Foto: Ansis Starks

Žaņa Lipkes memoriāls 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
11/07/2012

Foto: Ansis Starks

Otrā Pasaules kara laikā noziegums pret cilvēci plosīja sešu miljonu ebreju likteņus visā Eiropā. Nacistu okupācijas laikā Latvijā tika izglābti apmēram 450 ebreji, no kuriem 55 dzīvības nosargāja Rīgas ostas strādnieks Jānis (Žanis) Lipke ar ģimeni. Uz Izraēlas augstākā pagodinājuma “Taisnīgais starp tautām” medaļas, ko Žanis Lipke saņēma 1977. gadā, ir rakstīts: “Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli”.

Lipke nāvei nolemto, ar dzelto zvaigzni iezīmēto cilvēku glābšanas misiju īstenoja Rīgā un Dobelē.

Laika periodā no 1942. līdz 1944. gadam viņa ģimenes īpašumā Ķīpsalā – 3x3 metrus nelielajā bedrē zem malkas šķūņa pastāvīgi uzturējās 8 līdz 12 cilvēki.

Astoņus, deviņus gadu vecā Lipkes dēla Zigfrīda zīmējums atklāj slēptuvi ar lāviņām, galdu, krēslu un stūrī atslietu plinti, ventilācijas lūku un divām izejām – vienu ziemeļu puses nogāzē, otru – zem suņu būdas.

Suņu būdai līdzās atradās mēslu kaste. Kad vācu kārtībsargi apsekoja Lipkes īpašumu, no šķūņa drošā attālumā tos noturēja suņu riešanās un komposta smaka.

Visu kara laiku slēpnis netika atrasts un Lipke netika nodots.

2005. gadā tika dibināta biedrība “Žaņa Lipkes memoriāls” (Māris Gailis, Augusts Sukuts un Ārija Lipke); tika uzsākta materiālu izpēte un muzeja koncepcijas izstrāde (Viktors Jansons), kā arī aizsākts darbs pie ēkas projekta (“Zaigas Gailes birojs”). 2012. gadā objekta būvniecība tika noslēgta.

Aklā Mazā Balasta dambja ieliņa tāpat kā tolaik, tā arī šodien salas nezinātajam ir apslēpta. To neizdosies atrast nedz zīmētajās, ne elektroniskajās kartēs, taču tieši šeit ir izveidots pirmais un vienīgais muzejiskais pieturpunkts šajā Rīgas daļā. Tagad līdzās atjaunotajām koka mājām un Ģipša fabrikai Ķīpsalā rodams vēl viens kvalitatīvas arhitektūras paraugs – Žaņa Lipkes memoriāls.

***

Saule lēni ārda mākoņus, tikko bija mitējies lietus, zāles un jasmīnu smaržas tas bija padarījis trakas, saliniekus sadzinis istabās un uz mirkli ieslēdzis klusumu. Soļi grunts smilti skaļi skraukšķina pret Mazā Balasta dambja bruģakmeni, un ierašanos bez mitas aprej kaimiņmāju suņi.

Cik bieži jums dzīvē ir nācies lavīties ar cerību un lūgsnām uz lūpām palikt neviena nesaklausītam un nemanītam?

Mazā Balasta dambja ieliņa ir īsa, tūlīt jau ceļu pārtrauks žogs un glābēja Lipkes ģimenes pagalms. Drošība pazemē šķūņa piesegā... Patiešām, malkas šķūnis aizvien vēl atrodas savā vecajā vietā. Taču šoreiz atskats pagātnē notiks citādi. Bezpriekšmetiskā, netiešā un meditatīvā veidā.

Žaņa Lipkes piemiņas memoriāls izveidots pāris soļus nostāk no patiesās vietas, kur viņš reiz saudzēja likteņus. Norādes pieved pie melnas koka sienas un durvīm. Ēkas apveidus samanīt nav iespējams. Muzejs slēpjas.

Durvis paveras uz tuneli, kas pildīts rēnas gaismas atšķaidītu tumsu un biezu darvotā koka smaržu. Ar plaukstu pārbraucot skabargainajām dēļu sienām, uz ādas aizķeras gaistoša daļiņa no agrākā Ķīpsalas zvejniekciema – strūgu planku šķūnīšu smarža. Arī gaismas dramaturģija atgādina dienas gaismas laušanos caur šķūņapakšu.

Noslēpumainā labirinta priekštelpā sava veida dramatisma noskaņu iedzīvina mākslinieka Reiņa Suhanova veidotā simboliskā instalācija – iestiklota melnu pagaļu grēda. Malkas krāvums, tāpat kā suņu būdas un smakojoša mēslu kaste, uzskatāms par vienu no trim Lipkes glābšanas misijas būtiskākajiem maskēšanās ieročiem.

Virzoties pa šķūņa perimetru, kāpnes uzved bēniņos. Memoriāla galvenās zāles pažobelēs Reinis Suhanovs izveidojis 12 pieturas jeb 12 vitrīnas simboliskās akas formā un radījis ekspozīciju sajūtām. Mākslinieks dokumentālo vēstījumu, piemēram, Lipkes dēla bunkura zīmējuma oriģinālu, 20. gadsimta 40. gados uzņemtas šķūņa fotogrāfijas, izglābto rokrakstus un ģimenes locekļu raksturus, atklājis emocionāli atraktīvā veidā. Šī ceļošana Ķīpsalas vēstures notikumos, kā savdabīgs krusta ceļš, ir viena no bībeliskajām formulām, pēc kuras memoriāls veidots. “Kristus moku ceļš” sākās jau nogriežoties uz Mazā Balasta dambja izbruģētā celiņa, kurš bija bēguļošanas beigu posms un glābšanās sākuma posms (simboliski, jo toreizējā ieeja Lipkes pagalmā bija no Daugavas puses).

Kā jau lauku šķūņa bēniņos, pa jumta šķirbām šeit laužas dienas gaisma un attāli dzirdamas suņu rejas un gaiļu klaigas... Pagalma dzīve šeit ievērpta skaņu instalācijās, ko radījis komponists Jēkabs Nīmanis.

Bēniņu zāles centrā atrodas trīsstāvu ēkas serde, lūka ar skatu uz pagrabā izbūvēto bunkuru ar deviņām no sienas atvāžamām lāvām. Šī ir memoriāla emocionāli visspēcīgākā vieta, kas abstrakcijā ļauj lūkoties uz pagātni, skatīties kā no Dieva skatpunkta.

Pēc arhitektes Zaigas Gailes ieceres šī ir meditācijas vieta. “Cilvēks, ieklausoties skaņās, var meditēt un fantazēt par to, kā būtu, ja trīs vai četri gadi būtu jāpavada atkarīgam, iespundētam un bailēs no nāves. Redziet, arī tagad mēs nekādi nevaram aiziet prom – gribas skatīties, skatīties un vēl kaut ko ieraudzīt... Taču sajūta vienmēr ir nomācoša [tobrīd mūzikas fonā atskan dobjš gongs].

Neskaitāmas reizes naktī esmu gulējusi un iztēlojusies šādu situāciju. Nav nekā briesmīgāka par karu. Dažkārt šķiet, ka tas kuru katru brīdi var notikt atkal. Tajos dzīves laimīgajos brīžos, kad kara nav – par to vajag padomāt.”

Lūkai ir trīs kārtas. Tieši virs pagrabstāva bunkura – pirmajā stāvā atrodas sukka – sastatnēm līdzīga trausla koka konstrukcija ar caurspīdīga papīra iekšsienām. Tā ir vēl viena memoriāla bībeliskā formula.

Kad Mozus uz Apsolīto zemi cauri tuksnesim veda izredzēto tautu, tie sastapās ar virkni grūtību – badu, netīrību, insektiem... Lai cilvēkus iepriecinātu un motivētu, Dievs Mozum inspirēja objektu, ko sauca par sukku (sukkah) jeb “pagaidu patvērumu”. Tā bija no vienkāršiem dēļiem saslieta būda, kuras iekšsienās tika izzīmētas ilgotās zemes ainavas – tika radīta ilūzija par skaisto un labo.

Memoriāla ekspozīcijas mākslinieciskās koncepcijas autors Viktors Jansons sukku iecerējis kā bunkura māksliniecisko dubultnieku – iluzoro pagaidu dvēseles patvērumu, kas “karājas” starp debesīm un zemi. Uz sukkas plānajām pauspapīra sienām mākslinieks Kristaps Ģelzis viegliem zīmuļa vilcieniem izzīmējis vīziju par Latvijas laukiem vasaras pilnbriedā. Zīmējums it kā blāvi iznirst no vajāto atmiņām un dod spēku un cerību par brīvību – par simbolisku Apsolīto zemi. Faktiski, ne tikai rūpējot par to fizisko, bet arī emocionālo izdzīvošanu, arī Lipke saviem izglābtajiem radīja sava veida sukku, apgādājot tos ar radio, elektrību, grāmatām un avīzēm.

Apceri virs ķermeņa un dvēseles patvēruma uz mirkli pārtrauc Zaigas Gailes un Viktora Jansona diskusija. Kā izrādās, zem bunkura grīdas iemontētajā ekrānā paredzēts rādīt  režisora Herca Franka filmā “Ebreju iela” neizmantotās epizodes, kurās dokumentēts Žaņa Lipkes atraitnes Johannas Lipkes stāts par cilvēku glābšanu: “Viktor, vai tu aizvien gribi to ekrānu?”

Jansons atzīstas: “Johannai ir 86 gadi, viņas balss ir fascinējoša, viņas vecīgās acis – skaistas, un šis poļu temperaments... Mani, kā vīrieti, šis skaistums valdzina. Šī video faktūra ir fantastiska. Taču varbūt šeit neko vairs nevajag. Jūs jau dzirdiet – suns ierējās un gailis... zvaniņi, flauta... realitāte. Varbūt arī Johannu nevajag, varbūt vajag Zaigas monologu. Bet kādam dvēseliskam vēstījumam jābūt. Te ir pretruna.”

Gailes kundze atzīst, ka ir nonākusi līdzīgā situācijā, kā reiz arhitekts Daniels Lībeskinds, kad viņš Berlīnē uztaisīja lielo ebreju muzeju, kura projektā bija paredzējis tikai instalācijas, taču beigās muzejs ticis “piešķūrēts” ar fotogrāfijām un tautastērpiem. Viņš to ļoti pārdzīvojis. “Man šķiet, es atnākšu un uzmetīšu uz tā ekrāna akmeni. Es domāju, ka cilvēki nav muļķi un nevajag tos vērtēt par zemu vai arī... nevajag ar muļķiem rēķināties. Cilvēks bez priekšzināšanām var būt atvērtāks pārsteigumam un tam, ko viņš redz.”

Pametot zāli pa kāpnēm otrpus zālei, pirmajā stāvā iespējams aplūkot sukku tuvplānā, lai tālāk pa eju virzītos uz piedzīvojuma noslēgumu. Vēl tikai pieturpunkts askētiskajā, nelielajā kino zālē. Šeit arhitekte atzīst: “Šo projektu savā ziņā definēju kā “Arsenāla” turpinājumu. Pēc 25 gadu pastāvēšanas tas ir beidzies kā gaistošs materiāls, bet tagad šī pati komanda pieķērusies klāt kam nopietnam un paliekošam. Projektā apvienojušies tie paši talanti, kas “Arsenālā” spēja pārsteigt ar spēcīgām instalācijām, sajūtām, rituāliem...” Arī Viktors Jansons pievienojas: “Projekts veidots pēc zināmas līdzības ar filmas radīšanu. Scenārijs, skaņa, dramaturģija, montāža... Viss noritēja viegli un labdabīgi – septiņu gadu laikā ne reizi nesastrīdējāmies. Protams, bija asāku diskusiju epizodes, taču tie ir tādi mīļi citāti un situācijas”.

Par to, ka projekts dzimis “baltajā laimes krekliņā” liecina arī gaišākajā ēkas telpā uz sienas izvietotais jo garais ziedotāju un atbalstītāju saraksts.

Tikai izejot no muzeja, pirmo reizi iespējams skatīt ēkas apjomu. Šķūnis no tiesas atgādina trešo projekta bībelisko formulu – Noasa šķirstu, kas pēc plūdiem žāvējas uz sauszemes, pilns laimīgiem izdzīvojušajiem. Baltā saule žāvē tā melno stāvu, peļķes un jasmīnu ziedus...

Muzejs publikai būs atvērts no septembra. Projekta arhitektūra – “Zaigas Gailes birojs”.

Mazais Balasta dambis 8
www.lipke.lv