Torre David. Foto: Ivans Bāns

Arhitektūras šoka faktors 3

Evelīna Ozola
30/01/2013 

Līdzīgi kā TV talantu šovos un YouTube vietnē, arī arhitektūras izpētē laiku pa laikam tiek atklāta kāda sensacionāla parādība, kas acumirklī nokļūst sabiedrības intereses centrā. Tāds ir arī Torre David pagājušā gada Venēcijas arhitektūras biennālē Zelta lauvu ieguvušais pētījums par nepabeigtu biroju augstceltni Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā, kurā iemitinājušās ap 750 nabadzīgu ģimeņu. Vertikālās kopienas organizācija ne vien pierāda, ka cilvēki gluži labi spēj iekārtot vidi bez arhitektu palīdzības, tā ir arī vērtīga mācībstunda par ēku pielāgošanu mainīgām vajadzībām, netradicionāliem publiskās un personīgās telpas modeļiem.

Jāatzīmē, ka Torre David nebija Venecuēlas ekspozīcija arhitektūras biennālē, bet gan neatkarīgas autoru grupas Urban-Think Tank izpētes projekts. Pasaules slavu ieguvušais tornis un tā iedzīvotāji ne tuvu nav Karakasas lepnums, tieši pretēji – vairākums vidusšķiras pilsētnieku to drīzāk raksturo kā pilsētas kauna traipu. Torre David pasaules preses uzmanības lokā pavīdējis jau agrāk – 2011. gadā The New York Times rakstīja, ka šis pasaulē augstākais skvots kļuvis par kaunpilnu ilustrāciju Venecuēlas mājokļu krīzei un ka cilvēki tajā dzīvo bīstamos un antisanitāros apstākļos. Urban-Think Tank uz torni skatās gluži citām acīm – caur Ivana Bāna (Iwan Baan) fotoaparāta lēcu, – atklājot neformālās kopienas sadzīves skaistumu un atjautību. No attēliem ar improvizētajām kafejnīcām, frizētavām un sporta zālēm, ko iedzīvotāji iekārtojuši celtnes iekšienē, staro radošs optimisms. Vai uzmanība, kas šobrīd pievērsta Torre David, nāk tā kopienai par labu? Par to pēc pāris gadiem varētu veidot jau nākamo projektu.

Torre David nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad arhitektu intereses lokā nonāk kāda šokējoša, straujas urbanizācijas procesā radusies realitāte. Klejojošās intereses ģeogrāfija pēdējo gadu laikā iemūžināta neskaitāmās grāmatās, izstāžu materiālos un arhitektūras studentu projektu tematikā. 2006. gadā arhitektu uzmanība aizceļoja Remam Kolhāsam (Rem Koolhaas) līdzi uz Lagosu, tolaik un arī šodien nekontrolējami augošu Āfrikas megapilsētu. Drīz pēc tam arhitektūras vizualizācijās galveno lomu sāka spēlēt mirdzoši torņi, palmas un vīri ar lakatiem galvā – priekšplānā izvirzījās Persijas līča valstis. Šokējošas gan ar naudas un varas vērienu, gan nabadzīgu viesstrādnieku ekspluatāciju, Dubaija, Abu Dabi un Doha iekļuva gan izstādēs, gan dokumentālās filmās, gan vairākās grāmatās, tostarp 2007. gadā sāktajā un trīs gadus ilgušajā divdaļīgajā pētījumā Al Manakh. Starp nesenākajiem arhitektūras pasaules atklājumiem ir Ķīnas jaunās miljonu pilsētas – gan uzjautrinošās Alpu ciematu stilistikas kopēšanas un to spocīgā tukšuma dēļ, gan ar māju īpašnieku protestiem pret valdības vēlmi tās nojaukt – no vientuļas ēkas lielceļa vidū līdz pašsadedzināšanās gadījumiem. Ja pašķirstīsiet kādas Rietumvalstu arhitektūras skolas studenta portfolio, tajā noteikti atradīsies vismaz viens piedāvājums uzlabot dzīves apstākļus Rio vai Sanpaulu favelās, kas jau vismaz desmit gadus stabili turas pilsētpētniecības topā līdz ar sabiedriskā transporta sistēmu un izglītības iestāžu risinājumiem Ganā, Dienvidāfrikas republikā un citās drošāk apmeklējamās Āfrikas valstīs.

Arī Latvijas dalība Venēcijas biennālē un citos starptautiskos sarīkojumos bijuši mēģinājumi izcelt vietējo unikalitāti, reizē cīnoties ar apziņu, ka tāda nemaz neeksistē. Likumsakarīgi, ka tie nav guvuši lielu ievērību. Pagājušā gada ekspozīcijas stāsts par latvietim tik nozīmīgo iekšējo brīvību, tās atbalsošanos Rīgas galvenās ielas nosaukumā un fakts, ka uz šīs pašas ielas atrodama dažādu periodu arhitektūra, iespējams, atspoguļo lietas, ar kurām mēs ja ne lepojamies, tad pieņemam par mums tuvām esam. Taču pat paviljona autori atzīst, ka Rīgas mūsdienu arhitektūra ir “aptuveni tāda pati kā citur pasaulē”, un to simbolizējošā, apkārtni atspoguļojošā plakne, paviljonu padarīja ne vien grūti pamanāmu, bet pat lika tam pilnīgi saplūst ar apkārtējo vidi.


Torre David. Foto: Ivans Bāns

Ja Latvijas vēsturiskās un mūsdienu arhitektūras interpretācijas nav nesušas gaidītos panākumus, tad varbūt jāseko Venecuēlas piemēram un jāķeras pie lietām, par ko mums ir kauns? Kamēr mēs paši vēl kavējamies tiem pievērsties, padomju gados būvētie mikrorajoni kļuvuši par visai karstu tēmu Eiropas arhitektūras skolās un birojos, tādēļ arī Imantu, Purvciemu un Āgenskalna Priedes laiku pa laikam apciemo ārvalstu studentu grupas un individuāli pētnieki. Tomēr jāatzīst, ka to realitāte, lai arī interesanta, ne tuvu nav tik šokējoša kā, piemēram, līdzīgos dzīvojamos rajonos Francijā.

Mana atbilde uz jautājumu, kur meklēt Latvijas arhitektūras šoka faktoru, ir – mums nemaz nav jāmēģina sacensties šajā kategorijā. Latvija atrodas Eiropā, kur valda plānota mērenība un šķietama garlaicība – pilsētu izplešanās nav nekontrolēta, grandiozus plānus mēs vairs nevaram atļauties, un reģiona arhitektūras formu variācijas ir salīdzinoši mazas. Teju ikvienā Eiropas valstī atrodamas gan koka ēkas, gan viduslaiku baznīcas, gan mikrorajoni, gan izmirstoši ciemi. Vēsturiski Eiropas loma arhitektūras diskursā nav bijusi šokēt, bet gan rosināt ideju apmaiņu un attīstību. Mums jātiecas pārsteigt nevis ar ātrumu, daudzumu vai unikalitāti, bet gan atjautību un optimismu, kas pielīdzināma Torre David fotogrāfiju vēstījumam, bet ne objektam. Tikai tad, kad Latvija pārstās mēģināt būt eksotiska un spēs pilnvērtīgi iesaistīties sarunā par arhitektūru, mēs tiksim pamanīti.

Un te, gluži kā saukta, nāk arī izdevība – nupat nosaukta nākamās, 2014. gada Venēcijas arhitektūras biennāles tēma. Tā aicina atgriezties pie pasaules arhitektūras kopīgajiem pamatiem, pie vispārīgā, globālā, pie tā, ko varētu uzskatīt par mērenu un garlaicīgu. Ironiski, ka šo tēmu izvēlējies tas pats cilvēks, kas vainojams pie jaunākās paaudzes arhitektu dzīšanās pēc visa eksotiskā un šokējošā, – Rems Kolhāss. Šķiet, vienīgi viņš ir tiesīgs pielikt tam punktu, vai vismaz uz pusotru gadu mobilizēt visu pasaules valstu arhitektus modernisma mantojuma izpētei. Kolhāss uzdevis izsekot nacionālu īpatnību izzušanai un universālas arhitektūras valodas izplatībai simt gadu garumā – no Pirmā pasaules kara sākuma līdz mūsdienām. Kultūru sadursmes un mēģinājumi paust nacionālo identitāti arhitektūrā, kas šķietami ir tāda pati kā visur, šajā periodā Latvijai nav sveši. Atliek vien ļauties biennāles kuratora vīzijai, kas varētu atnest līdz šim apjomīgāko pēdējās simtgades arhitektūras pētījumu. 

R. R. - 31.01.2013 10:47
kā svešzemnieki teiktu - "good point"! =)
krix --- - 30.01.2013 22:41
beidzot kāds pateica!
Jūlijs Cēzars - 30.01.2013 17:38
lai dzīvo bōrings?