tas tā nenotiek. Ir jāsadzīvo ar to, ka cilvēki teiks: “O, pirmais darbs bija tik pārliecinošs, bet tas otrais… nu tā…” (Smejas)

Kad kļūsti vecāks, tad saproti, ka tieši tas ir skaistais arhitektūra profesijas neprāts…

www.mvrdv.nl