Ilustrācija LMA stenda koncepcijai Stokholmas mēbeļu meses sadaļā Greenhouse 2013, kur studenti piedalās no 5. februāra

Postpadomju anamnēze 4

Padomju laiku arhitektūra, dizains un māksla mūsdienās

Anna Iltnere
05/02/2013

Pēc vairāk nekā 20 gadiem ir atgriezusies interese par teritoriju aiz agrākā Dzelzs priekškara – par mākslu un arhitektūru Aukstā kara laikā. Piemēram, amerikāņu žurnāls e-flux jau divu numuru garumā vērpj sarunu par konceptuālo mākslu Austrumeiropas valstīs padomju režīma periodā. “Rietumu konceptuālās mākslas vēsture ir sistematizēta, kamēr mums Austrumos nav tikpat kā nekā,” diskusiju visai skaudri ievada Ļubļanas Modernās galerijas direktore Zdenka Badovinaca. Kā varētu tikt skaidrota šāda interese tieši šobrīd? Iespējams, nupat pagājis gana ilgs laiks, lai notiktu vērtību pārskatīšana, un padomju mantojums varētu tikt uzlūkots ar vēsāku distanci. Arī modernisms līdz ar Oskara Nīmeijera nāvi, šķiet, ieņēmis pilntiesīgu pagājības statusu. Otrs iemesls varētu būt tieši pretējs: ir teju pēdējais brīdis, lai “nezināmo vēsturi” pagūtu vēl uzrakstīt, iekams laikabiedru atmiņas, liecības un pati padomju kultūra sabirst putekļos.

Vīnes Arhitektūras centrā līdz 25. februārim ir apskatāma izstāde “Padomju modernisms (1955–1991): Nezināmie stāsti”, kas ir vairāku gadu pētījuma rezultāts par arhitektūru 14 padomju republikās, izņemot Krieviju. To skaitā ietilpst Baltijas, Austrumeiropas, Centrālāzijas un Kaukāza valstis. Bet tepat Rīgā, Arhitektūras muzejā, līdz 1. martam skatāma izstāde, kas veltīta latviešu arhitektes Lias-Astas Knāķes (1929) darbībai, uzmanības centrā izvirzot Latvenergo administratīvās ēkas projektu Pulkveža Brieža ielā, kurš tiek vērtēts neviennozīmīgi, nereti celtnei piedēvējot padomju arhitektūras neglītumu. 

Apziņa, ka aizmirstība min uz papēžiem, motivējusi Vīnes projekta autorus sākotnēji iecerēto Armēnijas arhitektūras izstādi izvērst līdz padsmit padomju valstu izpētei. “Projekta tapšana bija ļoti ilgs process, kura laikā mainījušies arī mūsu pieņēmumi un aizspriedumi,” Arterritory.com stāsta viena no trim izstādes “Padomju modernisms (1955–1991): Nezināmie stāsti” kuratorēm, Katarīna Ritere (Katharina Ritter). “Tomēr viens no būtiskākajiem ieguvumiem ir sarunas ar valstu arhitektiem, pilsētplānotājiem, mēriem, pat ar kādreizējo Kirgiztānas pirmo sekretāru. Bez tām projekts nebūtu tapis tik bagāts un daudzveidīgs. Ir svarīgi uzsvērt, ka personiskā un subjektīvā mutvārdu informācija ne vienmēr reflektē “patieso ainu”, bet noteikti to bagātina. Tāda informācija nav atrodama nekādās publikācijā, jo īpaši tālaika. Daži no sarunu biedriem projekta tapšanas gaitā ir jau devušies aizsaulē, kas pasvītro dokumentācijas nozīmīgumu arī nākotnes pētniekiem.”

Lokālais modernisms

“Kamēr konstruktīvisma un staļinisma arhitektūra Rietumu historiogrāfijā ir plaši pazīstama, 20. gadsimta otrās puses padomju periods ir tikpat kā nezināms un ierobežots līdz klišeju līmenim par nebeidzami drūmajām publiskajām telpām,” par projekta kontekstu stāsta Katarīna Ritere. “Situācija netieši demonstrēja, ka trūkst izpētes. Lai arī starptautiskā plānā ir aktualizējusies diskusija par pēckara modernismu, Austrumu bloka valstis tiek pieminētas reti.” Gan sarunā ar kuratori, gan izstādes apjomīgajā grāmatā tiek vairākkārt uzsvērts, ka ne vienmēr liekama vienādības zīme starp “padomju” un “Krievijas”. Drīzāk ir jārunā par “lokālo modernismu”.

Raksturojot reģionu arhitektonisko identitāti, Katarīna Ritere min, ka Baltijas padomju arhitektūrā ir acīmredzama orientācija uz Skandināviju. “Vienkāršas, funkcionālas formas, precīzas detaļas un relatīvi augsta izpildījuma kvalitāte reti tiek asociēta ar priekšstatu par padomju celtnēm. Arhitekta profesijas “rusifikācija” Baltijas valstīs, jo īpaši Igaunijā, nebija izteikta. Turklāt baltieši gan pirms, gan pēc Otrā Pasaules kara diezgan stipri identificējās ar modernitātes koncepciju, kamēr staļinisma arhitektūra tika klasificēta kā krievu kultūras sastāvdaļa un tālab sveša.” 


Foto: Frederiks Šobēns. Družbas sanatorija Jaltā, Ukrainā, celta 1985. gadā

Pirms desmit gadiem franču fotogrāfs Frederiks Šobēns (Frédéric Chaubin, 1959) sāka apceļot bijušās Padomju Savienības valstis, lai iemūžinātu modernisma ekstravagantākos paraugus. Mērķis bija parādīt, cik ārkārtīgi dažāda ir padomju valstu arhitektūra, kas tapusi režīma pēdējās desmitgadēs. Šobēns arhitektonisko daudzveidību skaidro ar Savienības lēno bojāeju, kas arhitektiem deva brīvākas rokas. Fotogrāfu aizrāva doma, ka ar foto sēriju viņš ne vien papildina “nemaz vēl nesarakstīto” vēsturi, bet arī apgāž 20 gadu gaitā iesakņoto klišeju laikmetīgajā fotogrāfijā, kur postpadomju valstis tiek demonstrētas vien kā pelēkas un pagrimušas. Turpretim Frederiks Šobēns labprātāk izvēlējās rādīt utopijas, teju kosmiskas, futūristiskas būves. Postpadomju valstu amnēzija attiecībā uz nupat vēl eksistējošo režīmu rada savdabīgu atmosfēru. Fotografētie objekti it kā peld nekurienē. Tie ir celti nesenā pagātnē, bet tiek uzlūkoti kā vairs nepiederīgi šodienai. “Tas man lika apzināties, ka vēsture pati sevi neraksta. Mums tā ir jāizgudro, jāriskē kļūdīties. Mums tā ir jāiztēlojas,” raksta Šobēns. 2009. gadā fotosērija tika apkopota un izdota albumā Taschen paspārnē. 2012. gada februārī sērija bija apskatāma arī Viļņas galerijā Vartai, likta līdzās Antana Sutkus un Romualdas Rakauskas fotogrāfijām, kurās fiksēta dzīve vēl padomju laikos. Lietuvai ir īpaša loma Šobēna fotosērijā, jo tieši tur 2003. gadā viņam radās ideja to īstenot.


Lazdynai mikrorajona augstākās smailes Roberta Narkusa un Mildas Zabarauskaites 2011. gada fotoprojektā I Spent 7 Years in My Uncles Home as a Servant, kura ietvaros “sauleszaķi” tika uztverti kā slepeni signāli

Stāsti par to, kā katrā no valstīm radusies sprauga, pa kuru arhitektiem realizēt neierastākus projektus, ir daudzi. Tostarp var minēt guļamrajonu Lazdynai (“Lazdas”) Viļņas piepilsētā, kas labi saredzams jau no pilsētas centra, jo atrodas mežiem apaugušā kalnā. Cīnoties pret Hruščova stila daudzdzīvokļu namu invāziju vēsturiskajā centrā, lietuviešu arhitektu grupa septiņdesmito gadu sākumā izkaroja iespēju veidot tādu kā satelītpilsētu Viļņas pievārtē. Turklāt projekts tika izstrādāts, iedvesmojoties no Somijas paraugiem – dzīvojamos rajonus “iesēdināt” kalnainās un kokiem klātās ainavās. Lai arī autoritātes uz projektu raudzījās ar aizdomām, to izdevās saskaņot. 1974. gadā projekta komanda pat tika apbalvota ar Ļeņina medaļu arhitektūrā. Pilsētiņa, kuru joprojām apdzīvo cilvēki, tiek vērtēta ne vien kā piemērs birokrātiskai cīņai starp arhitektiem un padomju autoritātēm, bet arī kā nacionālās identitātes izpausme.

Var pieminēt arī parādību 70. un 80. gadu igauņu arhitektūrā, kurai līdzīgas Latvijā nav bijis. Ar diskusijām, izstādēm un provokatīviem papīra arhitektūras projektiem sevi pieteica t.s. Tallinas desmitnieks jeb Tallinas skola. Grupas arhitekti sekoja līdzi tālaika aktuālajai pasaules mākslai, ietekmējās no somu modernisma un krievu konstruktīvisma, interesējās par kino un dizainu un iemantoja apzīmējumu “jaunie un dusmīgie”. Viņi izaicināja arhitektūras praksi, to pārdefinējot. 

Neglītums un amnēzija 

Raksturojot piecdesmito, sešdesmito un septiņdesmito gadu modernisma arhitektūru, ne tikai padomju, bet pasaules kontekstā, tiek arī izmantots apzīmējums “brutāls”, kas terminoloģijā ienācis 1953. gadā, kad britu arhitekti Elisona un Pīters Smitsoni to atvasināja no franču béton brut jeb “neapstrādāts betons”, kas savulaik bijusi Lekorbizjē izmantota frāze, raksturojot lieto betonu, ar ko viņš konstruēja vairākas pēckara celtnes. Interesanti, ka savulaik viens no asiem brutālisma arhitektūras kritiķiem bijis princis Čārlzs, šādā stilā veidotas celtnes dēvējot par “betona čupām”. Bet 2012. gada decembrī, Manhetenas City Journal publicētajā in memoriam Oskaram Nīmeijeram, Teodors Dalrimpls pamanās nule aizgājušajam kungam pārmest “necilvēcīgu arhitektūru”, kas ir baudāma tikai līdz brīdim, kad kādam tur tik tiešām ir jādzīvo. Britu rakstnieks un izbijis cietuma psihiatrs Dalrimpls allaž bijis kaismīgs brutālās arhitektūras kritiķis, dēvējot to par “aukstu”, “monstrozu” un “bezpersonisku”. Bet vai tā ir? To koncepcijas aprakstā jautā arī Lias-Astas Knāķes darbiem veltītās izstādes rīkotāji – Latvijas Arhitektūras muzejs.

Padomju laikos celto bloku māju rajoni ir vieni no pirmajiem, uz kuriem rāda ar pirkstu, ja runā par “neglītu”, “bezpersonisku” un “aukstu” arhitektūru. Viedoklis par to ir ARHIIDEA arhitektam Tomam Kokinam, kurš Arterritory.com pauž, ka “ar pašām mājām viss ir kārtībā. Problēma ir tajā, kas notiek starp tām. Esot dzīvoklī, nedomājam, kā izskatās māja, kā izskatāmies paši – mums ir aizkari, staigājam apakšbiksēs un ir silts. Problēma rodas brīdī, kad tuvojamies ēkai, problēma ir pagalmā – tā ir zona, ko neuztveram kā dzīves telpu, bet gan kā tranzīta zonu, pilnu diskomforta un potenciālo draudu. Labākajā gadījumā tā ir bezmaksas autostāvvieta, kurā tāpat mēdz nospert spoguļus. Attiecīgi negatīvās emocijas tiek projicētas uz ēkas izskatu un ar to asociēto padomju pieredzi.” 


Ievas Epneres fotogrāfija no 2007. gada sērijas “Mikrorajons (Pļavnieki)”

Risinājumu Kokins saredz precīzā negativitātes cēloņu identificēšanā: “Hardijs Lediņš, kas pēc izglītības bija arhitekts, jau 1988. gadā savā kinematogrāfiskajā pētījumā “Cilvēks dzīvojamā vidē” norādīja uz vienu no mikrorajonu apbūves fundamentālām problēmām – ēku pagalmi ir kā skatuve ar 100 potenciāliem novērotājiem. Tie ir apstākļi, no kuriem vairums cilvēku ikdienā cenšas izvairīties. Ir jāizskauž nepatīkamās emocijas pagalmā un jāaizstāj tās ar patīkamu, neuzspiestu pieredzi. Spilgti ģeometriski raksti uz fasādēm nepalīdz, ir jāsāk ar pamatu zem kājām. Ir jārada iemesls pagalmā uzkavēties, satikties un justies brīvi. Kādas šobrīd ir iespējas bērniem uzspēlēt paslēpes blokmāju pagalmā, uzgrillēt desiņas vai spēlēt šahu? Tādas ir jārada. Šeit nozīmīgu lomu spēlē arhitekti, pilsētplānotāji, vides dizaineri, apsaimniekošanas biedrību līderi un viņu spēja sarunāties ar izpilddirekcijām un māju iedzīvotājiem,” uzskata Toms Kokins. Jāpiebilst, ka no 2013. gada 5. līdz 9. februārim Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas studenti piedalās Stokholmas mēbeļu meses sadaļā Greenhouse 2013, ekspozīcijas centrā izceļot studentes Ligitas Breģes mikrorajonu pagalmu labiekārtojuma projektu MEET ME! (darba vadītājs asoc. prof. Juris Krūmiņš). “Darba koncepcijas pamatā ir sakārtotu tikšanās vietu ierīkošana Rīgas mikrorajonu māju pagalmos, kas veicinātu iedzīvotāju komunikāciju, mijiedarbību un savstarpējus uzmanības pievēršanas rituālus, tādejādi stiprinot iedzīvotāju kopienas piederības izjūtu,” pausts MEET ME! konceptuālajā aprakstā.

“Tā nav tikai padomju republiku problēma. Vairāki modernisma meistardarbi tiek iznīcināti vai apdraudēti arī Rietumos,” priekšstatu par būvju neglītumu komentē Vīnes izstādes kuratore Katarīna Ritere. “Tomēr, ja runājam par Padomju Savienību, arhitektūra ir dziļi saistīta ar piedzīvoto režīmu. Vietējo vidū tā bieži vien tiek uztverta kā kaut kas tāds, kas “ar mums ir noticis”, kam ir maza saistība “ar mūsu pašu kultūru”. Mantojums tiek tverts kā “svešs” vai pat “krievu”.”


Rīgas mikrorajona pagalms 20. gadsimta 70. gados. Foto no Valsts kinofotofonodokumentu arhīva

Ne vien arhitektūrā, bet kultūrā kopumā tiek runāts par postpadomju valstu amnēziju, kad uzreiz pēc Savienības sabrukuma, proti, 90. gados cilvēki izsvītroja režīma liecības kā nevajadzīgas un pat nebijušas. “Tā bija pirmā postpadomju desmitgade un vienlaikus pirmā jaunās globālās kārtības desmitgade, kad visi steidzās izlikt politiskajā tirgū savas jaunās, steigā sakonstruētās identitātes, jaunās vēsturiskās saknes, kur padomiskais netika ņemts vērā, jo šķita kaut kas neorganisks, sava veida pārpratums, kaut kas uzspiests, tāda kā atkāpe no normālās lietu gaitas,” intervijā Arterritory.com stāsta Viktors Miziano. “Kaut ko līdzīgu, starp citu, bija pārdzīvojušas arī koloniālās valstis, kuras, ieguvušas neatkarību, sāka dzēst atmiņas par koloniālo pagātni. Šo fenomenu postkoloniālā teorija, pateicoties Lēlai Gandijai, nosauca par “vēlmi aizmirst” (will-to-forget). Taču problēma – pareizāk sakot, tikai viena no problēmām! – slēpjas tur, ka pietiek mūsu valstīm atteikties no padomju pagātnes, kā mūsu piederība mūsdienām (modernity nozīmē) nonāk zem jautājuma zīmes. Jo padomju pagātne – tās arī bija mūsu mūsdienas. Citas taču mums nav bijis!” 

2007. gadā KUMU muzejā Tallinā notiek Viktora Miziano kūrēta krievu mākslas izstāde The Return of the Memory, kas iezīmē otrās postpadomju dekādes laiku. Tas ir periods, kad “atmiņa sāk atgriezties”. Jaunās tūkstošgades sākums ir laiks, kad pamazām tiek apzināta nesenā vēsture un atgūta pārrautā nabas saite. 

Atgriežoties pie arhitektūras un Rīgas, pāreja no modernisma uz postmoderno laikmetu vissuzskatāmāk, šķiet, parādās Vecrīgā. Modernisma tradīcijās izbūvēto Latviešu sarkano strēlnieku laukuma monumentālo ansambli 90. gados rekonstruēja, savienojot to ar viduslaiku vecpilsētu un atjaunojot vēsturisko Rātslaukumu un Melngalvju namu. Lai dotu tiem vietu, daļēji tika nojaukts modernisma RTU laboratoriju korpuss un Latviešu sarkano strēlnieku muzeja spārns. Dažādu laikmetu būvju un naratīvu apkopojums var piesaistīt tūristus, turpretī pilsētas pastāvīgajiem iedzīvotājiem tas rada “vides uztveres šizofrēniju”, kā to formulē arhitekts Oskars Redbergs. Daudzi cilvēki ir apjukuši starp dažādu laikmetu arhitektūras atdarinājumiem, pieminekļiem, piemiņas zīmēm un vienkārši mūsdienu reklāmas objektiem pilsētvidē. Tas attiecināms ne tikai uz Rīgu, bet uz virkni pilsētu, kas uzreiz pēc valstiskās neatkarības atgūšanas drudžaini centušās aizmirsties svaigi sabūvētās “dekorācijās”. Līdzīgi tiek raksturota Tallina. Žurnāla MAJA galvenā redaktore Trīna Ojari www.a4d.lv portālā min: “Pēc 90. gadu sākumā pārciestās bezkaunīgās publiskās telpas privatizācijas un saskaņotās plānošanas politikas trūkuma dēļ, galvenais ievērības cienīgais, ko redzēt Tallinā ir tās haotiskais un pretrunīgais tēls, kurā nepārliecinoši kopā sadzīvo dažādi vēsturiskie slāņi.” 


Divi Ļeņini Grūtos parkā Lietuvā

Nelielu, bet pikantu atkāpi vērts veltīt arī Ļeņina, Staļina, Kārla Marksa un visiem tiem pieminekļiem, kas vieni no pirmajiem “krita” līdz ar režīma sabrukšanu. Vēl viens apliecinājums, ka jaunajā tūkstošgadē aizspriedumi tik tiešām sāk izzust un “atmiņas zudumi” pamazām kliedējas, ir kāds amizants parks Lietuvā. 2001. gadā lietuviešu uzņēmējs Viliumas Malinauskas ieguldīja naudu savdabīgā iecerē. Viņa izveidotais Grūtos Parkas, kuru žurnāls Times pērn ierindoja 10 pasaules jocīgāko atrakciju parku sarakstā, atrodas 130 kilometrus uz dienvidrietumiem no Viļņas un ir mājvieta teju visiem padomju laiku demontētajiem Lietuvas pieminekļiem, skulptūrām un bistēm – kopskaitā 86 statujām. Parks jau iemantojis palamu “Staļina pasaule”. Atklāšanas gadā tas pat saņēma Ig Nobel balvu, kas ir amerikāņu parodija vēsturiskajai Nobela prēmijai un tiek piešķirta sasniegumiem, kurus varētu raksturot apmēram tā: “Vispirms tie liek smieties, bet pēctam – padomāt.” Grūtos parkā iekārtotas arī padomju stila kafejnīcas un pat neliels zoodārzs. Lieki piebilst, ka parks allaž bijis diskusiju krustugunīs un gluži visas idejas Malinauskim neizdevās realizēt. Viens no plāniem, kas iegūla atvilknē – apmeklētājus līdz nomalē esošajam parkam vest ar vagoniem, kādos savulaik cilvēki transportēti uz gulaga nometnēm... Jāpiebilst, ka arī Maskavā ir “Kritušo pieminekļu parks” un Budapeštā – brīvdabas Memento parks, tomēr tiem noteikti nav atrakcijas pieskaņas.

Rekonstruēt vai nojaukt? 

Rekonstruēt, pārbūvēt vai nojaukt? Kad postpadomju “paģiras” deviņdesmitajos jau sen izgulētas, tūkstošgades pirmajā dekādē acis izberzētas, tad 2013. gadā jautājums ir akūts – lai nepieņemtu pārsteidzīgus lēmumus. Attaisnojums par pagātnes rēgiem jau drīz zaudēs savu alibi. “Jebkuras ēkas dzīvotspēju, ja tai nepiemīt kāda īpaša sabiedriska vai kultūrvēsturiska nozīme, noteiks ekonomiskais pamatojums – vai ieguldītie uzturēšanas un rekonstrukcijas līdzekļi atmaksāsies vai nē,” Arterritory.com komentē arhitekts Toms Kokins. “Ja rekonstrukcija nebūs izdevīga, tad tā agri vai vēlu sabruks vai tiks nojaukta, kas ir visnotaļ dabisks pilsētu attīstības process.” 

Viena no acīmredzot ekonomiski neizdevīgām izrādījās Rīgas Sporta pils – viena no lielākajām pēckara modernisma sabiedriskajām ēkām, kas tika nojaukta 2007. gada nogalē. 1970. gadā uzceltās ēkas pamatfunkcija bija hokeja halle ar mākslīgā ledus arēnu 4500 skatītāju vietām. Ilgu laiku tā bija nozīmīgākais hokeja centrs Latvijā, 1992. gadā iegūstot Nacionālās sporta bāzes statusu. Kopš tiem laikiem kādreizējais pilsētas lepnums gan bija pazīstama kā apģērbu un pat santehnikas tirgus.

Viens no daudziem piemēriem, kad padomju laiku celtne atguvusi jaunu elpu, ir Viļņas Laikmetīgās mākslas centra CAC māja vecpilsētas sirdī. Celta 1968. gadā kā Mākslas izstāžu pils, līdz pat 1988. gadam ēka piederēja Lietuvas Mākslas muzejam. Kopš 1992. gada modernisma būvi savā rīcībā ir pārņēmis CAC centrs, iegūstot 2400 kvadrātmetru platību izstāžu rīkošanai un interjeru pielāgojot “baltā kuba” estētikai. Tā ir joprojām lielākā laikmetīgai mākslai paredzētā telpa Baltijas valstīs. 


Lietuvas Nacionālā mākslas galerija 2012. gada vasarā. Foto: Katrīna Ģelze

Tāpat jāizceļ turpat Viļņā, Nēres upes labajā krastā, esošā Lietuvas Nacionālā mākslas galerija, kas iekārtota 20. gadsimta 60. gados projektētajā, bet tikai 1980. gadā uzceltajā Lietuvas PSR Revolūcijas muzeja ēkā. Muzejs pārtrauca darbību pēc Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā; tobrīd vēl apmierinošā stāvoklī esošo celtni 1993. gadā nodeva Lietuvas Mākslas muzejam, lai nākotnē te iekārtotu Nacionālo mākslas galeriju. Ēka rekonstruēta pēc arhitektu Audrjus Buča (Audrius Bučas), Darjus Čaplinksa (Darius Čaplinksas) un Ģintara Kugiņa (Gintaras Kuginis) projekta, iegūstot laikmetīgus vaibstus, un apmeklētājiem atvērta 2009. gadā.

Rekonstrukciju pirms aptuveni desmit gadiem piedzīvoja arī jau pieminētā Latvenergo ēka Rīgā. “Arhitekts Ingurds Lazdiņš uzvarēja konkursā par Latvenergo ēkas rekonstrukciju. Pie manis institūtā viņš ieradās ar puķēm un lūdza zīmējumus, kuros būtu redzams, kā pie fasādes sienām ir stiprināti paneļi,” Arterritory.com stāsta arhitekte Lia-Asta Knāķe. “Tikai tad es uzzināju, ka tiek gatavots rekonstrukcijas projekts, kura ietvaros plānots novākt visu esošo fasādi, lai tās vietā izmantotu stiklu. Es iestājos par to, lai sākotnējā iecere netiktu īstenota, manā pusē bija arī Pieminekļu aizsardzība, un Arhitektu Savienībā tika nolemts, ka ēka ir jāsaglabā tāda, kāda tā bijusi, lai kalpotu par vēsturisku paraugu, kā agrāk projektēts.

Arhitekts pārtaisīja projektu, ievērojot noteikumu, ka iekštelpu pārveidē viņš var rīkoties brīvi, bet no ārpuses māju “aiztikt” nedrīkst. Ārsienas kopš padomju laikiem bija, protams, nobružātas, dzelzsbetonā izšauti caurumi. Rekonstrukcijas gaitā tika nomainīti logi un fasāde rūpīgi atjaunota, izmantojot mūsdienu iespējas, materiālus un profesionālas būvfirmas. Ēka atdzīvojās un visiem sāka patikt, jo nu vairs nav noplukusi.” Jāpiebilst, ka tieši līdz ar rekonstrukciju plašākai publikai tapa zināms, ka Latvenergo milzīgo būvi ir projektējusi sieviete. Te var iestarpināt, ka Vīnes izstādes katalogā ir iekļauts raksts no Latvijas; tā autores Maija Rudovska un Iliana Veinberga izvēlējušās stāstīt par arhitektēm, nevis arhitektiem, pieminot tādas personības kā Marta Staņa, Zane Kalinka, Ausma Skujiņa un vēl citas.

Gluži cits liktenis piemeklēja agrāko viesnīcu “Latvija” (tagad Radisson Blu Hotel Latvija). Tās būvniecība tika pabeigta 1976. gadā, bet tikai 1979. gadā tā tika nodota ekspluatācijā. 26 stāvus augsto ēku aptvēra divstāvu piebūve ar ieejas vestibilu, kafejnīcu, restorānu, veikalu, kā arī izstāžu zāli “Latvija”. Interjeru veidoja mākslinieku kolektīvs Ojāra Ābola vadībā, bet ēkas fasādei tika izmantota arī kinētisks objekts “Sakta”, kuras mākslinieks ir Artūrs Riņķis. Viesnīca bija PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas augstākā “B” kategorijas viesnīca, kurā paredzēts apkalpot organizētas ārzemju un padomju tūristu grupas. 1998. gada beigās tika pieņemts lēmums par ēkas rekonstrukciju, kas tika īstenota divās kārtās, pēdējā no tām (2004–2006) veicot krasas pārmaiņas. Par to, cik rekonstrukcija ir veiksmīga, pamatota un harmoniska, kuluāros viedokļi dalās.


Tallinas Televīzijas torņa telpu interjers pēc rekonstrukcijas 2012. gadā

Leģendāra ir arī Tallinas viesnīca Viru, kura šobrīd ir manāmi noplukusi un savienota ar iepirkšanās centru. Tomēr 1972. gadā uzbūvētā ēka joprojām uzņem viesus un vienā no istabiņām ir iekārtojusi arī KGB muzeju. Padomju laikos viesnīcas apmeklētāji nemaz nenojauta, ka 22 stāvu celtnei ir vēl 23. stāvs, uz kuru veda slepenas kāpnes, nevis lifts, un kurā izvietotajā radio centrā tika izspiegots gan tas, kas tiek runāts numuriņos, gan pie restorāna galdiņiem. 

“Katrai ēkai ir savs liktenis un, manuprāt, der visi varianti. Tikai tāds nieks kā labas gaumes un arhitektūras jautājums, saredzēt ēkā vērtīgo. Kā ar jebkuru vecu ēku,” Arterritory.com saka arhitekte Zaiga Gaile. “Padomju perioda celtās mājas ir dažādas kvalitātes gan arhitektūras, gan būvniecības nozīmē. Ir tādas, kuras var tikai uzspridzināt, tik sliktas kvalitātes un kaitīgi materiāli (azbests), un atjaunot nav vērts. Pašlaik tiek apspriests, piemēram, Televīzijas centrs Zaķu salā, kas ir laba arhitektūra un vietas zīme, bet avārijas stāvoklī un atjaunošana būtu ļoti dārga. Man uz galda bijušā Skaitļošanas centra ēkas projekts Pils ielā 8/10 Vecrīgas sirdī. Fasāde ar aizbūvētu pirmo stāvu un “kaku” brūnām flīzēm logu starpās. Māja ir atbaidoša, un saredzu, ka, piemēram, šo ēku man nav morālu šķēršļu pārveidot.”

2007. gadā apmeklētājiem kā drošībai bīstama tika slēgta Tallinas Televīzijas torņa skatu platforma, bet jau kopš pagājušā gada Televīzijas tornis ir jaunatklāts pēc igauņu arhitektu biroja KOKO Arhitektid rekonstrukcijas projekta. 1980. gadā Maskavas Olimpisko spēļu regates posmam (kas tika rīkots Tallinā) speciāli celtajā TV tornī šodien ir iesoļojis 21. gadsimts. Ar teletūbiju valstībai līdzīgām baltām burbuļmēbelēm un skārienjūtīgu informatīvu ekrānu statīviem kā futūristiskām sēnēm, un skandināvisku kafejnīcu 22. stāva augstumā ar panorāmisku skatu uz pilsētu.


Pirmais specializētais platformāta kinoteātris bērniem “Pionieris” Rīgā

“Man sāp mūsu pirmo neatkarības gadu pļaujas zaudējumi – restorāni “Sēnīte” un “Klidziņa”, kinoteātri “Pionieris”, “Blāzma”, “Liesma”, “Daile”, krāšņie Staļina un Hruščova laiku veikalu, kafejnīcu, bāru interjeri, no kuriem gandrīz neviens nav saglabājies. Paradoksāli, ka jaunā paaudze vāc vēl atlikušo padomju vintidža inventāru pa vecām fabrikām un būvē laikmeta rekonstrukcijas no jauna,” atzīst Zaiga Gaile. 

Kinoteātru izzušanu piedzīvoja arī citas padomju pilsētas. Padomju laikā kino bija valsts kultūras dzīves fundamentāla sastāvdaļa, un iespaidīgas kinoteātru celtnes pacēlās daudzu Savienības valstu, tostarp Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilsētu centros. Pēc neatkarības atgūšanas, padomju struktūrām jūkot un brūkot, šīs ēkas nonāca nekustamo īpašumu tirgus uzmanības centrā. Īsā laikā privātuzņēmumi pamanījās pārņemt un likvidēt gandrīz visus Viļņas kinoteātrus, pārvēršot tos par dzīvojamajām mājām, lielveikaliem, kazino un tirdzniecības centriem. Pirms nepilniem desmit gadiem tika slēgts arī kinoteātris “Lietuva”, kuru uzcēla 1965. gadā kā padomju modernisma paraugu, tas bija lielākais kinoteātris Lietuvā un Viļņas kinofestivāla mājvieta. Rīgā padomju laiku kinoteātri vairumā gadījumu pārtapuši par naktsklubiem. Kamēr postpadomju tematika tiek risināta uz kino ekrāniem, pieminot kaut vai Aika Karapetjana režisēto mākslas filmu “Cilvēki tur” (2012).


No 2012. gada kinofilmas “Cilvēki tur” 

“Nevar nepamanīt pēdējos gados populārās kultūras redzamo interesi par mikrorajonu dzīvi – grafiskie dizaineri un gleznotāji iedvesmojas no ēkām, tiek radīti foto projekti, filmētas filmas un videoklipi, rakstīti stāsti par un ap to iedzīvotājiem, tiek glorificēti to plānotāji,” šodienu komentē Toms Kokins. “Tās ir modernā laikmeta alkas pēc kaut kā īsta, pēc kaut kā statiska un paliekoša. Piemēram, blokmāja ir patiesa līdz kaulam – katrs betona panelis pilda tikai sev uzticēto funkciju un neko vairāk. Tā ir kā pelēks audekls, kur katram iespēja izpausties ar savu balkona noformējumu. Tā ir dzīvojamā ēka un viss.”

good to know - 05.02.2013 20:51
Žēl, ka raksā nav pieminēts ta, ka Vīnes Arhitektūras centrs projekta ietvaros izdevis arī ievērības cienīgu grāmatu, kas principā ir pionieris šajā, padomju modernisma pētniecības, lauciņā un kurā starp autoriem ar apjomīgu rakstu savu pienesumu devušas arī divas latviešu autores
Karlis Zeltins - 05.02.2013 18:05
Lielisks raksts, paldies!
Ieva Pelēce - 05.02.2013 12:10
jā tik tiešām, arī visādas bodes, piemēram, "20. gadsimts" acīmredzami apliecina nostaļģiju pēc padomju vēstures, kas mūsu vecvecākiem un pat vecākiem vēl uzdzina šermuļus.
students . - 05.02.2013 11:18
izlasīju "vienā elpas vilcienā"