Foto: Åsa Lundén, Moderna Museet

Arhitekta slepenā laboratorija 3

Intervē Alida Ivanova no Stokholmas
07/02/2013  

Moment Le Corbusier’s Secret Laboratory” 
Moderna Museet, Stokholma
19. janvāris – 18. aprīlis, 2013

Lekorbizjē, īstajā vārdā Šarls Eduards Žanerē (Charles-Édouard Jeanneret, 1887–1965), tiek uzskatīts par visu laiku nozīmīgāko arhitektu. Izstāde “Moments – Lekorbizjē slepenā laboratorija” Stokholmas Moderna Museet piedāvā iespēju atklāt arī pārējo viņa mākslinieciskā mantojuma daļu – reti izstādītas skulptūras un gleznas. Tas, ko mēs izstādē redzam, ir Lekorbizjē slavas dziesma mehāniskiem objektiem un viņa poētisko formu meklējumi. Tā ir arī mēģinājums izprast, kā savā starpā sabalsojas mākslas darbs un arhitektūras projekts. Taču galvenā uzmanība izstādē pievērsta Lekorbizjē gleznotāja darbnīcai – “slepenajai laboratorijai”. 

Izstādes “Moments – Lekorbizjē slepenā laboratorija” kurators ir profesors Žans-Luijs Koens (Jean-Louis Cohen). Viņa galvenās intereses ir 19. un 20. gadsimta arhitektūra un urbānisms Vācijā, Francijā, Itālijā, Krievijā un Ziemeļamerikā, kā arī arhitektūras, pilsētplānošanas un ainavu dizaina jautājumi. Tik daudz man izdevās noskaidrot Ņujorkas universitātes vietnē. Un tā, kad apsēdos rakstīt viņam e-pastu, interesējoties par iespēju vienoties par interviju, man nācās brīdi padomāt. Kā tad būtu pareizi viņu uzrunāt?

Viņš ir arhitekts, Ņujorkas universitātes pasniedzējs, rakstnieks… francūzis… tātad: Cienījamais… msjē… mister… Žan-Luij… Pēdīgi paliku pie “cienījamā profesora Koena”. Zviedriem tādas lietas vienmēr sagādā grūtības, jo mēs vispār cits citu uzrunājam vārdā un nekādus titulus nelietojam. Lai nu kā, nākamajā rītā atbilde bija klāt. Pirmais teikums bija krievu valodā un pārtulkots skanēja šādi: “Kāpēc gan ne?”


Žans-Luijs Koens. Foto: Gitty Darugar

Kādas attiecības pastāv starp Lekorbizjē arhitektūru un to, kā cilvēki reāli dzīvo? Vai tā ir saderīgāka ar dabu nekā ar cilvēkiem? 

Te jānošķir, ko viņš darījis dažādos savas karjeras posmos. 20. gados viņš bija shematiskāks, abstraktāks un mazāk domāja par komfortu. Pēc kara, 50. gados, viņa arhitektūra bija sarežģītāka un tapa, balstoties uz dialogu ar pasūtītāju, tāpēc rezultāts bija mājas, kurās lielāka uzmanība veltīta tieši ērtībai. Uzskatāmi izpaudās viņa samērā paradigmatiskais viedoklis par to, kā organizējami interjeri; tas lieliski attaisnojās lielās ēkās, kur ir daudz vietas. Mazāka izmēra projektos šāda pieeja nedeva tik labus rezultātus.

20. un 30. gados Lekorbizjē projektēja vairākas lieliskas dzīvojamās ēkas. Viens piemērs ir kaut vai dzīvokļu māja Parīzē, kurā atradās arī paša arhitekta dzīvesvieta un darbnīca. 

Tātad, Lekorbizjē ir 75 ēku un 400 dizaina projektu autors; mums jāaplūko viņa veikums kopumā. Darbi ir ārkārtīgi dažādi. Varam atrast visnotaļ dogmatiskas ēkas, tādas, kas uzbūvētas uz pavisam neliela zemes gabala un par nelielu naudu. Varam atrast arī mājas, kas ir daudz ērtākas – pateicoties tam, ka ir drosmīgāk projektētas un balstītas uz elites priekšstatiem. Tas ir interesanti, jo vispār Lekorbizjē par tradicionālo interjeru ne mazākajā mērā neinteresējās un daudzējādā ziņā meta izaicinājumu buržuāzijas priekšstatiem par to, kādam tam jābūt. 

Viņš daudz sludināja un publicējās. Viņš uzdevās par diženo kolaboratīvās pilsētas pamatlicēju. Savā ziņā var teikt, ka  Lekorbizjē par saviem grēkiem ir saņēmis sodu. Daudzi viņam piedēvē funkcionālisma stila pilsētas izgudrotāja godu; tas gan viņam nepienākas. Funkcionālistu pilsēta drīzāk ir vācu pilsētplānošanas produkts. 

Lekorbizjē pilsētu plāniem ir dažādi avoti. Teiksim, vertikālās pilsētas var uzlūkot kā Ņujorkas arhitektūras interpretāciju. Dubaijas funkcionālo zonu plānojums, ko Lekorbizjē arī uzskatīja par savu jaunievedumu, ir vācu pilsētplānotāju izgudrojums. 20. gadsimta industrializētie dzīvojamo rajonu plāni dzima Frankfurtē vai Berlīnē. Tātad mums jāsaskata, kāds tad bijis konkrētais Lekorbizjē ieguldījums. Viens no piemēriem ir lielie izolētie dzīvojamie kvartāli, kuros pieejams bagātīgs sadzīves pakalpojumu klāsts. Tos neapšaubāmi izdomājis viņš. 

Vai tam ir kaut kāds sakars ar zviedru funkis (funkcionālisma arhitektūru, kas izveidoja zviedru priekšpilsētu seju)?

Funkis savās idejās nav nekādā veidā saistīts ar Lekorbizjē. 

Rodas sajūta, ka Lekorbizjē savu arhitektūru radījis varas aprindām nevis cilvēkiem. Vai varbūt tā nav?

Nē, tā nav taisnība. Varētu teikt, ka viņš darbojās divos plānos. Ja mēs paskatāmies uz viņa 20. gadu darbiem, tad tās ir mājas Parīzes elitei. Šajā gadījumā tā tiešām ir taisnība. Taču tajā pašā laikā viņš projektēja arī dzīvojamos rajonus strādniekiem. Nekas jau nekad nav tik vienkārši. Lekorbizjē centās balansēt starp “augšām” un “apakšām”. Viņš nav organiski piesaistīts kādai kustībai, kā tas bija gadījumā ar funkis arhitektiem. Funkis valoda, visticamāk, ir ciešākā sakarā ar Veimāras Vāciju un Padomju Krieviju. 


Le Corbusier. I was dreaming (pirmā versija). 1953 © Le Corbusier / BUS 2013

Vai jums ir sajūta, ka šo sarežģītību izdevies parādīt arī izstādē? 

Nekādā gadījumā. Izstāde veltīta konkrētām tēmām. Tā izveidota mākslas muzeja vajadzībām, un tās galvenā tēma ir attiecības starp mākslu un arhitektūru Lekorbizjē darbā. Vajadzīga daudz lielāka telpa, lai atsegtu visus viņa jaunrades sarežģītos līmeņus, un tas būtu jau pavisam cits stāsts.

Vai jūs nepastāstītu mazliet vairāk par šīs izstādes galvenajām tēmām?

Pamatmotīvs ietverts jau nosaukumā, ko esmu izstādei devis, un tas, savukārt, pasmelts no teksta, ko Lekorbizjē rakstījis 1948. gadā. Doma ir tāda, ka gleznotāja darbnīca bija laboratorija, kurā viņš meklēja formu saviem izgudrojumiem: viņa arhitektūra un pilsētprojekti bija līdzvērtīgi tam, ko viņš darīja savā glezniecībā. Tas ir mēģinājums atspēkot un apgāzt priekšstatu par Lekorbizjē kā dogmatisku pravieti. 

Kādā formā izvietota izstāde? 

Lielākā galerija iekārtota kā spirāle; tā ir forma, kas bieži atkārtojas Lekorbizjē darbos – gan glezniecībā, gan citur. Viņu ļoti interesēja arī gliemežvāka forma, kad spirāle ievietota kvadrātā, kā šajā izstādē. Spirāle, kurā ir spraugas gaismai, ļauj izsekot Lekorbizjē darbībai no 20. līdz 60. gadiem. Un tā palīdz izstādes apmeklētājam arī saprast, kā sadarbojušies dažādi viņa jaunrades aspekti. Spirāle ieved mūs pēdējā telpā, kur mēs varam saprast dažādās formas, ko viņš bieži izmantojis savos darbos, sākot jau ar spirāli un gliemežvāku. 

Tieši tāpēc man patīk iekārtot izstādes. Tas nav gluži tāpat, kā izlasīt stāstu grāmatā, taču, izsekojot tam, kā tas attīstās telpā, mums rodas iespēja veidot attieksmi pret aspektiem, kas iztirzāti starp šīm sienām. 

Un sienu krāsa? 

Paskāls Morī (Pascal Mory) izstrādāja un atlasīja toņu gammu, kurai pamatā liktas krāsas, ko 20. gados izmantoja pats Lekorbizjē. Tās ir krāsas, kas sastopamas viņa tā laika pūrisma stila gleznās. 

Runājot par pūrismu – kāpēc Lekorbizjē nepieskaita futūristiem? Īpaši, ja runa par viņa pieeju ēku un pilsētu pārprojektēšanai: sākt visu no tukšas vietas. 

Viņš nav futūrists galvenokārt tāpēc, ka ir konservatīvs. Pūrisms ir konservatīvs un nenoteikts. Tas pievēršas mehānismiem. Tajā pašā laikā mums jāatgriežas pie sabiedrības iekārtas, ko izstrādāja senie grieķi. Tas pieder pie “Atgriešanās pie kārtības”, kustības, kuras teorētiskos pamatus 1918. gadā noformulēja Žans Kokto. Pūrisms radās Pirmā pasaules kara laikā, un tā ietekme uzskatāmi redzama L’ Esprit Nouveau grafiskajā noformējumā; šajā kopā ar Amedē Ozanfānu (Amedée Ozenfant) vadītajā mākslas žurnālā Lekorbizjē publicēja savus rakstus. Tā saskatāma arī viņu 1918. gada manifestā “Pēc kubisma” (Après le cubisme).

Vai jūs viņu uzskatāt par labu gleznotāju? 

Protams, es domāju, ka viņš ir interesants gleznotājs. Es nepieskaitītu viņu 20. gadsimta piecdesmit labākajiem gleznotājiem. Bet ja jūs man lūgtu nosaukt 500 labākos, šajā sarakstā viņš droši vien iekļūtu. Es gan nekādā gadījumā neapgalvoju, ka mākslas vēsture būtu jāpārraksta un tajā jāiekļauj Lekorbizjē.

 

Daudzas no viņa gleznām atgādina Pikaso… 

Jā, iesākumā Pikaso, Miro, Ležē un Braku, vēlāk Miro un reizēm pat Dalī. Viņa glezniecība izteikti reaģē uz sava laika mākslas norisēm. 

Kādas ir jūsu paša attiecības ar Lekorbizjē? 

Lekorbizjē es nekad neesmu saticis, jo viņš nomira 1965. gadā, bet es sāku studēt arhitektūru tikai 1967. gadā. Taču viņš mani ieinteresēja jau ļoti agri. Un arī nedaudz kaitināja ar saviem dogmatiskajiem spriedumiem.

Kā viņš iespaidojis jūsu paša darbu – un vai ir iespaidojis? 

Savam vēsturnieka darbam es iedvesmu smeļos citu vēsturnieku un autoru, ne Lekorbizjē darbos. Mani iedvesmo sociālās zinātnes, arhitektūras vēsturnieki, tādi kā Manfredo Tafuri Itālijā, vai mākslas vēsturnieks Ibērs Damišs (Hubert Damisch), pie kura es Francijā rakstīju savu disertāciju. Nedomāju, ka Lekorbizjē mani tiešā veidā iespaidojis, toties viņš man piedāvā lauku pētījumiem. Es netaisīju Lekorbizjē stila mājas tolaik, kad projektēju ēkas, un netaisītu tās tagad, ja atkal pievērstos arhitektūrai.

 

Bet ko jūs taisītu? 

Noteikti kaut ko pilnīgi savādāku, taču šādas tādas idejas varētu izmantot. Kopumā mani daudz vairāk interesē ainava un dažādie tautas arhitektūras aspekti nekā tas bija ar Lekorbizjē. 

Kāpēc šī izstāde mums ir svarīga tieši šobrīd? Ko mums nozīmē Lekorbizjē? 

Arvien vairāk arhitektu interesējas par mākslu un tās atdarināšanu un mēģina sevi pasniegt kā instalāciju māksliniekus vai veidotājus; tikmēr mākslinieki arvien vairāk pievēršas pilsētai un arhitektūrai. Šis ir viens tāds gadījums, un tas nebūt nav ideāls stāsts, taču var kalpot par iedvesmas avotu. Tā ir viena cilvēka pieredze – mākslas un arhitektūras attiecības un savstarpējā iefiltrēšanās. Ja mēs gribētu šajā izstādē atrast kādu vēstījumu, tad tas būtu uzaicinājums palūkoties uz mākslu un arhitektūru kā divām ļoti radniecīgām disciplīnām un atjaunot saikni starp tām. 

Izstāde mums nemēģina pateikt, ka Lekorbizjē estētika šodien ir aktuāla vai ka viņš būtu atradis kaut kādu ideālo risinājumu. Taču tai vajadzētu palīdzēt mums domāt par viņa attiecībām ar tagadni. 

Ja mēs palūkotos uz mākslu un izstādēm kā instalācijām, kā to savā esejā par daudzskaitlīgo autorību (multiple authorship) ierosina Boriss Groiss – vai tādā gadījumā šādai saiknei starp mākslu un arhitektūru pieder nākotne? 

Iespējams. Ja runājam par instalāciju mākslu un to, ko mums vēsta izstādes, tas pamazām kļūst par vienu no galvenajiem jautājumiem. Es ar to sastopos arvien biežāk. Ja mēs palūkojamies uz pēdējā laika biennālēm, ir pilnīgi skaidrs, ka arhitekti arvien vairāk darbojas kā instalāciju mākslinieki – pat aktīvāk nekā mākslinieki un tēlnieki.

 

Ko jūs nākamajā izstādē darīsiet savādāk? 

Katra izstāde ir kā balansēšana starp kaut kādu ideālu un reālajām iespējām. Šajā gadījumā mūsu rīcībā bija konkrēta telpa, un mums nācās pielāgot izstādes izmērus salīdzinājumā ar iepriekšējo, kas bija apskatāma Maskavā: tā bija lielāka. Lekorbizjē gadījumā vienmēr ir darbi, kurus var izmantot, un tādi, kurus nevar, jo tie jau pārāk daudz parādījušies citās izstādēs. Attiecībā uz šo izstādi man palikusi viena liela jautājuma zīme – pietrūka iespējas apskatīt gatavās ēkas. Mēs dažādu iemeslu dēļ neiekļāvām svaigas gatavo ēku fotogrāfijas; Maskavā tās bija izstādītas.

Kādi tam bija iemesli? 

Telpa un nauda. Nelielu daļu no Lekorbizjē ēkām gatavā veidā izstādē iespējams skatīt kino kadros. Taču filma parāda vienīgi 20. gadu darbus, ne vēlākus. 

Un kādu stāstu jūs vēlaties pastāstīt nākamajā izstādē, kas notiks Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA?

Tas būs kaut kas pilnīgi savādāks. MoMA izstāde runās par ainavu, par Lekorbizjē attiecībām ar ainavu visos to aspektos. Un pēc tam es apstāšos. Es ceru, ka tad es uz kādu laiku pārtraukšu nodarboties ar šo cilvēku.


Lekorbizjē Stokholmā 1962. gadā © Fotograf okänd. Ahrenberg Collection, Šveice

Kādi ir jūsu nākotnes plāni? 

Martā gaidāma izstāde Strasbūrā; tā būs veltīta kaut kam pilnīgi citam – attiecībām, kādas starp Vāciju un Franciju valdīja arhitektūrā, laikā no 19. līdz 20. gadsimtam. Pie šī projekta es strādāju jau gadiem ilgi. Un vēl es droši vien veidošu izstādi Parīzē – atjaunotu pērnā gada Monreālas izstādes “Arhitektūra uniformā” versiju. Tā bija veltīta arhitektūrai Otrā pasaules kara laikā; izstādei Kanādā bija lieli panākumi. Iznākusi tai veltīta grāmata, bet pati izstāde Eiropā nav redzēta. Tas notiks 2014. gadā.

Man ir vēl viena iecere, kas īstenosies, ja izdosies visu gludi nokārtot ar Londonas Karalisko akadēmiju – proti, sarīkot izstādi “Parīze – Londona”; šai tēmai izstāde vēl nav bijusi veltīta. Viena no manām pirmajām izstādēm bija “Parīze – Maskava”, kas notika 1979. gadā; Pompidū centrs (kurators Pontuss Hultēns (Pontus Hultén), bijušais Moderna Museet direktors) savulaik sarīkoja izstādes “Parīze – Ņujorka” un “Parīze – Berlīne”, bet “Parīze – Londona” vēl nav bijusi. Mēs izsekosim abām pilsētām ilgstošā laika posmā, no 18. gadsimta vidus līdz mūsu dienām. Nu, tie ir daži piemēri lietām, kas mani interesē – kultūru pārceļošana un mijiedarbība. 

Jūsu mērķis ir meklēt līdzības vai atšķirības? 

Mērķis ir noskaidrot, kas noticis. Atrast atbilstību, krustpunktus, dubultaģentus, konkrētus projektus un atraidījumus. Tas viss atgādina to, cik sarežģīta ir dzīve. Un tieši tas man patīk. 

www.modernamuseet.se

Red Wagon - 07.02.2013 20:52
"Ja mēs palūkojamies uz pēdējā laika biennālēm, ir pilnīgi skaidrs, ka arhitekti arvien vairāk darbojas kā instalāciju mākslinieki – pat aktīvāk nekā mākslinieki un tēlnieki."

> viela pārdomām!
students . - 07.02.2013 13:20
Ļoti interesanti, Paldies!
acīgā skaistule - 07.02.2013 10:38
Izskatās ārkārtīgi skaista un krāsaina izstāde!
Baltais kubs "otdihajet" :)))