Piecu autoru projekts "O". Visi rakstam pievienotie foto no LIFT 11 arhīva

Urbānā brūce

Līdzās Tallinas lidostai gadu desmitu gaitā veidojies mazdārziņu rajons Soodevahe, kas nu jau ilgi ir nelegāls, jo zeme, uz kuras slejas sezonālās būdiņas, pēc Padomju Savienības sabrukuma ir lidostas īpašumā. Taču ļaudis, pamatā krievvalodīgie un vecāka gadagājuma, turpina pavasaros te iekopt dārziņus un pavadīt vasaras. Mazdārziņu sadalījums notiek pēc principa “kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ” un patiesībā raksturojams kā vecoļaužu skvotošana. 

Šīgada maijā lidostas vadība izsludināja plānus drīzumā lielu teritorijas daļu nolīdzināt, uz tā rēķina paplašinot lidlauku. Kā to emocionāli pārstāsta kuratores – vietējie vēl varēs paspēt novākt rudens ražu, pirms pāri brauks buldozers.

No viena situācijas skatpunkta raugoties, ir skaidrs, ka mitināšanās te pēdējos gados bijusi juridiski nelegāla, un zemes īpašnieks ir tiesīgs īstenot savas ieceres. Soodevahe ciemats ir kā piepilsētas brūce, kas ik pa brīdim sulo ar sporādisku vandālismu. Taču skaidrs arī tas, ka pilsēta nav tikai papīros balstīta virskārta, eksistē arī kūsājošas aizkulises, kas dabiski veidojušās un cieši saaugušas ar iesaistīto cilvēku dzīvi. 

Un šādā šķietami viennozīmīgā situācijā, kad ciema “iedzīvotājiem” nav pat viesniecīgākā tiesiskā pamata bilst kādu protesta vārdu, mākslinieks var būt kā tranzistors, kurš pastiprina signālu un uzrāda, ka šāds pilsētas rajons ir bijis, ka daļai talliniešu tas ir ko nozīmējis un nav vien postaža ar sliktu slavu, kas beidzot tiks noasfaltēta. Mākslinieka uzdevums nav izkliegt saukļus un vicināt plakātus, bet – parādīt un caur subjektīvu prizmu dokumentēt to, kā drīz jau vairs nebūs.

Situācijas samezglojumu starp likumu un emocijām labi uzrāda fakts, ka lidostas vadībai lielas pūles sagādā atrast strādniekus, kuri būtu gatavi ar savām rokām rudenī vadīt iekārtas – būdiņu un dārzu nolīdzināšanai.

Mākslinieks un programmētājs Timo Tots (Timo Toots), kurš šogad bija nominēts Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja balvai Köler Prize2011 un kura līdz šim lielākais projekts tagad skatāms KUMU muzeja elektroniskās mākslas grupas izstādē “Gateways”, ir “ieņēmis” dažas no pamestajām ciema būdiņām. Pārkrāsojis tās, veicis minimālus labiekārtošanas darbus, un nu Soodevahe uz laiku ir savs muzejs, bārs, viesnīca un teātris. 

Institūcijas, protams, ir vien dekorācijas. Doma ir parādīt, ka šis ciemats pastāvējis kā pilnvērtīgs pilsētas rajons ar savu infrastruktūru un lokālām tradīcijām. Timo Tota iekārtotā vieta kalpo arī par informatīvo centru ne vien atbraucējiem, bet arī vietējiem iemītniekiem, ļaujot viņiem apzināties vienoto ciemata kopienu.

Apmeklējot Soodevahe ciemu kuratores Mārinas Murkas pavadībā, izjūtas ir savdabīgas. Atšķirībā no mākslas apskates muzejos vai galerijās, šeit vieta ir intensīvaka par tajā ierīkoto festivāla notikumu.

Ceļā uz punktiem nesastopam nevienu dzīvu dvēseli, pāri nemitīgi un zemu laižas lidmašīnas, brikšņi mijas ar slietām būdiņām, kas savukārt variē no koši iekopta dārza līdz nodedzinātām krāsmatām. Lai arī Mārina iepriekš te bijusi nesen, acīs var lasīt nerimstošu ziņkāri, kas diez sagaidīs aiz nākamā soļa. Te sagāzta smaga metāla sēta, citviet iestādītas puķes, kuru iepriekš vēl nebijis. 

Arī LIFT 11 objekti tiek rūpīgi pārskatīti, kas paņemts, kas neskarts. Viņa stāsta, ka citā apskates reizē pazīmes esot liecinājušas, ka “bārā” kāds jau sācis ievākties. Ciemats rada iespaidu, ka ir dzīvs organisms, kurš nemitīgi un diezgan nekontrolējami mainās, ar ko vietējie dabiski sadzīvo, un arī mākslinieka instalācijas tam ļaujas. Mārina, lodājot pa LIFT 11 namiņiem, raksta Timo Totam sms, lai viņš te apkārt nedaudz izpļauj zāli.

Īpašu iespaidu atstāj Kokvilnas teātris (Cotton Theater) – nams, kura vienīgās mākslinieka izdarītās izmaiņas ir iedotais nosaukums, kas uzraksta veidā rotā tā fasādi. Viss pārējais atstāts nemainīts. Tieši “savvaļas” faktors piešķir papildus jaudu estētiskajam baudījumam. 


Foto: Anna Iltnere

Ne velti teātrim tāds nosaukums – sašķiebtā ēka bez sienu un logu ir no vienas vietas pilna ar vatējumu. Stērbelēs tas nokarājas no griestiem, mučkuļos noklāj grīdu, pa vidam kāds neiaznests dīvāns un galds. Bet mīkstais, baltais materiāls ir pilnīgi visur, liedzot saprast, kas te ir noticis.

Papildus noskaņu Soodevahe ciematam piešķir arī Mārinas Murkas zvans, pasūtot taksometru atpakaļceļam uz centru. Pirmā sazvanītā dispečere atbild, ka šādas vietas neesot.