Gorkija parka jaunais lepnums
Teksts un foto: Sergejs Hačaturovs
24/10/2012
“Gorkija parka īslaicīgā arhitektūra: no Meļņikova līdz Banam”
Laikmetīgās kultūras centrs “Garāža”, Maskava
20. oktobris – 9. decembris, 2012
Pēc pieredzes, ko esmu guvis, strādājot par Maskavas Valsts universitātes pasniedzēju, zinu, ka visāķīgākais jautājums, ko vien studentam iespējams uzdot padomju arhitektūras vēstures kursa eksāmenā, ir: “Kurā vietā sākotnēji notika izstāde, kuru vispirms sauca “Vissavienības Lauksaimniecības izstāde”, tad – “Tautsaimniecības sasniegumu izstāde”, bet mūsdienās – Viskrievijas izstāžu centrs?” “Nu, skaidrs, kur,” parasti atbild ceturtkursnieki, – “tur, kur tagad stāv Muhinas skulptūra “Strādnieks un kolhozniece”, pie Miera prospekta”. Pārfrāzējot Dmitrija Prigova dzejas rindas, kļūdu saprast var, bet piedot – ne.
Starp eksponātiem ir arī gandrīz veiksmīgi izdzīvojušā “Mašīnbūves” paviljona makets, ko būvējis Ivans Žoltovskis; paviljons sastāv no sešiem klasiskiem namiņiem, kuru izkārtojums veido konstruktīvisku zobratu
Piedot nedrīkst tādēļ, ka būtu taču jāpārzina pasaulslavenā arhitekta Konstantīna Stepanoviča Meļņikova radošā darbība. Un kas gan bija viņa pirmie soļi? 1923. gadā notikušajai “Vissavienības Lauksaimniecības un iekšzemes rūpniecības izstādei” projektētais paviljons “Mahorka”. Paviljons tika celts no īsmūžīgiem materiāliem un atradās daudzu mūsdienu maskaviešu iecienītajā atpūtas vietā – Maksima Gorkija vārdā nosauktajā Centrālajā kultūras un atpūtas parkā. “Mahorka” paviljons ir īpašs ar to, ka tas kļuva par daudzu Meļņikova formizveides atklājumu apkopojumu: tajā bija pakāpjveida plānojums, telpā izkliedētas, nesavienotas formas, diagonālo asu dominance, kā arī konsoļu konstrukcijas.
Vienlaikus studentus var saprast kaut vai tāpēc, ka pašu “Mahorku” un pat slaveno fotouzņēmumu ar diagonālo uzrakstu pāri milzīgam fasādes plakātam viņi, pieņemsim, atsauc atmiņā, taču atpūtas parka jeb, precīzāk, pirmās Vissavienības Lauksaimniecības izstādes vēsturi neatceras itin nemaz un arī nevar atcerēties, jo visi publiski pieejamie materiāli, kas attiecas uz šo unikālo ansambli, bijuši nepilnīgi, fragmentāri un jaunākajos laikos pat nav bijuši pieejami ne grāmatās, ne kur citur.
Un, lūk – beidzot! Pagājušo sestdien jaunajā Laikmetīgās kultūras centra “Garāža” paviljonā, kas celts pēc japāņu arhitekta Šigeru Bana projekta un frīganu (freegans) tehnoloģijām, tika atklāta izstāde, kuru bez liekiem pārspīlējumiem var dēvēt par vēsturisku un “ierakstītu mūžībā”. Paradoksāli, ka šī izstāde, tāpat kā Šigeru Bana paviljons vēsta par Īslaicīgumu, par īsmūžīgajiem būvējumiem Gorkija parkā laikā no 1923. gada līdz pat Bana namam.
Šigeru Bana paviljons novietots parka vissenākajā daļā, blakus Pionieru dīķim un akadēmiķa Ivana Žoltovska, Meļņikova skolotāja, projektētajam Mašīnbūves paviljonam, kas saglabājies no 1923. gada izstādes. “Mašīnbūve” celta no dzelzsbetona (tāpēc arī ēkas skelets izdzīvojis līdz mūsdienām), un tieši tajā arī paredzēta galvenā “Garāžas” izstāžu zāle, kas tapusi ar fonda Iris atbalstu.
Pagaidu būvei Šigeru Bans izvēlējies ovālveidīgi izvietotas taisnstūru virknes formu. Ovālās konstrukcijas sienas sastāv no cilindrīgām caurulēm, kuras ir ekonomisko un ekoloģisko veidojumu piekritēja Bana personīgais know-how un ir veidotas no daudziem kartona slāņiem. Izskatās vienkārši, turklāt skaisti piedien apkaimei. Uz jautājumu, cik ilgi ēka nostāvēs, Šigeru atbildēja: “1995. gadā Japānā celtā papīra baznīca aizvien ir dzīva. Paviljons stāvēs tik ilgi, kamēr vien jums neaptrūksies mīlestības un centības to uzturēt.”
Šigeru Bans ir draiskulīgs arhitekts – savās ēkās viņš izmanto pārstrādātās izejvielas, koku un kartonu
Paviljona iekštelpas akcentē vienkāršību, tās ir utilitāras un ērti transformējamas dažādām vajadzībām. Turklāt ēka vienkārši lieliski iekļaujas izstādes par “ne-ilglaicību” kontekstā, kas, starp citu, arī saskan ar vairumu 1923. gada izstādes būvējumu virsuzdevumu. Izstādes paviljonos ļaudis tolaik pulcējās nevis, lai izrādītu izmeklēti smalkus Primatičio gleznojumus, bet gan, lai demonstrētu, kā, piemēram, tiek pārstrādāti lopkopības un laukkopības produkti.
Pašā centrā – zem milzīga, balta gaismas ovāla – skatāma tikpat ovāla, interaktīva instalācija “1923. Vissavienības Lauksaimniecības un iekšzemes rūpniecības izstādes gada ģenerālplāns”. Instalācija ir ļoti pievilcīga, lai gan tai un citām centrālajām interaktīvajām instalācijām labāk ij netuvojieties bez iPad un QR-koda. Taču – lai man piedod Venēcijas Arhitektūras biennāles Krievijas paviljona organizatori, – galvenais šajā zālē nav interaktivitāte. Galvenais atrodas mazliet pa labi – dokumenti, kas izvietoti uz ieslīpām koka planšetēm un tiek apgaismoti ar galda lapmām, kas novietotas virs planšetēm. Galvenais ir arī tas, kas stāv planšetēm blakus – mazi celtnes modeļi; galvenais ir tas, kas skatāms pie sienas – būves fotopanorāmas; tas, kas tiek projicēts uz sānsienas – Lauksaimniecības izstādes divdesmito gadu kinohronika. Galvenais arī ir tas, kas atrodas pa kreisi puscaurspīdīgos heksaedros un paralēlskaldņos – Vissavienības izstādes vēstures fotogrāfijas, kas uzņemtas pēc 1923. gada, un bildes no Gorkija parka pirmās desmitgades (parks tika atvērts 1928. gadā).
Izstādes centrā ir interaktīvā 1923. gada Lauksaimniecības izstādes karte, kas atkārto paviljona kontūras
Pati pilnība sasniegta arhīvu materiālu pasniegšanas kultūrā – nevis parasts, pie sienām sakārts dokumentu blīvējums, bet gan materiāli, kas organizēti precīzā skatītāju kustības ritmā – tā, lai nepaslīdētu garām neviens fragments, tā, lai skatītājam būtu iespējami ērtāk, tā, lai veidotos jēgpilna secība, dominantes un cenzūras. Un tā, lai visa ekspozīcija atgādinātu arhitektūras laboratoriju, kur skatītājs šī lielā un interesantā projekta ietvaros nonācis cienījama radošā līdzdarbnieka pozīcijā.
Ar ko gan unikāli ir paši pirmie materiāli no pirmās Vissavienības izstādes būvniecības Gorkija parkā? Visupirms ar to, ka pat speciālistiem lauvas tiesa šīs vietas plānu, rasējumu, fotogrāfiju un maketu nav pazīstami. Bet šie projekti – to fotofiksācijas – taču pieder labākajiem no labākajiem; kā māksliniekiem no avangardistu nometnes, tā arī meistariem no neoklasiķu aprindām – no grupām, kas tolaik, divdesmito gadu sākumā, vēl nebija tik radikālā savstarpējā opozīcijā.
Lūk, daži no vārdiem: Žoltovskis, Ļisickis, brāļi Golosovi, Meļņikovs, Ščusevs, Fomins, Ginzburgs, Eksters, Ščutko, Kokorins, Kollijs, Rodčenko, Burovs… – no šiem uzvārdiem sastāv Krievijas 20. gadsimta pirmās puses kultūra. Neinformētības iemesls: vairums izrādīto materiālu tiek glabāti privātajās kolekcijās. Un pat tas, kas apkopots no muzejiem (galvenokārt no Ščuseva vārdā nosauktā arhitektūras muzeja), šādā kombinācijā savākts vienkopus pirmoreiz – tik izcili kvalitatīvā ekspozīcijā un turklāt vēl rūpīgi izstrādāta kataloga pavadībā. Patiesi atjaunota nodaļa Krievijas kultūras vēsturē. Turklāt interesanti, ka pie tā strādājusi jauniešu komanda (katalogā ir 18 vārdu), kas iztikuši bez galvenā kuratora virsuzraudzības.
Šī restaurētā nodaļa beidzas nevis ar punktu, bet gan ar daudzpunkti. Iepretī ieejas/izejas durvīm ir gaitenis ar vizuāliem un tekstuāliem materiāliem “Laikmetīgi īslaicīgais”, kas vēsta par ieilgušo tradīciju radīt to, kam nav paredzams ilgs mūžs.
