Archigram izdevums tika veltīts avangarda idejām

Mazi, bet neatlaidīgi. Arhizīni 0

Evelīna Ozola
15/05/2013 

Šodien, 15. maijā, Latvijas nelielajam arhitektūras un interjera žurnālu pulciņam pievienojies jauns izdevums - Modernists, kura idejas autore un galvenā redaktore ir arhitekte un publiciste, kā arī dizaina grāmatu veikala Lukabuka līdzīpašniece Ieva Zībārte. Savukārt izdevējs – arhitekts un dizainers Mārtiņš Pīlēns. Šādu neatkarīgu arhitektūras izdevumu uzplaukums pasaulē vērojams jau kopš 20. gadsimta otrās puses, bet to “zelta laikmets” šķiet vēl tikai sākamies. 

Par spīti vai tieši pateicoties visur esošajam internetam, mazi arhitektūras žurnāli — arhizīni (archizines) — šodien atkal piedzīvo uzplaukumu. To spilgti ilustrē Archizines augošā alternatīvu izdevumu kolekcija internetā un pasauli apceļojošā izstāde.

Neatkarīgām arhitektūras publikācijām ir visai gara vēsture ar grūti nosakāmu sākumpunktu, taču pagājušajā gadsimtā spilgti iezīmējas divi periodi — 60. un 90. gadi. Pirmais no tiem zīmīgs ne vien ar utopisku vīziju izvirdumu, bet arī ar  izteiktu arhitektūras teorijas un kritikas attīstību; ar to, ka vesela arhitektu paaudze atrada savu pozīciju vēsturiskā kontekstā. Deviņdesmitajos, izdrukas un kopēšanas iekārtām kļūstot plaši pieejamām, pāri vēlās pašizdotu izdevumu vilnis, kas atstājis pēdas ne vien arhitektūras, bet arī daudzu citu radošu nozaru presē.

Alternatīva arhitektūras izdevuma dzimšanai var būt dažādi iemesli vai to kombinācijas. Izplatītākā motivācija ir neapmierinātība ar valdošo viedokli, stilu vai lietu kārtību. Atrašanās opozīcijā spēcīgi ietekmē ne vien publikācijas saturu, bet arī tās vizuālo valodu — neatkarība no pārdošanas rādītājiem paver iespējas bezkompromisu eksperimentiem. Otrs biežākais iemesls arhizīna veidošanai ir spēcīga ideja vai vīzija, kuru nav iespējams paturēt pie sevis. Alternatīvi izdevumi apsteidz un izvairās no meinstrīma izdevniecību industrijas. To izplatīšana notiek caur personīgiem kontaktiem un grupām, kuras vieno līdzīgas intereses. Brīžos, kad arhitektūras presē dominē lieli vārdi un tendences, alternatīvas publikācijas palīdz paplašināt homogēno diskursu, paverot vietu viedokļu dažādībai un jaunām idejām.

Pēckara periods

1961. gadā jauni britu arhitekti Pīters Kuks (Peter Cook) un Deivids Grīns (David Greene), tikko pabeiguši arhitektūras skolu, publicēja no divām lapām sastāvošu izdevumu Archigram —protestu pret tolaik arhitektūras presē valdošo konservatīvismu, kas ignorēja eksperimentālus projektus. Publikācijas nosaukumā tika ielikta atsauce uz telegrammu vai aerogrammu, tātad kaut ko vienkāršāku un ātrāku kā žurnāls. 

Archigram izdevums tika veltīts avangarda idejām, grupas dalībnieku vizionārajiem projektiem, kā arī citu utopistu darbiem. Deviņos numuros roku pielikuši Sedriks Praiss (Cedric Price), Jona Frīdmans (Yona Friedman), Frejs Otto (Frei Otto) un Japānas metabolisti. Archigram grupa radīja futūristisku megastruktūru projektus - ticot, ka arhitektūra spēj mainīt pasauli. Jaunie arhitekti bija vīlušies pēckara modernismā. Tas bija solījis radikālas pārmaiņas, tomēr tā valoda bija konservatīva un pragmatiska, avangarda ideju vietā arhitektūrā atbalsojās 20. gadu De Stijl un Bauhaus estētika. Lai arī utopiskas, Archigram zīmētās shēmas reaģēja uz aktuālajām mājokļu tirgus nepieciešamībām — tika plānotas jaunas pilsētas ap Londonu. Projekts Plug–in city bija balstīts ticībā tehnoloģijām, nepārtrauktai cirkulācijai, kolektīviem dzīvošanas modeļiem. Archigram publikācija bija spilgta arhitektūras un grafiskā dizaina simbioze, kas demonstrēja optimistisku, fantastisku nākotni.

Starptautisku uzmanību Archigram grupas idejas un izdevums ieguva trīs gadus vēlāk, iznākot ceturtajam numuram Zoom, kura dažas kopijas braucienā uz ASV līdzi paķēra arhitektūras kritiķis Reiners Benhems (Reyner Banham). Numurā izmantotā zinātniskās fantastikas komiksu estētika interpretēja arhitektūru kā plaša patēriņa popkultūras daļu, pretstatītu pēckara modernisma elitārismam. Zoom nonāca žurnāla Architectural Forum redaktora Pītera Bleika (Peter Blake) rokās, viņš to pārpublicēja un tā palīdzēja Archigram iegūt atpazīstamību okeāna otrā pusē.

Arhitektūras Asociācijas (AA) studentu izdevums ar provokatīvo nosaukumu ARse, kas iznāca no 1969. līdz 1973. gadam, savukārt, ieņēma aktīvu, politiski kreisi orientētu nostāju un diskutēja par arhitekta atbildību un uzdevumiem kapitālistu sabiedrībā. Akronīms no numura uz numuru tika pielāgots pēc vajadzības — Architects for a Really Socialist Environment (Arhitekti par patiesu sociālisma vidi) vai Architectural Radicals, Students & Educators (Arhitektūras radikāļi, studenti un skolotāji). Līdzās publikācijai AA studenti un pasniedzēji darbojās arī tehniskās palīdzības centrā Support, kas sniedza arhitektūras pakalpojumus dažādām Londonas apkaimju organizācijām.

Vīnes arhitektūras žurnāls Bau bija Hansa Holleina (Hans Hollein) un Gintera Feieršteina (Günther Feuerstein) pret  Austrijas Arhitektūras savienības oficiālo žurnālu Der Bau vērstās asās kritikas rezultāts. 1963. gadā Der Bau tika nodots viņu rokās, un tā pārveide sākās ar atteikšanos no maskulīnā artikula un ar ekspresīva grafiskā dizaina ieviešanu. Autori pievērsās aizmirstībā grimstošu avangarda arhitektu — Otto Vāgnera (Otto Wagner), Ādolfa Losa (Adolf Loos) un Jozefa Hofmana (Josef Hoffman) — progresīvo ideju atdzīvināšanai. Tika radīti arī vizuāli un verbāli manifesti (pazīstamākais no tiem — Holleina Alles ist Architektur (Viss ir arhitektūra)), lai definētu konkrētā mirkļa arhitektūras problēmas un uzdevumus.

Otrais vilnis

Deviņdesmitajos gados Rietumu pasaule piedzīvoja pašizdotu žurnālu revolūciju, ko sekmēja programmatūras, kopētāju un printeru attīstība. Konspirāciju teoriju, neparastu mājdzīvnieku vai zinātniskās fantastikas fani — katrs, kuru interesēja kāds specifisks temats, ķērās pie sava žurnāla veidošanas. Starp tiem parādījās arī jauni arhitektūras un urbānisma izdevumi, kas pārsteidz, jo arhitekti un plānotāji nav slēgta īpatņu grupa. Tieši pretēji — tiem ir ne mazums konferenču, profesionālu organizāciju un glancētu žurnālu. Taču, kamēr komerciāli izdevēji uzskata, ka tikai šaura sabiedrības daļa vēlas lasīt par ēku formām un pilsētu infrastruktūru, arhizīnu veidotāji vēlas pārvērst tos, kas nekad nav pat interesējušies par arhitektūru, par kvēliem tās faniem.

Arhizīni Lackluster, Infiltration, loud paper, Dodge City Journal un Monorail apvērsa kājām gaisā tradicionālu arhitektūras žurnālu tendences, sintezējot arhitektūru ar mākslu, mūziku, politiku un popkultūru, un tīšām kultivējot underground stilistiku. Arī 90. gadu izdevumos atbalsojās dzīšanās pēc utopijas, taču jau pēc tādas, ko kāds realizējis — biodomiem, gaisa dzelzceļiem, vientuļnieku vai ekscentriķu komūnu izcirstām klinšu alām. Alternatīvo žurnālu autori apzināti apgāja slavenas, jaunuzbūvētas ēkas, to vietā pievēršoties nepamanītiem vai nenovērtētiem fenomeniem. Lackluster izdevējs Džeimss Harbisons (James Harbison) komentēja: “Neviens cits neraksta par vietām, kas neražo naudu”. Tā piemēram, Dodge City Journal pievērsās urbānismam individuālā līmenī, dokumentējot miegainu priekšpilsētu un kastveidīgas rūpnieciskas un komerciālas apbūves urbānos apstākļus fotogrāfijās, kā arī pļāpājot ar vietējiem, lai saprastu, kā šīs vietas dzīvo un funkcionē.

Tikmēr Latvijā 1991. gadā arhitektu grupa Māja publicēja Centra manifestu, kurā noliedza arhitektūru kā formveidi un izvirzīja viedokli, ka sakārtotas dzīves telpas pamatā ir kosmiska harmonija, ko veido centra esamība, darbības spēka virziens ar debess pušu un kosmisko spēku līnijām, telpa kā noteikts darbības lauks, piramīdas forma kā ideāla telpa un laiks kā viena no telpas dimensijām. Šīs idejas laiku pa laikam turpina pavīdēt vietējās arhitektūras diskusijās.

Interneta laikmets

Mūsdienās digitāli žurnāli un blogi ir viegli pieejama un lēta alternatīva darbietilpīgajam un grūti izplatāmajam arhizīnam, tomēr kvalitatīvu un reizē ne-meinstrīma interneta resursu arvien ir maz. Nopietnai viedokļu paušanai arhitekti turpina izvēlēties drukātos izdevumus, lai cik neliela būtu to tirāža. Žurnālu uzmanīgi veidotais dizains un taustāmās īpašības tiem piešķir kolekcionējamu priekšmetu vērtību, kuras dēļ ir vērts pavadīt laiku, gaidot pie pastkastes. Un patiešām — veiksmīgi izpārdoti ir gan itāļu San Rocco, gan norvēģu Conditions, gan vācu Junk Jet numuri.

Nereti nelielas publikācijas kļūst par apjomīgu pilsētplānošanas projektu sastāvdaļu. Viens no tādiem ir The Unlimited Edition, ko Londonas arhitektu birojs We Made That izveidoja 2011. gadā pēc Londonas ielu nemieriem, lai dokumentētu un pētītu High Street (apkaimes centrālā iepirkšanās iela) šodien un tās attīstības iespējas nākotnē. Avīzes veidošanā piedalījās rakstnieki, mākslinieki, pilsētvides dizaineri un kopienu līderi. Tā tika izplatītas bez maksas speciāli izveidotos stendos Austrumlondonā. Projekta un avīzes pasūtītājs bija Londonas apkaime Tower Hamlets.

Ne visi mūsdienu arhizīni ir komerciāli — daudzas arhitektūras studijas izvēlas būt sociāli aktīvas, regulāri apkopojot savas un laikabiedru idejas drukātos izdevumos. Čikāgas MAS Studio reizi ceturksnī izdod MAS Context, katru numuru veltot citai pilsētvides tēmai un piesaistot autorus no dažādām jomām. Viens no apsvērumiem, kādēļ Pekinas WAI Think Tank izvēlējušies veidot WAIzine drukātā formātā, ir Ķīnā ierobežotā pieeja daudziem interneta resursiem. WAI autori atzīst, ka žurnāla formāts piespiež pārdomāt katra projekta prezentācijas materiālus un to savstarpējās attiecības, lai tie kalpotu par uzskatāmu ideju kopumu un pieturpunktu laikā.

  

Un pie mums?

Jau vairākus gadus savu ceļu arhitektūras presē neatlaidīgi iezīmē Ieva Zībārte, veidojot grāmatu – žurnālu sēriju Process, kas tiecas nosaukt vārdā visaptverošas tendences Latvijas arhitektūrā. Pirmais Procesa numurs pieteica šķūni kā kolektīvu stilistisku iezīmi, otrais atrada un Rīgas kartē iezīmēja radošos kvartālus, bet trešais izceļ Latvijas arhitektu prasmi veidot vēsturiskas vides rekonstrukcijas un maza mēroga celtnes. Procesam šonedēļ seko Modernists — jauns žurnāls par formā tīru laikmetīgu arhitektūru Baltijā. Kā vēsta jaunā izdevuma veidotāji: “Pirms vairāk nekā simt gadiem modernisti bija jaunu mākslas virzienu pionieri, viņiem sekoja arhitekti, un pēc Otrā pasaules kara – dizaineri un plānotāji. 21. gadsimta modernists ir veselīgs, vitāls un gudrs indivīds, tai skaitā arhitekts un dizaineris, kurš racionāli izmanto resursus, taču izprot arī nemateriālo mākslas radīšanas un emociju pasauli.” Jau šī gada oktobrī plānota žurnāla Modernists otrā numura atvēršana, bet 2014. gadā tas savu interesentu loku sasniegs trīs reizes gadā.