Foto

Arhitektūra kā notikums

Evelīna Ozola
12/12/2012

Pastāvīgums un ilglaicība vienmēr bijuši arhitektūras uzticamākie pavadoņi. Jauni stili un jaunas celtnes, ja reiz radušies, tiecas noturēties kaut pārdesmit gadu. Tomēr nesenā laikā aizvien spēcīgāka kļūst tendence radīt arhitektūru pavisam īsam brīdim, kas turklāt nemaz neatgādina ēkas. Tās drīzāk var raksturot kā telpiskas instalācijas, kurās apvienojas arhitektūras, dizaina un mākslas paņēmieni, autoriem reaģējot uz aktuāliem pilsētvides jautājumiem un publikai iesaistoties būvju tapšanā un lietošanā. Šādas īslaicīgas, kolektīvas un dzīvespriecīgas parādības tiek dēvētas par performances arhitektūru.

Tendences uzplaukumam ir zināma saistība ar ekonomikas lejupslīdi, kas arī arhitektus nospiedusi tuvāk zemei, tomēr performances arhitektūra, gan kā margināla parādība, pastāvējusi jau agrāk. Šeit varam atminēties arhitektu apvienību Ant Farm, kas septiņdesmitajos gados apceļoja ASV ar piepūšamām struktūrām un tuksnesī iestādīja kadiljakus, vai Diller & Scofidio agrīnos darbus un “Miglas paviljonu” 2002. gada Expo Šveicē. Taču jaunām vēsmām arhitektūrā nav tikai ekonomiski iemesli, tās sakrīt ar pārmaiņām pilsētplānošanas paņēmienos – centralizēti kontrolētu plānošanu aizstājušas atziņas par iedzīvotāju pašorganizēšanos un iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā, plānu aptvertā platība sarukusi līdz apkaimes mērogam, un daudz augstāk tiek vērtēta kolektīvas publiskas telpas nozīme. Arī arhitekti ir iznākuši ārpus birojiem un nokāpuši ielas līmenī, lai ļautos partizānpasākumu vilnim, kas guvis plašu atspoguļojumu jaunākajās arhitektūras grāmatās, žurnālos un blogos.


Vairāk par performances arhitektūru uzzini video intervijā ar Karstenu Huneku no Office for Subversive Architecture, kas tapusi pagājušajā vasarā Cēsīs Rīgas Tehniskās universitātes Starptautiskās vasaras skolas Event City laikā

Performances arhitektūra tiecas iesaistīties telpisku un sociālu problēmu risināšanā, tādēļ instalācijas nereti uzrodas vietās, kur arhitektūras kritiķi un estētisku vērtību baudītāji no laba prāta nespertu kāju – zem ceļu pārvadiem, nabadzīgās un nedrošās pilsētas daļās, pamestu rūpnīcu teritorijās. Savukārt vietējai sabiedrībai šādu struktūru parādīšanās kļūst par nozīmīgu notikumu, jo padara arhitektūru demokrātiskāku, dod iespēju iesaistīties, iemācīties ko jaunu un lepoties ar tuvāko apkārtni. Tas nenozīmē, ka performances arhitektūra piekāpjas intelektuālas slodzes vai dizaina kvalitātes ziņā – bieži vien šādās būvēs tiek izmantotas jaunākās multimediju tehnoloģijas, otrreizēji pārstrādāti materiāli un dabai draudzīgi enerģijas avoti, turklāt tās ir gudras un ilgtspējīgas sociālajā plānā. Iesaistot projektēšanā un būvniecībā apkārtnes iedzīvotājos, it sevišķi tos, kas ir mazāk priviliģēti un viegli ievainojami, tiek pavērts ceļš vietējo resursu lietderīgai izmantošanai, jaunu attiecību un paražu veidošanai.

Saistītie raksti:
“Gorkija parka īslaicīgā arhitektūra: no Meļņikova līdz Banam” 

Arhitekti, kas iesaistīti šāda tipa instalāciju tapšanā, reti pārstāv tradicionālus birojus. Viņi uzstājīgi dēvē sevi par kolektīviem vai apvienībām, dažkārt pat tīkliem, kas izpletušies pa visas pasaules karti un vienkopus sanāk tikai reizēs, kad jābūvē jauna struktūra. Office for Subversive Architecture izstrādājuši efektīvu saziņas sistēmu, lai strādātu pie kopīgiem projektiem, grupas dalībniekiem atrodoties Londonā, Berlīnē, Vīnē un citās pilsētās. Šādas grupas bieži izaug no studiju biedru kopīgām interesēm un starpdisciplinārām draudzībām – līdzās arhitektiem tajās strādā dizaineri, mākslinieki, kuratori, galdnieki, dīdžeji, pavāri un citi, pēc nepieciešamības pieaicināti cilvēki. Starp arhitektūru un mākslu balansē, piemēram, Lielbritānijas biroji Muf architecture / art un Assemble.

Performances arhitektūrā vienlīdz nozīmīgs ir gan telpiskais ietvars, gan tā saturs – uz kolektīvas pieredzes veidošanu vērsti pasākumi, kuros lietā likta mūzika, ēdieni, spēles un priekšnesumi.


Labi Champi būve Karostā. Foto: Indra Ķempe, 2007

Šādi kolektīvi izmanto pilsētu daļas un noteikumus, kuros saglabājusies zināma brīvība vai trūkst komerciālu interešu spiediena. Telpas ar zemu īres maksu, nolaistas publiskas vietas, materiālu pārpalikumi ir auglīga vide pašiniciatīvas projektiem, kuros izpaužas arhitektu prasme saskatīt citiem neredzamus potenciālus. Lai gan publisku pasūtīju skaitam ir tendence pieaugt, pilsētas vēl aizvien reti apzinās, kādu labumu tām var nest īslaicīgas instalācijas. Tikmēr par nozīmīgiem performances arhitektūras pasūtītājiem kļuvuši dažādi mūzikas, mākslas un urbānās kultūras festivāli. Starp interesantākajiem var minēt TodaysArt Briselē, Londonas Arhitektūras festivālu un Pop Up Spaces iniciatīvu Gimarainšā, Portugālē.

Kādēļ būvēt tikai īsam brīdim?

Pirmkārt, performances arhitektūra ir notikums, un notikumi rada emocijas un atmiņas, ko nevar novērtēt par zemu, jo tās būtiski ietekmē to, kā cilvēki uztver pilsētvidi. Turklāt šajos notikumos iespējams iesaistīties, dažkārt pat kļūstot par līdzautoru un iepazīstot būvniecības procesu, kas parasti sabiedrības acīm ir slēpts. Berlīnes arhitektu grupa Raumlabor savu projektu īstenošanā bieži iesaista vietējos studentus un skolniekus, ierādot tiem praktiskus paņēmienus un stiprinot to piederības sajūtu noteiktai apkārtnei. Arhitektūras tapšanas un vēlāk izmantošanas gaitā veidojas jaunas iepazīšanās un saiknes starp cilvēkiem, kuru ceļi ikdienā nekrustojas, un šīs jaunās attiecības bieži saglabājas arī pēc tam, kad instalācijas ir nojauktas un pasākumi beigušies. Franču kolektīvs Exyzt, kas veidojis liela mēroga instalācijas Londonā, Madridē un arī Liepājā, izmanto bagātīgu kolektīvu pasākumu programmu, lai vienuviet satiktos visdažādākās sabiedrības grupas.


Labi Champi būve Karostā. Foto: Indra Ķempe, 2007

Otrkārt, instalācijas un notikumi rosina domas un sarunas par to, kādu mēs gribam redzēt pilsētas publisko telpu un ko mēs tajā gribam darīt. Pagaidu būves ļauj izmēģināt dažādus vietu lietošanas veidus un atrast piemērotāko, netērējot lielus līdzekļus. Savukārt arhitekti, strādājot ielas līmenī, ir spiesti atbildēt uz garāmgājēju jautājumiem, tādējādi iemācoties precīzi izskaidrot savas idejas un uzzinot daudz noderīga par apkārtni. Īpaši aktīvas diskusijā par publiskas telpas politisko nozīmi ir spāņu arhitektu grupas, piemēram Recetas Urbanas un Andrés Jaque Architects.

Performances arhitektūra Latvijā

Lai gan Latvijā publiskas telpas projektiem pieejams maz līdzekļu, un tādēļ jo spēcīgāka ir tieksme pēc ilglaicīgām un tradicionālām vērtībām, arī pie mums sastopami mēģinājumi strādāt performances arhitektūras žanrā.

Jau iepriekš pieminētā franču kolektīva Exyzt 2007. gada projekts Labi Champi, šķiet, plašāku rezonansi guva ārzemēs, nevis tepat, Latvijā. Paši to neapzinoties, mēs tikām pie nevainojama performances arhitektūras komplekta: pagaidu struktūras uz neizmantotas ēkas jumta, video projekcijām uz tās sienām un veselas pasākumu sērijas ar mūziku, dejām un sēņu audzēšanu. Karostas iedzīvotāji neparastiem notikumiem bija un aizvien ir atvērti jebkurā laikā, taču Latvijas radošās aprindas un mediji, šķiet, toreiz vēl nebija sagatavojušies novērtēt šāda veida pieeju arhitektūrai.


Instalācijas “Demogrāfijas cilpa” un “Trušu dzīres” Cēsīs. Foto: Kaspars Kursišs, 2012

Nesenāks piemērs ir Rīgas Tehniskās universitātes Starptautiskajā vasaras skolā Event City tapušās struktūras 2012. gada vasarā Cēsīs. Izpētot vietējo vides, notikumu un sabiedrības kontekstu, studenti uz to reaģēja ar trīs dažādām telpiskām instalācijām pilsētas publiskajā telpā. To mērķis bija caur pasākumiem un rituāliem rosināt jaunus sociālus kontaktus un tradīcijas, stiprinot kolektīvās vērtības. Instalācijas “Pērkona darītava” pilnvērtīgai iedarbināšanai nepieciešama deviņdesmit cilvēku klātbūtne, bet “Demogrāfijas cilpas” košā krāsa un apļveida telpa radīja jaunu vietu kustībai un rotaļām.


Instalācija “Pērkona darītava” Cēsīs. Foto: Kaspars Kursišs, 2012

Liels potenciāls performances arhitektūrai atrodams daudzajos festivālos, kas pēdējo gadu laikā ienākuši Latvijas kultūras dzīvē. Iespējams, interesantākais no novembrī notikušā “Staro Rīga” objektiem bija Start Treks – Reiņa Adoviča (Warp) veidota gaismas instalācija uz Jāņa Kundziņa un Mārtiņa Slejas (Mind work ramps) būvēta minitreka, kas ļāva sportam paredzētajai konstrukcijai pārvērsties gluži maģiskā piedzīvojumā.

Interaktīvas gaismas projekcijas, kas seko cilvēku kustībām, minitrekā radīja vēl nebijušu telpas pieredzi, aicināja piedalīties un spēlēties. Apļveida konstrukcija pie kluba “Piens”, kas dienasgaismā nav uztverama kā arhitektūra, pēc tumsas iestāšanās kļuva par telpisku performanci – atjautīgi veidotu īslaicīgu, kolektīvu un dzīvespriecīgu notikumu.


Gaismas projekcijas Start Treks Rīgā. Foto: Kaspars Kursišs, 2012

Kritiska disciplīna

Līdzīgi kā performances māksla izauga no pretošanās teātra noteikumiem un nepieciešamības reaģēt uz noteikta laika un vietas apstākļiem, performances arhitektūra piedāvā daudz vairāk brīvības un iespēju eksperimentiem, nekā paliekoša un “nopietna” arhitektūra. Tā ir pretspars valdošajam individuālismam un elitismam arhitektūrā un atbalsts kolektīvu vērtību atdzimšanai. Interesanti, ka kolektīvisms novērojams gan arhitektu grupu organizācijā, gan to projektēto būvju formā un lietošanas veidos.

Performances arhitektūra piedāvā plašākas iespējas arhitektiem un iedzīvotājiem būt politiski aktīviem, ievērojami ātrāk reaģēt uz aktuāliem pilsētvides procesiem un uzņemties iniciatīvu publisku vietu iekārtošanā. Tā vietā, lai gaidītu palīdzību no pilsētas pārvaldes institūcijām, performances arhitektūra aicina būt pašiem savas publiskās telpas saimniekiem.


Vēl par performances arhitektūru uzzini video intervijā ar Janu Līsegangu no Raumlabor, kas arī tapusi pagājušajā vasarā Cēsīs Rīgas Tehniskās universitātes Starptautiskās vasaras skolas Event City laikā