Brazīliešu arhitekts Oskars Nīmeijers

Modernisma pēdējais liecinieks Oskars. 1907–2012 0

Kristīne Budže, “Pastaiga”
19/12/2012  

Tas bija pavisam nesen, šoruden, kad pasaules medijus pārlidoja sajūsmas pilna ziņa, ka 104 gadus vecais brazīliešu arhitekts Oskars Nīmeijers ir ķēries klāt Converse kedu dizainam. Pēc pavisam neliela laika sprīža decembra sākumā šo pašu mediju pirmajās lapās bija lasāms par arhitekta nāvi. Tas notika vien desmit dienas pirms viņa 105. dzimšanas dienas. Skumjai vēstij sekoja apbrīnas un nožēlas pilni piemiņas raksti, kuriem pievienojās arī šībrīža profesionālās atzinības zenītā esošo arhitektu, starp viņiem arī sera Normena Fostera un Zahas Hadidas, cieņas apliecinājumi mirušajam kolēģim, ietverot gan slavinošu apbrīnu un respektu, gan arī atmiņas par notikušām vai nenotikušām tikšanās reizēm ar Nīmeiejeru.

Skumjas un apbrīna tiek veltīta ne vien brazīliešu arhitektam kā personībai un profesionālim, bet arī veselam laikmetam, kura pēdējais dzīvais aculiecinieks Nīmeijers bija. Turklāt līdz pat sava mūža pēdējiem gadiem dzīvespriecīgais un jestrais brazīlietis, kuru viņa dzimtenē visi familiāri dēvē vienkārši par Oskaru, bija nevis aizmirstībā nogrimusi kādreizēja slavenība, kas savas vecumdienas klusi vadītu atmiņās, bet gan aktīvi strādājošs profesionālis, kurš arī 21. gadsimtā bieži vien pamanījās sabiedrību kacināt ar provokatīviem izteicieniem, bet klientus tracināt ar ietiepību un neielaišanos kompromisos. 

Nīmeijers piederēja 20. gadsimta modernisma virzienam. Viņš bija pēdējais dzīvais Lekorbizjē skolnieks un šī stilistiskā virziena sākuma liecinieks. Pats arhitekts tiek pieskaitīts otrajai modernistu paaudzei, kas sekoja virziena ciltstēviem Lekorbizjē un Mīsam van den Roem. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Nīmeijera nepastarpināta saikne ar Lekorbizjē bija īslaicīga. Jaunībā Oskars strādāja pie viena no sava laika varenākajiem brazīliešu arhitektiem Lusio Kostas, kurš kā padomdevēju savam Brazīlijas Izglītības ministrijas administratīvās ēkas projektam – vienam no pirmajiem debesskrāpjiem ar saules starus aizturošām žalūzijām, uzaicināja slaveno francūzi. Tā Nīmeijeram bija izdevība no paša Lekorbizjē mutes dzirdēt viņa uzskatus par moderno arhitektūru. Jāatzīst, ka Oskara projektēto gan nekādi nevar ierindot modernismam tipiskajā kastīšu arhitektūrā. Lekorbizjē Nīmeijera radīto esot novērtējis ar vārdiem: “Tas, ko tu dari, ir baroks, bet ļoti labs baroks.”


Niteroi laikmetīgās mākslas muzejs Brazīlijā 

Arī pats brazīlietis atzīst savas valsts arhitektūras tradīciju lielo ietekmi, respektu un mīlestību pret to. Parasti tiek citēts Nīmeijera teiktais, ka viņš iedvesmu smēlies Brazīlijas upju līkumos un kalnu aprisēs, bet visiedvesmjošākās esot mīļotās sievietes auguma līnijas. Vārdu sakot, arhitekts pārfrāzēja modernistu mantru “forma seko funkcijai” teicienā, ka forma seko skaistumam, piebilstot, ka skaistais esot arī funkcionāls. Nīmeijera arhitektūra patiesi līdzinās barokālas ekstāzes pilnām, jutekliskām balti krāsota betona skulptūrām, kuras arhitekta karjeras sākumā bieži vien vietām klāja arī krāsainu keramikas flīžu mozaīka. Viņš ir ticis dēvēts par betona poētu, pesimistu, kurš mīlēja dzīvi, rītdienas tradicionālistu un betona Pikaso. Viņa darbiem raksturīga 20. gadsimta arhitekta radošā brīvība pretstatā mūsdienu profesionāļu racionālisma, efektivitātes un ilgtspējības žņaugiem. Pat 21. gadsimtā uzceltās un ar Nīmeijera vārdu parakstītās ēkas ideoloģiski pieder pagājušajam gadsimtam, kura garu brazīlietis ienesa jaunajā tūkstošgadē. Tagad līdz ar paša arhitekta nāvi viņa kolēģi apraud arī pagājušā laika neatgriezenisku izzušanu, ko varēs atmiņās atsaukt tikai ar tālaika arhitektūras Madlēnas kūciņu apēšanu, bet ne piedzīvot tiešā klātienē.

Nīmeijera paveiktā kontā ir vairāk nekā 600 projekti, no kuriem vērienīgākā ir Brazīlijas jaunās galvaspilsētas radīšana 20. gadsimta 50. un 60. gados. Tas valstī bija strauja ekonomikas uzplaukuma laiks, kurā viss šķita iespējams. Klīst leģenda, ka arhitekts piedāvājumu projektēt jauno Brazīliju saņēmis automašīnā – otrā rītā pēc prezidenta vēlēšanām, vizinot jauno valsts vadītāju atpakaļ uz Riodeženeiro centru (pēc ballītes savā mājā). Nīmeijers un jaunais prezidents Juselino Kubičeks (Juscelino Kubitschek) bija sadarbojušies jau agrāk, kad Kubičeks bija Belo Horizonte pašvaldības vadītājs un viņa aizvējā tapa vieni no pirmajiem Nīmeijera patstāvīgi radītajiem projektiem. Tā vai citādi (vienos avotos “ieteicis”, citos – “pierunājis”, lai tiek rīkots konkurss) Nīmeijers panāca, ka jaunās valsts vārdā nosauktās galvaspilsētas plānojumu uztic izstrādāt arhitekta skolotājam Lusio Kostam, bet pats uzņēmās projektēt visas svarīgākās ēkas.


1960. gadā projektētā Brazīlijas katedrāle

Par jaunās Brazīlijas atrašanās vietu tika izvēlēts līdz tam neattīstīts valsts rajons vienlīdz tālu no citām lielākajām pilsētām. Daļu pilsētas būvniecībai nepieciešamo materiālu piegādāja ar lidmašīnām, jo izbraucamu ceļu līdz tās atrašanās vietai vienkārši nebija. Arī Kostas izstrādātā pilsētplānojuma siluets atgādināja lidmašīnu. Tā bija nodeva sava laika aviācijas modei – 20. gadsimta vidū arvien lielākai daļai planētas iedzīvotāju pārlidojumi kļuva gan finansiāli, gan praktiski pieejami. Pāris gadu laikā, teju reizē projektējot un ceļot, tapa pilsētas nozīmīgākās būves, kuras ierindojas arī Nīmeijera mūža būtiskāko projektu sarakstā – Brazīlijas katedrāle, Prezidenta pils un Brazīlijas Nacionālo kongresu ēka. Tās veido stilistiski vienotu kompozīciju, bet katra ēka iemieso Nīmeijera radošajam rokrakstam tipiskās īpašības. Normens Fosters, šobrīd pasaulē ietekmīgākais arhitekts, Nīmeijera piemiņai veltītajā rakstā laikrakstā The Guardian ir teicis, ka Brazīlijas pilsēta ir nevis uzbūvēta, bet gan izveidota kā dejas horeogrāfija, kas sastingusi tās ideālā līdzsvara stāvoklī, bet padomju pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins, te ieradies, esot izsaucies, ka pilsēta ir tik atšķirīga no visa uz zemeslodes redzētā, ka viņam ir sajūta, it kā būtu izkāpis uz citas planētas. 1987. gadā Brazīlija tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma vietu sarakstā.


Oskars Nīmeijers jaunībā

Taču līdzīgi kā citu modernistu vīziju realizācija dzīvē, arī Brazīlija atklāja ne tikai iecerētā jauko pusi, bet arī virkni neveiksmju, īpaši sociāli labvēlīgas vides jautājumos. Tā bija plānota ne vien kā modernās arhitektūras, bet arī komunisma propogandēto sociālās vienlīdzības ideju paradīze uz zemes. Lai arī Nīmeijers savās atmiņās atceras, ka pilsētas būvniecības laikā celtnieki un ierēdņi gājuši uz vieniem un tiem pašiem bāriem, un bijis paredzēts, ka strādnieki un valdības vīri dzīvos vienās ēkās, uzceltajā Brazīlijā tā nenotika. Drīz vien izveidojās divas pilsētas – Kostas un Nīmeijera radītā un pašu pilsētnieku izveidotā jau ārpus oficiālā pilsētas kodola. Turklāt 500 tūkstošiem iedzīvotājiem paredzētā pilsēta nu ir izpletusies un tajā mīt 2,5 miljoni cilvēku. Arhitekti to radīja atbilstoši 20. gadsimta vidus modernistu principiem, kuru pamatā ir dažādu funkciju nodalīšana atsevišķās zonās. Savukārt mūsdienās tieši no šādas dalīšanas atsevišķos rajonos cenšas izvairīties un jaunais modes vārds ir funkciju un sociālā dažādība vienas teritorijas ietvaros. Tieši tālab tiek uzskatīts, ka īstā Brazīlija sākas aiz Nīmeijera radītā kodola, kur kūsā dzīve uz ielas, atrodas nelieli veikaliņi un skraida bērni, bet glītajā modernisma pilsētā darba dienas vada valsts ierēdņi, lai nedēļas nogalēs ar lidmašīnu dotos uz citām valsts pilsētām baudīt īsto dzīvi. Arī pats Nīmeijers nekad nepārcēlās uz paša radīto Brazīliju, aizbildinoties, ka bez dzimtās Riodeženeiro pludmalēm un kalniem nevarot dzīvot, un piebilstot, ka, lai ko kritiķi teiktu, visi taču atzīstot, ka nekas līdzīgs Brazīlijai uz zemeslodes nav radīts. Pilsētas kodols tika uzcelts īsā laika posmā no 50. gadu vidus līdz 60. gadiem. To paveikt izdevās, valstij aizņemoties lielas naudas summas, kas valdību noveda pie skarba lēmuma par vietējās valūtas devalvāciju, bet jaunās galvaspilsētas iecerētāja – prezidenta Kubišeka popularitāte iedzīvotāju vidū bija tik zema, ka viņš nolēma nākošajās prezidenta vēlēšanās vispār nekandidēt. Viņa oponents toreiz uzvarēja ar rekordlielu pārsvaru.


Brazīlijas Digitālās televīzijas tornis

60. gadu beigās mainoties politiskajam režīmam Brazīlijā, Nīmeijers bija spiests uz laiku doties emigrācijā un par savu mītnes vietu toreiz izvēlējās Parīzi. Arhitekts jau agrāk bija projektējis arī ārzemēs, taču trimdas laikā tapa virkne nozīmīgu projektu Francijā, Itālijā, kā arī komunistu režīmam draudzīgajā Malaizijā, Alžīrā un Lībijā. Ir arhitektūras kritiķi, kas domā, ka Nīmeijera nozīmīgākās ēkas tapušas ārpus Brazīlijas un par tām uzskatāmas, piemēram, Komunistu partijas ēka Parīzē vai Mondadori izdevējkompānijas administratīvā ēka Itālijā. 1988. gadā Nīmeijers saņēma arhitektūras nozares augstāko novērtējumu – Pritckera balvu. Pēdējais ar Oskara vārdu parakstītais projekts ir šogad pabeigtais Brazīlijas Digitālās televīzijas tornis.