Foto no Rīgas Kongresu nama arhīva

Kas nodarbina nākamos arhitektus? 0

Karīna Jēkabsone, LMA Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas apakšnozares 3. kursa studente
06/02/2013 

RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes arhitektūras diplomdarbu izstāde
“6m2 kopīgs pamats”
Rīgas Kongresu nama vestibils
Līdz 14. februārim, 2013 

Lai arhitekts radītu ko ievērības cienīgu, vairs nepietiek tikai ar pievilcīgu ēkas ārējo veidolu vai maksimāli ērtu tās funkciju nodrošinājumu. Sabiedrībai nepieciešamas jaunas nākotnes vīzijas un projekti, kuros tiktu domāts par kopainu, nevis atsevišķiem objektiem, par apbūves lietderību un attīstību ilgākā periodā, nevis tikai būvniecības buma laikā. 

Vairākos RTU Arhitketūras un pilsētplānošanas fakultātes diplomprojektos skarta kādas teritorijas pilsētbūvniecības problemātika plašākā mērogā. Formālu, pedantisku projektu ar ļoti izvērstu un pat zinātnisku, taču pasausu pieeju Rīgas pasažieru ostas teritorijas attīstībai radījis Mārtiņš Rikards. Pretēja interpretācija redzama Jevgenija Leonova diplomprojektā “Krasta apkaimes attīstība Rīgā”, kas vairāk līdzinās krāšņam digitālam mākslas darbam. Jaunais arhitekts rāda iespaidīgu, izteikti urbānu, taču utopisku vīziju par iespējamo nākotnes megapoli Rīgu.

Atsevišķi diplomandi pievērsušies konkrētam kvartālam vai pilsētas dzīvojamam rajonam. Spēcīgākajos projektos jūtams, ka arhitekta idejas nebeidzas aiz apbūvējamā gruntsgabala robežām. Viens no izteiksmīgākajiem piemēriem ir Mārča Kalniņa laikmetīgās kultūras darbnīca Teikā. Izstrādājot šo projektu, vēl bez galvenā objekta diplomands pievērsies arī Zemitāna laukuma pabeigšanai un tūristu piesaistei Teikai kā funkcionālisma arhitektūras centram (projektā paredzēts hostelis un kinoteātra “Teika” atjaunošana). Tādējādi Teikai ne tikai tiek atdota tās vēsturiskā identitāte, bet tiek likti pamati kultūrvidei arī ārpus Rīgas centra.


Foto no Rīgas Kongresu nama arhīva

Saudzīgu attieksmi pret vēsturisko apbūvi un vidi parāda arī Oskara Vāveres projekts, kurā mūsdienu dzīvojamās ēkas organiski iekļautas Grīziņkalna strādnieku rajona vēsturiskajā koka apbūvē. Dzīvojamās mājas veidotas dažādos moduļos, kas pielāgoti atšķirīgām vecuma grupām – jaunām ģimenēm, ģimenēm ar bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Radītā dzīvojamā vide ir ekonomiska, mūsdienīga, kvalitatīva un vienlaikus arī dabiska, jo kā celtniecības materiāls izmantots koks, kas vienlaikus sasaucas ar vēsturisko apbūvi.

Ievērojama daļa projektu veltīta ostu, piestātņu izveidei, ostu teritorijas un krastmalu attīstības projektiem. Visus šos projektus vieno izvērsta konkrētās vides vai teritorijas analīze. Piemēram, jaunā arhitekte Liena Ieviņa pievēršas Rīgas pilsētas aktuālajai problēmai – publiskās telpas trūkumam pie Daugavas. Diplomande radījusi peldošu ostu – publisku telpu uz ūdens. Savukārt Oskars Poikāns diplomprojektā “Putnu salas” Engures ezerā pievēršas aizsargājamai dabas videi. Izmantojot biotehniskus paņēmienus, radītas ūdensputniem piemērotas dzīvotnes (sauszemes vai fragmentētu niedrāju salas), šādi ezers arī tiek pasargāts no pilnīgas aizaugšanas. Putnu pētniecībai paredzēto ēku un laivu piestātnes izvietojums ir ļoti kompakts, un to ārējais veidols saskaņots ar dabas ainavu, kas parāda jaunā arhitekta pietāti pret saudzējamo ekosistēmu.

Tomēr lielākā daļa diplomandu pievērsusies atsevišķu objektu izveidei. Vairums no tiem ir vienkārši labi ierindas arhitektu projekti, kā labiekārtot degradētu vidi komplektā ar jaunu vairāk vai mazāk vajadzīgu ēku vai radīt atpūtai un tūrismam paredzētus objektus dažādās Latvijas vietās, galvenokārt piejūras teritorijās. Lai arī šiem darbiem nereti trūkst to sociālās un ekonomiskās pamatotības, tieši šie projekti izceļas ar drosmīgākiem un efektīgākiem apjomu risinājumiem, kas tos tuvina izteiksmīgu vides objektu statusam. Diplomandi inspirējušies no subjektīvām asociācijām par konkrētās teritorijas vēsturi un vidi vai paļāvušies uz savu fantāziju. Piemēram, diplomande Krista Lauska Carnikavas atpūtas centra veidolā atkārtojusi nēģu murdu formu, bet Līva Banka Tehnoloģiju un zinātnes izziņas centra ēkai Klīversalā izvēlējusies papīra kuģu un klīveru atveidus. Lai arī šāda ēkas piesaiste vietai ir visai formāla, izmantojot šo principu, radies arī pa kādam ekspresīvākam un emocionālākam darbam.


Foto no Rīgas Kongresu nama arhīva

Anastasijas Bekasovas izteiksmīgajā Rīgas Aviācijas muzeja ēkā nolasāmas netiešas asociācijas ar lidojumu vai lidmašīnai raksturīgām detaļām. Lai arī šāds ēkas risinājums nav nekas jauns (šis princips atgādina Ēro Sārinena projektēto TWA terminālu (1956–62) Kenedija lidostā Ņujorkā), ēkas plastika, formu tīrība, vieglums un dinamika pārliecina. Darba aprakstā autore izskaidro lidmašīnu eksponēšanas specifiku, kam likumsakarīgi pakļauts ēkas konstruktīvais risinājums. Lai arī trūkst izvērstākas analīzes par muzejam izvēlēto teritoriju, diplomande par būtisku uzskatījusi reālās gaisa satiksmes tuvumu, kas paspilgtinātu skatītāja iespaidu, vērojot ekspozīciju. Jāuzteic arhitektes vēlme diplomdarbā pievērsties laikmetīga muzeja ēkai, jo Latvijā aizvien trūkst iniciatīvas šādu objektu realizēšanā.

Par veselu mākslas objektu ansambli uzskatāmi Kārļa Laudera un Ritas Saldenieces Kolkas raga projekti. Krasta stiprinājums ar “ūdens galeriju” un vēja bākas konstrukcija no piekrastē valdošajām stihijām (vēja un ūdens) rada mūziku. Šo projektu mērķis ir radīt pamatu Kolkas un seno lībiešu ciemu attīstībai. Šie viennozīmīgi ir ļoti skaisti objekti, kuros parādās arī simboliskais elements – pretspēks dabas stihijām un arhitektūras un mūzikas līdzību apspēlēšana, taču ekonomiskā pamatotība tos rāda drīzāk utopiskā gaismā.

Pēdējos gados prasības pret labu arhitektu ir mainījušās – ekonomiskā krīze iemācījusi ļoti kritiski izvērtēt jebkuru jaunu arhitektūras projektu. Racionālais princips liek arhitektam sevi pierādīt ne vien kā māksliniekam, bet arī kā pētniekam, sociologam un ekonomistam. Un vairums šāgada diplomandu plašākā vai šaurākā mērogā tik tiešām parāda vietas vai vides konteksta meklējumus savienojumā ar labu kompozīcijas izjūtu un mērenību.