Vladimirs Belogolovskis. Foto: Katrīna Ģelze

Sakritību tīklojums 4

Intervē Anna Iltnere
25/02/2013

Pētot zvejnieku ciematu Norvēģijā, antropoloģijas profesors Džons Barns nonāca pie secinājuma, ka ciema iedzīvotājus var salīdzināt ar punktiem, starp kuriem pastāvošās saites var uzskatīt par līnijām, kuru kopums veido attiecību tīklojumu. 1954. gadā Barns radīja terminu “sociālais tīkls” – vēl ilgi pirms globalizācijas un interneta laikmeta. Tīkla fenomens izteikti balstījis Krievijā dzimušā Ņujorkas arhitekta un nu jau arī grāmatu autora un kuratora Vladimira Belogolovska pēdējo gadu karjeru. Viņa kontā ir grāmata par padomju modernisma arhitektūru, kā arī par Fēliksu Novikovu, kas turklāt tapusi kopā ar pašu padomju arhitektūras meistaru. Viens no Belogolovska jaunākajiem projektiem ir Austrālijas arhitektam Harijam Seidleram (1923–2006) veltītā izstāde, kas atceļojusi arī līdz Rīgai un apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 18. martam. Arī Seidleru viņš atklāja vien “laimīgas sakritības rezultātā”, līnijām stiepjoties no viena punkta uz otru – ar sākumu Madridē. 2014. gadā klajā nāks viņa grāmata Harry Seidler: The Art of Collaboration.

Vladimirs Belogolovskis pēdējo desmit gadu laikā jau paguvis nointervēt teju visus spožākos mūsdienu arhitektūras pārstāvjus, turklāt apgalvodams, ka pabijis arī pie “stārhitektu” fenomena šūpuļa, kas, viņaprāt, ir Pasaules Tirdzniecības centra Ground Zero projekta konkurss, kurš devis impulsu izcilus arhitektus likt Dieva vietā un padarīt arhitektūru par masu sabiedrības interešu un aprunu objektu. Runājot par Austrālijas 20. gadsimta slavenāko arhitektu un pirmo, kas tur sāka būvēt modernisma stilā, proti, Hariju Seidleru, diez vai profesors Barns šo domu būtu atbalstījis, bet tā vien šķiet, ka viens no visneaptveramākajiem sociālajiem tīklojumiem reizēm izrādās liktenis. 

Pēc izglītības esat arhitekts, taču šobrīd rakstāt grāmatas, lasāt lekcijas un kūrējat izstādes. Tā bijāt plānojis?

Pat ja ir karjeras plāns, tas visbiežāk neīstenosies, kā iecerēts. Notikumus nevar paredzēt. Pastāstīšu par sevi – 1996. gadā absolvēju The Cooper Union kā arhitekts, gadu stažējos Spānijā, tad atgriezos Ņujorkā un strādāju arhitektu birojos. Rakstīt sāku tikai 2001. gadā. Apstākļu sakritība – sabrūkot Dvīņu torņiem, Ņujorkā iestājās krīze, un tajā pašā nedēļā mani atlaida. Sekoja pāris bezdarba mēneši, kuros pirmo reizi pieķēros rakstīšanai. Savukārt interesi par kuratora darbu rosināja ekonomiskā recesija vēl dažus gadus vēlāk. Tā sanāk, ka divas krīzes stipri mainīja manas karjeras uzņemto kursu. 

2008. gadā biju ļoti ērti iekārtojies stabilā arhitektūras birojā. Korporatīva vide, galvenokārt interjera projekti, laba alga, samērīgas darba stundas. Vienīgā satraucošā doma – vai tas ir viss? Līdz pat mūža galam? Mans šefs pat reiz pārjautāja “Kas ir šie cilvēki?”, kad stāstīju, ka Londonā intervēju Zahu Hadidu un Normenu Fosteru. Varat aptvert? Tomēr visdrīzāk būtu turpinājis sēdēt birojā, ja vien nesprāgtu ekonomikas burbulis, kad biju spiests izgudrot savu dzīvi no jauna – jo jau atkal biju atlaists. Tobrīd atrast jaunu darbu bija neiespējami, un nebija ne jausmas, cik ilgi tā būs. Tālab izmantoju iespēju saprast, ko es tiešām vēlos darīt. Bija daži jau iesākti kuratora projekti, kuriem nolēmu pievērsties kā pilna laika nodarbei. Jāpiebilst, ka divpadsmit gadu laikā biju nostrādājis divpadsmit dažādos arhitektu birojos – no maziem un eksperimentāliem līdz lieliem, korporatīviem uzņēmumiem. Gūtā pieredze man šobrīd ārkārtīgi noder.


Harija Seidlera projektēta savrupmāja vecākiem Sidnejā. 1949-1950. gads

Pastāstiet par pirmo jūsu kūrēto projektu! 

Kad sāku rakstīt, tās galvenokārt bija intervijas ar virkni slavenu arhitektu, kuri strādāja Ņujorkā vai arī ieradās vizītēs. Tādējādi Krievijas vidē biju iemantojis slavu kā ārvalstu arhitektūras eksperts. 2009. gadā mani uzaicināja piedalīties vērienīgā festivālā Zodčestvo (Зодчество), Maskavas Manēžā. Festivāla tēma togad bija “Zaļā arhitektūra”. Kurators Jurijs Avakumovs (Юрий Аввакумов) man teica: “Mums Krievijā īsti nav zaļās arhitektūras, tomēr piedāvāsim dažus projektus. Vai tu - kā ārzemju arhitektūras eksperts – nevēlētos sarīkot zaļās arhitektūras “vēstniecību” –  Pasaules piemēri vienuviet Krievijā?” Tā bija mesei līdzīga izstāde zem viena jumta ar divpadsmit stendiem, katrs 12x12 metrus liels. Arī man viens tika piešķirts un dota pilnīga rīcības brīvība. Izvēlējos divpadsmit pazīstamu arhitektu projektus no visas pasaules, kuri man patika ne tikai tālab, ka pārdefinēja tehnoloģisko iespēju robežas, bet uzrunāja arī estētiski un emocionāli. To vidū bija Vils Alsops, Renco Piano, Normens Fosters un citi. Lielāko daļu no arhitektiem biju jau intervējis, tālab stendu papildināja Maskavā nodrukāts izdevums. 

Bet vēl pirms tam – 2008. gadā, 11. Venēcijas arhitektūras biennāles Krievijas nacionālā paviljona ekspozīcijas ietvaros – jūs rīkojāt “Šaha spēli”? 

Jā, taisnība, tas bija vēl pirms Maskavas izstādes. Mani uzaicināja paviljona kurators Jurijs Grigorians izstrādāt satelītprojektu, intervējot tos spilgtākos ārvalstu arhitektus, kuri ir strādājuši Krievijā. 

Ko jūs domājat par stārhitektu fenomenu? Vai tas reiz izplēnēs un ir tikai mūsdienu raksturzīme? 

Domāju un ceru, ka tas nekad neizplēnēs un ka mums vienmēr saglabāsies interese par jomas līderiem. Ar arhitektūru kā būvniecību vien nepietiek, svarīga ir vēl virkne dimensiju, kaut vai stāsti, kā projekti ir akceptēti un nonākuši līdz realizācijai. Ēkas nav tikai ēkas.

Arhitektūras teorētiķis Ārons Betskis reiz teica, ka ēkas ir vien arhitektūras kapa pieminekļi. 

Jā, ja nemaldos, viņš to sacīja, būdams 11. Venēcijas arhitektūras biennāles galvenais kurators. Domāt par arhitektūru nenozīmē domāt tikai par tehnoloģijām. Šķiet, vienmēr pastāvēs interese par tiem ekstraordinārajiem cilvēkiem jeb stārhitektiem, kuri paplašina mūsu priekšstatus par nozari. Zaha Hadida, Frenks Gērijs un Rems Kolhāss to nemitīgi dara. Tomēr stārhitekti ir salīdzinoši nesens fenomens. Protams, jau agrāk bija Gaudi, Lekorbizjē un Mīss van der Roe, bet tie bija vien daži spilgti personāži, atšķirībā no mūsdienām, kad vienā laika nogrieznī viņu ir krietni vairāk. Arī apzīmējums “stārhitekts” tolaik vēl neeksistēja. 

Man ir bijusi tā laime būt lieciniekam, kā šis koncepts uzplauka. Lai arī vārds “stārhitekts” radās jau 90. gadu beigās Frenka Gērija un Gugenheima Bilbao ēkas kontekstā, tomēr bija jāpaiet vēl dažiem gadiem, līdz tā kļuva par ikdienas terminoloģiju, ar kādu raksturot spožākos mūslaiku arhitektus. Uzskatu, ka spilgtākais sākumpunkts bija konkurss Ņujorkas Pasaules Tirdzniecības centra kvartāla apbūvei. Kad 2002. gadā tika izvēlētas septiņas pusfinālistu komandas [to vidū Daniels Lībeskinds, Šigeru Bans un citi spoži arhitekti – A.I.], viņi visi tika ataicināti uz Ņujorku publiski prezentēt savus projektus. Nupat biju sācis rakstīt par arhitektūru kādam Ņujorkas krievu laikrakstam. Redaktore man teica – kālab gan tev neaiziet un vienu no šiem arhitektiem nenointervēt? Biju diezgan pārbijies, jo likās, lai to darītu, ir jābūt kādai speciālai izglītībai vai vismaz pieredzei.

Bet jūs tomēr devāties? 

Jā, protams! Atceros, ka zem tikko uzbūvētā Ziemas Dārza stikla jumta kādreizējo Dvīņu torņu vietā bija sapulcējies cilvēku tūkstotis. Ikviens, kurš vien vēlējās, varēja nākt skatīties prezentācijas. Daniels Lībeskinds bija ieradies kopā ar sievu un meitu. Uznāca uz skatuves un teica prezentācijas runu, iekļaujot savu personisko imigranta stāstu [Lībeskinds ir dzimis holokaustu pārdzīvojušā ebreju ģimenē Polijas pilsētā Lodzā un uz ASV emigrēja 13 gadu vecumā – A.I.]. Uzstāšanās bija tik emocionāla, ka virknei cilvēku, kas, iespējams, pat neko daudz nesaprata no arhitektūras, pār vaigiem ritēja asaras. Pēc runas viņš nogāja no skatuves, devās atsvaidzināties, un, kad atgriezās, ap viņu jau spietoja aizkustināto cilvēku un mediju pūļi – kā ap popkultūras slavenību. Liela daļa, iespējams, par tādu Lībeskindu dzirdēja pirmo reizi. Arī jautājumi, kas bira viņa virzienā, nebija pārāk jēgpilni. Tomēr skats bija neticams! Tas notika dažus metrus no manis. Esmu pārliecināts, ka tieši tajā mirklī tā pa īstam sākās stārhitektu fenomens. Pēc prezentācijām, kā zināms, tika izvirzīti divi finālisti – Lībeskinds un THINK Team ar Rafaelu Vinjoli (Rafael Viñoly) priekšgalā. Valdīja liela intriga, kurš uzvarēs. Abi arhitekti tika aicināti uz populāro Opras televīzijas tolkšovu, viņu projekti teju katru dienu figurēja uz lielāko laikrakstu un žurnālu titullapām. Atceros, ka LMDC (Lower Manhattan Development Corporation), kas tika izvēlēts konkursa norises pārraudzībai, prezidents vēl pirms prezentācijām preses pārstāvjiem teica, ka vēlas, lai šis stāsts būtu uz viņu pārstāvēto mediju vākiem, jo tas ir primāri nozīmīgs notikums, un pasaulei ir jāredz, kas taps Dvīņu torņu vietā. [2003. gada 27. februārī par konkursa laureātu kļuva Daniela Lībeskinda māsterplāns Memory Foundations, kura ietvaros līdz 2015. gadam taps Frenka Gērija projektēts kultūras komplekss, Snøhetta biroja – piemiņas muzejs, Santjago Kalatravas projektēt pārsēšanās stacija u.c. – A.I.]   

Kuru arhitektu tad jūs galu galā nointervējāt? 

Kamēr Lībeskindu bija ielenkuši žurnālisti un citi ņujorkieši, piegāju pie viņa sievas, kas stāvēja nomaļus, lepni noraugoties notiekošajā, un jautāju – kā jums liekas, vai man būtu iespēja rīt intervēt jūsu vīru Danielu Lībeskindu? Un viņa atbildēja: “Jā, protams!” Tik vienkārši. (Smejas)

Vai atminaties, kā jums radās doma rīkot Harijam Seidleram veltītu izstādi un sarakstīt par viņu grāmatu? Jeb arī tā bija laimīga apstākļu sakritība? 

Pat ja man tāda ideja būtu radusies, bet tajā brīdī neatrastos dzirdīgas ausis, proti, atbalstītāji vai sadarbības partneri, tā visdrīzāk paliktu uz papīra. Parasti viss sākas citādāk nevis ar mūzas dāvātu pliku, spožu ideju. Seidlera gadījumā stāsts bija tāds: kad biju Venēcijā, rīkodams “Šaha spēli”, satiku arhitektu, pie kura Madridē bija nostrādājis gadu uzreiz pēc augstskolas beigšanas. Togad viņš bija Spānijas paviljona galvenais kurators. Spānijas un Krievijas nacionālie paviljoni atrodas viens otram pavisam tuvu. Viņš bija novērojis manu rosību un uzrunāja, vai nevēlos viņu nointervēt saistībā ar Spānijas paviljona ekspozīciju. Kad intervija bija publicēta, viņam tā patika, un vēlāk viņš man piezvanīja, sakot: “Paviljona ekspozīcija uzsākusi pasaules tūri un ne vienmēr man ir vaļa izbraukāt līdzi. Vai tu nevēlētos mani pārstāvēt un doties uz Austrāliju?” Viņš vēl pat nebija pabeidzis teikumu, kad es jau piekritu. 

Kad tas bija? 

2010. gadā. Tā kā man bija jāuzstājas ar runu par Spānijas nacionālā paviljona ekspozīciju, sākumā devos uz Madridi sagatavoties. Atminos, ka nespēju noticēt, ka lasīšu savu pirmo lekciju. Pirms devos uz Austrāliju, zinātājiem apjautājos, kas Sidnejā būtu noteikti jāsatiek. Tā uzzināju par Hariju Seidleru, kas man bija pilnīgs jaunatklājums, kaut arī nepiedodami, ņemot vērā, ka viņš ir slavenākais 20. gadsimta Austrālijas arhitekts, kuram bijuši vairāki projekti arī Mehiko, Vīnē, Parīzē un citviet pasaulē. Tā kā Seidlers diemžēl jau četrus gadus kā bija miris, man ierosināja tikties ar viņa atraitni Penelopi Seidleru. Austrālijā momentā iemīlējos Harija Seidlera projektētajos debesskrāpjos un savrupmājās, tostarp namā, kurā Penelope joprojām dzīvo. 

Un tajā brīdī nolēmāt Seidlera darbībai veltīt izstādi?

Es teicu Penelopei, ka viņas vīra radītā arhitektūra man šķiet neticami skaista, un vai viņa piekristu, ja es sarīkotu kaut vai pavisam mazu izstādīti, varbūt pat tikai video formātā, kuru izvietot kādā no debesskrāpju lobijiem? Uz ko viņa atbildēja: “Kālab gan nesarīkot pasaules tūri!” Lūk, tā sākās projekts! Un tikai pēc tam, kad izstāde jau bija izplānota, sāka tapt arī grāmata, kas klajā nāks 2014. gadā. Tā būs krietni apjomīgāka un visaptverošāka par ekspozīciju, kurā ir iekļauti tikai 15 Seidlera projekti – piecas savrupmājas, piecas vērienīgas celtnes Sidnejā un pieci projekti ārpus Sidnejas.

Harijs Seidlers arhitekta praksi Austrālijā uzsāka jau 25 gadu vecumā. Lasot par viņu, pārņem sajūta, ka viņš bijis ārkārtīgi ambiciozs. Vai var apgalvot, ka tieši ambīcijas bija viņa panākumu atslēga? 

Ne gluži, tā vienkārši sakrita. Jāteic, ka mani saistīja ne tikai viņa arhitektūra, bet arī ārkārtīgi iedvesmoja viņa dzīvesstāsts. Domāju, ka tas varētu būt aizraujošs ne tikai arhitektūras profesionāļiem. Tas, kāda kontrole patiesībā viņam bija pār savu likteni. Kaut virkni pavērsienu viņš nebūtu varējis paredzēt, tomēr vienmēr klātesoša bija dedzīgā griba paveikt kaut ko nozīmīgu. 

Kontrole pār likteni? Piemēram?

Dzīves sākums, protams, bija ārpus viņa kontroles, jo Seidlers piedzima 1923. gadā Vīnē vidusmēra ebreju ģimenē, kura ļoti īsā laikā sasniedza lielu labklājību. Ģimene strādāja tekstilbiznesā, viņiem piederēja kreklu rūpnīca, pakļautībā bija kādi 30 darbinieki. 1938. gadā, kad Harijam bija 15 gadi, Vīnē ienāca Hitlers, un ģimene zaudēja savu rūpalu, saglabājot vien iespēju tur strādāt. Vairums ebreju ātri vien saprata, ka ir steigšus jāpamet Austrija. Harijam savā ziņā paveicās, jo viņam bija dažus gadus vecāks brālis Marsels, kurš tobrīd studēja fotogrāfiju un strādāja Lielbritānijā. Viņš Harijam nokārtoja studentu vīzu pārbraukšanai uz Angliju. Drīz vien pievienojās ar vecāki. Kad 1940. gadā Vinstons Čērčils kļuva par Lielbritānijas premjerministru, viena no pirmajiem lēmumiem, ko viņš pieņēma – ieslodzīt to valstu imigrantus, ar kurām Lielbritānija tobrīd karoja, un tieši vīriešus vecumā no 14 līdz 64 gadiem. Arī Harijs ar Marselu nonāca uz kuģa un tika nogādāti Kanādā uz ieslodzīto darba nometni. Tā nebija tik cietsirdīga kā koncentrācijas nometnes, tomēr tas bija cietums ar dzeloņdrāšu sētu. Harijs nometnē pavadīja 18 mēnešus.

Un vecāki? 

Vecāki palika Anglijā un gaidīja brīdi, kad varēs emigrēt uz Austrāliju. Šāda ideja viņiem bija radusies vēl pirms kara, jo Sidnejā dzīvoja kāds radinieks, bet, karam sākoties, plāni pačibēja. 1941. gadā Harijs tika izlaists no nometnes kā students. Viņam paveicās, jo Kanādā pastāvēja noteikums, ka universitātē var iestāties, ja esi jaunāks par 21 gadu. Marselam, piemēram, tobrīd bija mazliet pāri 21, un viņam nācās nometnē pavadīt gandrīz četrus gadus, kas pamatīgi iedragāja viņa turpmāko dzīvi. Marsels nekad tā īsti netika pāri pieredzētajam. Pavisam cits stāsts ir Harijam, kurš, pirmkārt, ieslodzījumā sabija tikai 18 mēnešus, un pamanījās nometnē iepazīties ar arhitektiem, kuri viņu iedvesmoja studēt arhitektūru. Viens no viņiem pat uzrakstīja rekomendācijas vēstuli vairākām Kanādas Arhitektūras augstskolām, vienā no kurām Harijs tika uzņemts. Jau studiju laikā viņš apjauta, ka ar Kanādu vien nepietiek. Pirmajos kursos viņš izlasīja Zigfrīda Gideona (Sigfried Giedion) grāmatu Space, Time and Architecture: The Growth of a New Tradition (1941), no kuras uzzināja par Valteru Gropiusu, par Bauhausu, grāmata viņu ārkārtīgi iespaidoja. Pabeidzis studijas 1944. gadā, Harijs noskaidroja, ka Gropiuss – tālaika vislaikmetīgākais, inovatīvākais arhitekts – tobrīd bija Hārvarda Universitātes Arhitektūras nodaļas dekāns. Harijam bija 21 gads, vecāki otrpus okeānam, bet iekšienē viņam vienmēr bija determinācija, šī milzīgā griba sasniegt savus mērķus, būt līdzās vislabākajiem, un viņš devās uz Hārvardu, kur izturēja iestājeksāmenus. Jāteic, ka viņam atkal paveicās kaut vai ar to, ka tas bija pēdējais gads, kad Hārvardā pasniedza arhitekts Marsels Breiers, kurš ar Hariju nodibināja labas attiecības.


Valters Gropiuss ar jauno Hariju Seidleru

Kad Seidlers absolvēja studijas, viņš nekavējoties devās uz Black Mountain College, lai studētu mākslinieka Jozefa Albēra uzraudzībā, kurš savulaik pasniedzis Bauhaus skolā. Pēcāk Harijs devās uz Ņujorku, kur Breiers bija nule kā atvēris pats savu biroju (pirms tam bija lasījis lekcijas un strādājis kopā ar Gropiusu). Seidlers ierodas, klauvē pie Breiera durvīm un kļūst par viņa pirmo asistentu. Breiers tobrīd bija pavisam viens pats, teica, ka viņam nav īsti darba, ko dot un par ko maksāt, bet Seidlers atbildēja – “Nekas! Es tikai vēlos būt tavā tuvumā un redzēt, kā tu strādā.” Tā Harijs nostrādāja pie Breiera divus gadus. Un nevarētu īsti apgalvot, ka viņam bija kādas ambīcijas kļūt neatkarīgam vai revolucionāram savā jomā, viņš vienkārši vēlējās mācīties savu arodu no tiem vislabākajiem.

Bet kā Seidlers nonāca Austrālijā? 

1946. gadā uz Austrāliju beidzot bija pārcēlušies viņa vecāki un regulāri sūtīja Harijam pastkartes ar jautājumu, kad viņš viņiem pievienosies? Iedomājieties, ja vien neskaita īso tikšanos ceļā uz Austrāliju, vecāki savu dēlu tā kārtīgi nebija satikuši nu jau daudzus gadus. Harijs gan nemitīgi atbildēja, kāda velna pēc viņam tagad būtu jāpārceļas uz Austrāliju, ja viņš Ņujorkā strādā pie viena no labākajiem arhitektiem? Līdz pienāca pavisam lietišķa vēstule, kurā māte raksta: “Mēs nevēlamies, lai tu ierodies vien kā viesis, mēs gribam, lai tu uzbūvē mums māju.” Tūdaļ pat Seidlers atvadījās no Breiera un bija gatavs doties uz Austrāliju. Ar diviem nosacījumiem: pirmkārt, vecākiem jāapmaksā ceļš (tobrīd brauciens uz Austrāliju bija neticami dārgs), un, otrkārt, Seidlers vēlējās braukt caur Brazīliju. Tur viņš iepazinās ar Oskaru Nīmeijeru un viņa modernisma arhitektūra – tā brīža topa lietu, jo 1948. gadā modernisma piemēri bija ārkārtīgi reti, kamēr Brazīlijā to netrūka. ASV, piemēram, tās pamatā bija savrupmājas Austrumu krastā, galvenokārt Gropiusa un Breiera projektētas, un tās Seidlers “zināja jau no galvas”.

Kā ar māju vecākiem? Viņš to uzcēla?

Jā! Ierodoties Sidnejā, viņš savu privātpraksi uzsāka teju vienas dienas laikā, jo viņam bija klienti – vecāki! Turklāt plānotā māja pārtapa par trim mājām – vairākiem tuviniekiem. Sidnejas iedzīvotāji, ieraudzījuši kaut ko tik nebijušu, proti, modernisma ēkas, bija pārsteigti un stāvā sajūsmā. Roza Seidlere, Harija mamma, pat sūdzējās, ka nedēļas nogalēs tai bija jādodas prom no mājām, citādi cilvēki nemitīgi klauvēja pie logiem un lūdza izrādīt iekštelpas. Domāju, ka šādu gājienu Seidlers bija izdarījis apzināti, jo trīs pirmās mājas kļuva par reālu piemēru, par viņa izkārtni. Sidnejas iedzīvotāji vēlējas arī sev tieši tādas pašas modernas ēkas! 25 gadu vecumā Harijam klientu netrūka. 

Tātad Harijs Seidlers kļuva par pirmo modernisma arhitektu Austrālijā? 

Tieši tā! Kad aptuveni desmit gadus viņš bija nodarbojies ar privātmāju projektēšanu, 60. gadu sākumā viņam tika pasūtīts Austrālijas pirmais debesskrāpis. Kopš tā viņa darbība jau uzņēma starptautiskus apgriezienus. Ik gadu viņš devās apceļot pasauli, lai būtu lietas kursā, kas ir aktuālākais un inovatīvākais ne tikai arhitektūrā, bet arī glezniecībā un tēlniecībā. Piemēram, projektējot pirmo debesskrāpi, viņš teica pasūtītājam, ka iepretim celtnei varētu atrasties pasaulē skaistākā skulptūra. Uz ko pasūtītājs jautāja, kur gan tādu atrast? “Jādodas meklēt,” atbildēja Seidlers un tika norīkots kopā ar sievu apceļot pasauli un satikt tobrīd ievērojamākos tēlniekus, tostarp Henriju Mūru, Nogučī un citus. Pasūtījumu ieguva Aleksandrs Kalders (Alexander Calder), kurš radīja vairākus uzmetumus un maketus, bet Seidlers izraudzījās izmēru un konkrētu novietojumu, jo Kalders Austrālijā vēl nekad nebija bijis. Skulptūra tika radīta Francijā un nosūtīta uz Sidneju. Arī daudzos citos gadījumos mākslinieki, ar kuriem Seidlers sadarbojās, visbiežāk nemaz nedevās uz Austrāliju, bet uzticējās arhitekta galavārdam.

Atgriežoties mūsdienās – vai jūs sekojat līdzi arhitektūras aktualitātēm Krievijā? Kas, jūsuprāt, ir šābrīža karstākie temati vai izcilākie projekti? 

Ja runājam par konkrētiem projektiem, ļoti ceru, ka īstenosies Rema Kolhāsa projektētā “Garāžas” jaunā mājvieta, jo vienkārši cienu viņa darbu, pat ja tas būtu vai nebūtu Krievijā. Bet no šābrīža projektiem man saistoša šķiet Deivida Adžaijes (Adjaye Associates) projektētā Maskavas Menedžmenta skola (2010) galvaspilsētas nomalē Skolkovo, ko uzskatu par vienu no dinamiskākajiem un interesantākajiem pēdējo gadu projektiem. Turklāt tas ir viens no retajiem slavenu ārzemju arhitektu veikumiem Krievijā, ja ne pat vienīgais, kas tiešām ir ieraudzījis dienasgaismu un ir pelnījis plašu uzmanību. Celtne ietver atsauces uz konstruktīvismu, kā arī paša arhitekta pieredzi, iemiesojot ļoti veiksmīgu sintēzi. Turklāt tā nav tikai fasāde, korpuss, bet gan trīsdimensionāla kompozīcija, kas jaušama arī iekštelpās. Gluži kā studentu pilsētiņa zem viena jumta, kas perfekti atbilst Krievijas klimatam – nav jādodas ārā, lai nonāktu citā ēkā. Vienīgais, kas mani neapmierināja, bija interjers, kas nebija Adžaijes pārraudzībā, bet gan vietējā arhitekta darbs. Bet pati arhitektūra ir fantastiska, telpās jūties kā citā, atsevišķā pasaulē, kas paceļas virs tukšās, nomaļās ainavas. 

Tomēr vairums manu mīļāko Krievijas projektu ir privātas, nelielas būves, kas publiski nav pieejamas. Piemēram, krievu arhitekta un tēlnieka Aleksandra Brodska projektētās savrupmājas, – viņš noteikti uzskatāms par vienu no talantīgākajiem cilvēkiem šodienas Krievijā. Tāpat pieminēšanas vērti ir Sergejs Skuratovs un Vladimirs Plotkins, kuri strādā atturīga modernisma stilā. Kvalitātes ziņā tas ir augsta līmeņa darbs, tomēr šķiet kā spogulis tai arhitektūrai, kas ir jau redzēta citur pasaulē, nekādas jaunas robežas netiek pārkāptas. 

Vai Strelkas institūts Maskavā sagatavo Krievijas jauno arhitektu paaudzi? Jeb tur pamatā mācās studenti no citām valstīm?

Manuprāt, tie galvenokārt ir vietējie studenti, varbūt tālab, ka pasaulē Strelka vēl tomēr nav pārāk plaši zināma vieta. Man jāsaka tā, ka tas, kas notiek Strelka institūtā, ir vērtējams ļoti pozitīvi. Bet tā ir tikai viena Strelka. Nesen gan Maskavā tika atvērta vēl viena neliela skoliņa MARSH, kur studijas (atšķirībā no Strelkas) ir par maksu. Tomēr mani nepamet sajūta, ka pati Krievija pārāk neiesaistās pasaules norisēs. Procesam ir jānotiek krietni vien straujāk. Ir jābūt vēl vairāk aktīvi strādājošiem ārzemju arhitektiem Krievijā un krievu arhitektiem jādodas ārpasaulē.

Vadošajās Eiropas vai Amerikas universitātēs ir jūtama šī milzīgā iesaistītība, visa pasaule ir klātesoša, pastāv reāla diskusija! Tas, kas notiek šajās augstskolās, ir kā prāta burbuļošana, tiek izgudrotas jaunas tehnoloģijas, jauni risinājumi, tās ir kā laboratorijas. Neko tādu es nejūtu Krievijā. Piemēram, ASV eksistē vesels izglītības iestāžu tīkls, kas dod iespēju grupēt spēkus un pieaicināt pasaules labākos arhitektus un lektorus. Strelkas gadījumā izdevās piesaistīt Remu Kolhāsu, kurš – savukārt – spēj ataicināt vēl kādus pasaules līmeņa praktiķus. Bet tā tomēr ir tikai viena maza skola, tikai pirmais solis. Tāpat pastāv jautājums, cik tādas apmaksātas skolas Krievija ir gatava uzturēt?

Pastāstiet par saviem nākamajiem projektiem! 

Tieši šobrīd notiek vēl viena ceļojošā izstāde – par kolumbiešu arhitektūru. Pirmā pieturvieta pērnā gada vidū bija Servantesa institūts Čikāgā (The Instituto Cervantes of Chicago). Izstāde ir apceļojusi galvenokārt ASV, bet decembrī tika izrādīta arī Maskavā, jau pieminētā Zodčestvo festivālā. Un atkal jāteic, ka tā bija sakritība. Jo, ko gan es zinu par Kolumbiju? Taču reiz intervēju dāņu arhitektu Bjerku Ingelsu (BIG), intervija tika nopublicēta, un to nejauši izlasīja kāds kolumbiešu arhitekts Fernando Villa, kurš dzīvo Ņujorkā. Viņš man piezvanīja un teica – kālab gan tev nenointervēt manu draugu Žankarlo Macanti (Giancarlo Mazzanti), kas ir ievērojamākais Kolumbijas arhitekts? Tā arī izdarīju, un kad intervija tika publicēta, ar mani sazinājās kāds mans draugs, kurš tobrīd gatavoja izstādi Serventesa institūtam Čikāgā un teica, ka viņiem esot brīva telpa, un vai man gadījumā neesot kāds projekts par Kolumbiju, ko izrādīt. Es teicu – jā, ir! Protams, man nekā vēl nebija, bet nupat taču biju intervējis Macanti, tāpat man bija kontakts ar Fernando Villu, kurš noteikti labi pārzina Kolumbijas vidi, tālab sazinājos ar viņu un jautāju, vai viņš vēlas būt līdzkurators? 

Villa man palīdzēja atlasīt Kolumbijas arhitektus, nesa žurnālus un literatūru, kuru kopā lapojām, izvēloties izcilākos projektus. Rezultātā tika atlasīti pieci kolumbiešu arhitekti un desmit projekti. Servantesa institūts deva mums telpu, nodrukāja visas planšetes un palīdzēja savākt filmu materiālu. Vārdu sakot, izstāde bija jau gatava, kad nolēmu sazināties ar citām ASV universitātēm, vai vēl kāda nevēlētos to izrādīt. Izstāde izrādījās ļoti aktuāla, jo šobrīd visus interesē kolumbiešu arhitektūra, tā ir pavisam cita pieeja! Līdzīgi ko Rems Kolhāss vēlas parādīt ar gaidāmo viņa kūrēto Venēcijas Arhitektūras biennāli – parādīt atšķirības, arhitektūras saknes.

Ar ko unikāla ir Kolumbijas arhitektūra?

Kolumbijā arhitekti īsteno projektus tieši nabadzīgajos rajonos, viņi būvē nabadzīgākajai sabiedrības daļai. Kamēr visur citur pasaulē arhitektūra paredzēta tūristiem. Šobrīd, kad izjūtam ekonomisko krīzi, sarūk vajadzība pēc jauniem Operas namiem, jo kā gan iesi uz operu, ja tev nav naudas? Kolumbiešu arhitekti strādā ar minimālu budžetu, realizējot tieši to, kas ir akūti nepieciešams. Jāpiebilst, ka Kolumbija atrodas mūžīgā krīzes situācijā, tur vienmēr valda ekonomiskā krīze. Ir interesanti vērot, kā visa pasaule var mācīties no šī piemēra. Pietiek atvērt The New York Time žurnālu – teju katru nedēļu tiek rakstīts par Kolumbiju. Turienes politiķi ir apjautuši arhitektūras varu. Tieši valdība ir atbildīga par šīm fantastiskajām pārmaiņām. Politiķi devās pie vietējiem arhitektiem un lūdza nabadzīgajos rajonos uzbūvēt skolas un bibliotēkas. Tas ir unikāli, jo, pateicoties arhitektūrai, ir samazinājusies kriminogēnā vide. 

Šobrīd gatavoju lekciju par kolumbiešu arhitektūru un esmu plānojis nobeigumā iekļaut ne pārāk patīkamu piezīmi, kā situācija jau ir sākusi mainīties. Viens no vietējiem arhitektiem nupat sācis sadarboties ar Zahu Hadidu pie kāda projekta Kolumbijā. Lūk, jau dažu gadu laikā situācija ir pieslīpējusies pasaules praksei. Kolumbija zaudē savu unikalitāti, jo gaidāmais projekts acīmredzami nav paredzēts nabadzīgajiem ļaudīm, kas ir vairāk nekā puse no kopējā kolumbiešu iedzīvotāju skaita, tas domāts tūristiem.

Ņujorkā ir kāds arhitekts Everardo Džefersons. Viņa tēvs vēl nekad neesot bijis tādās vietās kā Linkolna centrs vai Gugenheima muzejs, jo viņam šķiet, ka tur nejutīsies ērti, viņaprāt, šīs celtnes nav paredzētas viņam. Tas ir neticami, ka teju visi varenie arhitektūras paraugi, stārhitektu darbi, kas gozējas arhitektūras žurnālos, patiesībā ir paredzēti tikai tūristiem un noteiktai elitei, nevis vienkāršam cilvēkam.

Jekabs K. - 26.02.2013 08:57
Acīmredzot tā ir mūsdienu iezīme - ka visi ir eksperti, vai precīzāk - neviens vairs tāds nav
Jekabs K. - 26.02.2013 08:57
Jā, bet nevar saprast, vai tas Vladimirs vienkārši brauc viegli pa dzīvi, jeb tiešām nopeitni kāpj pa karjeras kāpnēm
santa klausaas - 25.02.2013 19:18
iedvesmojošs stāsts! gan Beloglovska, gan vēljovairāk Seidlera. ASV laikam tiešām ir visu iespeju zeme, lai cik banali neizklausitos :)))
Mare Ž. - 25.02.2013 18:16
Nebiju aizdomājusies par stārhitektu un Ground Zero sasaisti, bet nevar nepiekrist