Foto

Pragmatisms arhitektūrā, vīzijas politikā

Viestarts Gailītis
27/06/2012 

Kajs-Uve Bergmans pārstāv dāņu arhitektu biroju BIG, ko vada Bjarke Ingelss, Rema Kolhāsa kādreizējais students un viens no jaunākajiem “zvaigžņu arhitektiem” (“starchitects”) – ja ne pat jaunākais savos 37 gados. Rīgā Bergmans bija ieradies prezentēt BIG  “arhikomiksu” Yes Is More, kas nupat nācis klajā latviski un kur, demonstrējot projektus, BIG klāsta savu arhitektūras filozofiju – vidusceļu starp pragmatismu un utopiju. Praktiski šī filozofija ir rezultējusies nekautrīgi liela izmēra projektos, kuros apvienojas šķietamas pretrunas. 


Arhitekts Kajs-Uve Bergmans. Foto: Andrejs Strokins

Kas ir grāmatas Yes Is More galvenais vēstījums un mērķis?

Tas ir grāmatas nosaukums – Yes Is More (“Jā ir vairāk” – angļu val.), kas ir vārdu spēle. Ja zināt arhitektūras vēsturi, tad arī zināt, ka modernistam Mīsam Van Der Roem pieder teiciens: less is more (mazāk ir vairāk – angļu val.). Savukārt paaudzi vēlāk postmodernisti teica less is a bore (mazāk ir garlaicīgi – angļu val.). Viņuprāt, radot vienu, otro, trešo, ceturto debesskrāpi pēc Van Der Roes principiem, tie izskatās tik vienādi, ka tos nav iespējams atšķirt, lai kur tie atrastos – Sanpaulu, Čikāgā vai citur. Postmodernisms vēlējās dekorēt. Tajā pašā laikā Filips Džonsons, saka – I am a whore (es esmu mauka – angļu val.). Arhitekts pieņem naudu un dara visu, ko pasūtītājs vēlas. Tad ierodas Rems Kolhāss un saka – more and more, give me more (vairāk, vairāk, dod man vairāk – angļu val.). Viņš vēlas vairāk izaicinājumu, vairāk informācijas, vairāk datu, lai radītu pragmatisku piegājienu arhitektūrai. Beigās atnāk Baraks Obama un pasaka – yes, we can (jā, mēs spējam – angļu val.). Sauklis yes is more smeļas pozitīvismu no Baraka Obamas vēsts, paužot, ka varam mainīties, ka varam cerēt uz nākotni, iedvesmojoties no pagājušajām paaudzēm un to saukļiem – less is more, less is a bore, I am a whore utt. Taču revolūcijas vietā mēs vēlamies domāt par arhitektūras ideju evolūciju, turklāt pozitīvā veidā. Par to arī ir Yes Is More.

Reāli runājot, vai tad arhitektūrā jelkad ir bijusi revolūcija?

Ja atskatās uz pērnā, proti, 20. gadsimta sākumu, uz manifestiem, kas tika sarakstīti, uz valodu, kas tika izmantota, materiāliem, kas tika attīstīti – betons, stikls, tērauds, kā arī bēgšanu no agrāko periodu dekoratīvisma, tā daudzējādā ziņā bija vēlēšanās nedarīt to, ko darīja iepriekšējās paaudzes. Protams, visi mācās no vēstures un tagadni veido uz tās pamatiem, taču tie manifesti, kas tika sarakstīti, bija ļoti stingri attiecībā uz mērķiem. Tomēr es domāju, ka, dzīvojot globālā sabiedrībā, mūs ietekmē arī globālie izaicinājumi. Mūsu piegājiens ir daudz holistiskāks, un tajā mēs vēlāmies izmantot dažādas attieksmes, dažādas idejas, vērtēt sinerģijas, hibrīdus, meklēt ceļus, kurās idejas viena otru papildina.

Bet vai arhitektūrā tieši tagad nebūtu nepieciešama revolūcija, ņemot vērā tīrās vides sarukšanu, demogrāfisko eksploziju un pārējos faktorus, kas radikāli izaicina mūsu patēriņa ieradumus?

Mēs nevēlamies revolūciju, bet mēs vēlamies ņemt vērā jūsu pieminētos fenomenus. Pilsētas, kurās mēs dzīvojam, bieži ir veidotas agrākiem ekonomiskiem apstākļiem. Tālab vēlamies panākt, lai pilsēta konstanti pielāgojas mūsdienu dzīvesstiliem.

Kas, jūsuprāt, šajā kontekstā būtu Rīgai aktuāla vēsts?

Es ierados Rīgā jau 1994. gadā. Esmu redzējis to dažādos un, manuprāt, ļoti interesentos laikos. Mani ļoti interesētu redzēt, kā sabiedrība spēj pielāgoties izmaiņām un kā sabiedrība ne vien strādā ar arhitektūru, bet arī ar sabiedrisko telpu. Sabiedriskā telpa ir svarīga. Atceros, ka, ieradies pirmo reizi, es iepazinu Brīvības pieminekli, uz kuru zināmu laiku pirms tam pat bija liegts normāli skatīties. Tā ir interesanta ideja, ka ir sabiedriskā telpa un ka kāds apzināti novirza sabiedrības uzmanību no tās, turklāt zinot, ko tā pilsētai nozīmē šodienas kontekstā... Sabiedriskās telpas emancipācija, idejas un ideālu atdzimšana ir lietas, kuras, mēs kā arhitekti veicinām. Mēs sekmējam sabiedriskās telpas definīcijas un veidus, kā mēs ar to sadzīvojam. 

Pirmo reizi lasot par BIG, mana pirmā reakcija bija – kārtējais Rems Kolhāss vai Daniels Lībeskinds. Proti, cilvēki, kas arhitektūrā rotaļājas ar filozofiskām idejām. Vēlāk es izlasīju  Bjarkes Ingelsa teikto, kurā viņš minēja divus dominējošos arhitektūras domāšanas veidus – utopisko un pragmatisko un, ka BIG ir mēģinājums iet vidusceļu. Es vēlētos saprast, kādā ziņā tīri praktiski BIG strādā atšķirīgi un kas ir tās jaunās idejas, ko jūsu birojs piedāvā?

Jūsu jautājums ir ļoti trāpīgs. Manuprāt, tas ir kulturāli nosacīts – skandināvi savā būtībā ir ārkārtīgi pragmatiski cilvēki. Viņi nav emocionāli, izsakoties viņi izmanto maz žestu. Dāņu valodai ir viens no mazākajiem vārdu krājumiem pasaulē, aprakstot cilvēka emocijas. Tā nav filozofiska valoda, es pat teiktu, ka tā ir agrāra valoda, kas izsaka to, kas ir nepieciešams, un ne par matu vairāk. Manuprāt, var labi redzēt, ka daudzi dāņu arhitekti – gan BIG, gan arī citi, ir mācījušies cita starpā no Rema Kolhāsa, ir patapinājuši šos piegājienus un caur savu skandināvu prizmu radījuši ļoti pragmatisku piegājienu. Jo redzamāks tas kļūst tā dēvētajā programmātiskajā alķīmijā. Celt jauktas funkcijas ēkas nav nekas jauns, taču mēs visu laiku cenšamies radīt hibrīdēkas, kurās mēģinām izveidot noderīgus jaukto funkciju savienojumus. Piemēram, konstruējot biroja ēku, tā vietā, lai atdzesētu datoru telpas, mēs drīzāk pumpētu datoru izdalīto siltumu uz tām telpām, kurām nepieciešams siltums. Respektīvi, mēs nemitīgi meklējam enerģētikas cilpas, ceļus, kuros ir divas programmas – kā alķīmijā, kur ir divi metāli, kurus kombinējot, tiek radīts zelts. Proti, galarezultāts ir vērtīgāks nekā tā sastāvdaļas. Mēs meklējam arhitektūru, kas ļauj radīt “zelta” projektus, kas sastāv no elementiem, kurus mēs visi pazīstam, taču, tos kombinējot, radām ko ļoti vienreizēju. 


8 House. Klikšķini uz attēliem, lai aplūkotu tos lielākus!

Vai jūs varat nosaukt kādu šādu hibrīdprojektu?

Jā, 8 House. Tie ir 500 dzīvokļi virs 10 000 kvadrātmetru plaša veikala. Vispirms ir jāpiebilst, ka šiem 500 dzīvokļiem nav nevienas autostāvvietas. Mēs pateicām, ka labāk ir pārvietoties ar sabiedrisko transportu vai mīties ar riteni, nekā būvēt milzīgu autostāvvietu. Virs vienstāvu veikaliem ir vairāki līmeņi ar dažāda veida mājokļiem – rindu mājām, dzīvokļiem, luksusa apartamentiem. Ēkas sākotnējais kvadrāts ir sagriezts, veidojot astotnieku, tā ka sanāk divi pagalmi, un starp tiem ir tunelis. Dienvidu pusē priekšējās ēkas daļas jumts aizsniedzas līdz zemei, dodot gaismu ēkas ziemeļu spārnam, kura dzīvojamo daļu piepaceļ zem tās esošie veikali. 8 House ir konstanta ēkas daļu pārvietošana, domājot par sauli, vēju un cilvēku kustību. Tā ka ēkai apkārt ir pļavas, zālei tiek ļauts augt pa slīpo plakni uz ēkas jumta. Šī milzīgā celtne ir integrēta apkārtnē.

Bet vai nav tā, ka 8 House dzīvojošie cilvēki tagad savus automobiļus turēs Kopenhāgenas centrā, kas kļūs vēl piesārņotāks?

Divdesmitajos gados Losandželosā bija plašākais dzelzceļa tīkls pasaulē. Cilvēki visur devās ar vilcieniem. Tad kāds nolēma, ka visi pirks automobiļus un attiecīgi jāpārstāj naudu virzīt uz dzelzceļu, tā vietā to ieguldot ceļu būvē. Attiecīgi Losandželosa iznīcināja jau esošu infrastruktūru, lai celtu pilnīgi jaunu. Tagad redzam, ka ne visiem ir automašīnas un attiecīgi ne visiem šī autosatiksme ir izdevīga, otrkārt, situācijā, kad katram ir automobilis, satiksme ir briesmīga un tai nemaz nevar izbūvēt pietiekami lielus ceļus. Tādēļ Losandželosā tagad notiek atgriešanās pie dzelzceļa un mēģinājumi atrunāt cilvēkus no automašīnu lietošanas. Jautājums ir kā, pilsētām turpinot augt, mēs spētu radīt tādus apstākļus, kur cilvēki, dzīvojot ārpus pilsētas, var pārvietoties bez auto.  Respektīvi, kā panākt, lai viņi maina savu dzīvesveidu.

Proti, jūs uzskatāt, ka ir iespējams panākt, ka cilvēki maina savus ieradumus?

Tieši tāpat kā 1920. un 1930. gados tika panākts, ka viņi sāka braukt ar automašīnām.


Amagerforbraending projekts. Klikšķini uz attēliem, lai aplūkotu tos lielākus!

Vai kombinētā Amagerforbraending atkritumu apstrādes rūpnīca un spēkstacija, un slēpošanas kalns Kopenhāgenā tiks uzcelts?

Projekts virzās, šobrīd rit politiskais process, bet izskatās cerīgi.

Bet kādēļ BIG vispār nolēma kombinēt spēkstaciju ar slēpošanas kalnu?

Mēs to saucam par “hedonistisku ilgtermiņa domāšanu”. Tā ir ideja, ka rūpēm par vidi nav jāpadara sadzīve skaudrāka. Līdz šim rūpes par vidi nozīmē tikai mazāk lidojumu, mazāk dušu, mazus logus vai biezas sienas. Ja cilvēki jūt, ka viņi kaut ko zaudē, viņi to nedarīs. Taču, ja saka, ka rūpes par vidi ļaus jums likt lielākus logus un ļaus darīt vairāk, tad cilvēki mainīs savu dzīvesveidu uz labu. Tādēļ mēģinām teikt, ka no spēkstacijām nekad neatbrīvosimies, tās kļūs vēl svarīgākas un tās būs pašās pilsētās, un tieši tālab tās mums ir jāpielāgo. Interesanti, ka šajā gadījumā tiek mēģināts radīt augstāko un izmēra ziņā lielāko apjomu, kāds jebkad ticis būvēts Dānijā. Un Dānija ir plakanākā zeme Eiropā. Tai ir sniegs ziemā, bet nav kalnu, kur slēpot. Jums Rīgā ir kalns – Nacionālā bibliotēka. Iedomājieties, ka jūs ziemā varētu ar nelielu pacēlāju pa to uzbraukt un tad laisties lejā!

Tas ir pirmais, ko daudzi iedomājās, redzot ēku tur slejamies, bet acīmredzot Rīgas gadījumā arhitekts nav bijis tik rotaļīgs.

Es piekrītu, ka tā ir rotaļīga ideja. Bet tā arīdzan ir domāšana par izdevīgumu. Ja pilsēta justu, ka tādējādi tā kaut ko gūtu, tad varbūt tas īstenotos. Bibliotēka tiek būvēta cilvēkiem, kas lasa grāmatas, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas nelasa grāmatas, bet, piemēram, slēpo. Ja dara ko tādu, kur iedzīvotāji jūt izdevīgumu, tad viņi arī vairāk kādu projektu atbalsta.

Oslo jaunā operas ēka, uz kuras jumta jebkurš var uzkāpt un pastaigāties, un baudīt skaisto skatu, ir cits piemērs tādai domāšanai, ka augstās kultūras ēku var padarīt pieņemamu cilvēkiem, kuriem nav interese par šādu mākslu.

Tieši tā. Par izejas punktu mēs ņemam tradicionālas un pieņemamas lietas un tad mēģinām radīt tām jaunu interpretāciju vai jēgu, tādējādi darot to vērtīgāku klientam, pilsētai un tās iedzīvotājiem. Kādēļ gan mēs ceļam rūpnīcas vienā vietā, liekam cilvēkiem dzīvot citur, bet kopt lopus vēl kur citur? Kālab neintegrēt saimniecības pilsētās? Kādēļ nedarīt tā, lai restorānu pavāri varētu savus salātus noplūkt uz jumta? Respektīvi, domāt par to, kā samazināt transportēšanas distanci, inteliģentāk domāt par to, kā mēs iekārtojam savu dzīvi.

Vai šī konkrētā ideja par lopkopību pilsētās nerada zināmus izaicinājumus laukiem, kas jau tāpat cieš no cilvēku aizbraukšanas un varētu kļūt pat lieki no saimnieciskā viedokļa, ja lopus sāktu audzēt pilsētās? Proti, vai BIG domāšana šajā konkrētajā gadījumā nav konfliktā ar ilgtermiņa domāšanu? Kā jūs sacījāt, mēs bieži dzīvojam pilsētās, kas radītas citos ekonomiskos apstākļos, bet ne viss tajās ir slikts.

BIG domāšana negrozās ap pilnīgu esošā noraidījumu. Mēs mēģinām saskatīt, kuri pilsētplānošanas un arhitektūras aspekti labi sader ar mūsu sabiedrību un dzīvesstilu un ko mēs varam darīt, lai piešķirtu tiem jaunu un mūsdienīgu interpretāciju. Es jūtu, ka mums nevajadzētu tikai pieņemt, bet arī filtrēt un papildināt esošo ar jaunu informācijas līmeni. Grāmatā [Yes Is More] ir 35 projekti, ar kuriem mēs cenšamies demonstrēt jaunos informācijas un jēgas līmeņus. Piemēram, mums bija Pasaules tirdzniecības centra projekts Viļņā, kura uzstādījums bija savienoties ar spēcīgo un seno Viļņas vēsturi un radīt ko laikmetīgāku tagadnes dzīvesstilam. Par pamatu ēkas formai nolēmām ņemt vecpilsētas ielu tīklu. Taču iecerētais gruntsgabals izrādījās pārāk mazs un vietu šķērsoja vairāki ceļi. Tādēļ nolēmām ēku apgriezt otrādi, tā teikt, uz jumta, un ļaut ceļiem iet pa ēkas apakšu. Tādējādi tiktu radīta ēka, kas ir baroka Viļņas karte, taču tā netraucētu satiksmei. Un uz ēkas jumta bija paredzētas “ielas” pa kurām varētu pārvietoties.


Tallinas pilsētas domes projekts

Vai jūs Viļņas projektu domājat realizēt?

(Iesmejas) Nē, tas tika radīts pirms krīzes. Taču šobrīd būvējam ēku Tallinas pilsētas mērijai, bet tā nav iekļauta grāmatā, jo ir pavisam jauns projekts. Vēl viens interesants projekts, kas apvieno tradicionālo un jauno, ir Zviedrijā – tā ir viesnīca, kurai ir slīpas formas logi. No attāluma var redzēt, ka logi apvienojas mozaīkā, radot Princeses Viktorijas seju.

Princese Viktorija ir demokrātisks monarhs, bet jūs arīdzan strādājat autoritārās valstīs.

Jā. Tādās kā Azerbaidžāna, Kazahstāna, Ķīna. Kādus projektus mēs tur realizējam? Kazahstānā tā ir  bibliotēka, Azerbaidžānā tas ir videi draudzīgs pilsētas attīstības projekts. Uzskatām, ka slikta vadītāja dēļ nevajadzētu likt ciest iedzīvotājiem. Tikai tādēļ, ka zemei ir slikts vadītājs, nevajadzētu sodīt un izolēt visu zemi. Bibliotēkas projekts faktiski dod cilvēkiem iespēju izglītoties un varbūt pat mainīt situāciju. Un videi draudzīgā attīstības plāna gadījumā Ziras salā, mēs pētām, vai cilvēki, kas nāk no naftas zemes, spēj dzīvot bez naftas. Ķīnā mēs uzbūvējām Dānijas paviljonu, mēģinot tajā iemūžināt dāņu ideālus un atvērtību. Mēs aizsūtījām uz turieni īsto Kopenhāgenas nāriņu, nevis nāriņas kopiju, tādējādi pasakot ķīniešiem, lai nesūta mums pirātfilmas un citas nelikumīgas izcelsmes preces, bet lai sūta likumīgas preces. Projekti, kurus mēs realizējam minētajās zemēs, mēģina formulēt ļoti specifiskas lietas katrai no šīm kultūrām.

Vai jums ir bijuši projekti arī Rīgā?

Bija, bet grāmatā tie nav ietverti. Pirms astoņiem gadiem mūs lūdza atbraukt uz Rīgu un aplūkot krastmalu, lai novērtētu, kā Rīgas centrs varētu piekļūt tuvāk krastmalai, jo šobrīd autoceļi aizšķērso piekļūšanu upei. Mēs domājām par iegremdētu tuneli automašīnām un parku autoceļu vietā. Tādējādi krasts tiktu atdots rīdziniekiem. Tā bija nedēļu ilga darbnīca, kurā tas tika apspriests, un rezultātā tika radīta grāmata par projektu, kas diemžēl netika realizēts.

Droši vien, ka šāds BIG projekts, kas rīdziniekiem atdotu Daugavas krastmalu, būtu ļoti dārgs?

Jā, protams.

Tas ved pie cita jautājuma – BIG projekti izskatās lieliski, bet arī dārgi. Vai jūs kādreiz domājat, kā darīt tos pieejamākus?

Jā, jo mums tas ir jādara. Tā ir daļa no pragmatiskā piegājiena. Manuprāt, arhitektūra ir māksla, bet atšķirībā no citām mākslām, arhitektūrā ir jādomā par izmaksām. Un mēs par tām nemitīgi domājam.

Taču BIG var atļauties neprojektēt lētas ēkas, jo pēc jūsu projektiem tāpat būs liels pieprasījums. Mani jautājums par cenas ziņā pieejamu arhitektūru kā rīdzinieku interesē praktiski, jo Rīgā ir kliedzošs kvalitatīvu mūsdienu sabiedrisko celtņu trūkums. Un iemesls tam ir fakts, ka sabiedriskajām ēkām jābūt lētām.

Jā, bet lēts ir ļoti interesants vārds. Ir “lēts” un ir “pieejams”. Protams, var būvēt lēti, bet tas jums izmaksās dārgi ilgtermiņā. Domāt inteliģenti ir domāt par cenas ziņā pieejamu arhitektūru – proti, domāt, kā ietaupīt naudu, bet vienlaikus arī domāt ilgtermiņā. Gluži vienkārši ir svarīgi visu pamatīgi pārdomāt. Mēs nekad nežēlojam laiku, lai kārtīgi izrunātos ar mūsu klientiem, kā un ko darīt. Kā strādāt cenā pieejami, nevis lēti. Mūsu darbs ir saistīts ar dažādiem klientiem, ne tikai bagātākajiem – strādājam ar municipalitātēm, nevalstiskajām organizācijām un fondiem, sākot ar 20 000 eiro un krietni vairāk. Mūsu princips ir saglabāt savus ideālus, pielāgojot tos attiecīgajam mērogam.

Vai Ņujorkā tiks būvēta West 67th dzīvojamā ēka?

Tā jau tiek celta, un tā ir raksturīga simbiozes ēka. Ēkas vidū ir pagalms, proti, mēs ieviešam eiropiešu pagalmu amerikāņu pilsētā. Ja par Ņujorku pēdējo 60 līdz 70 gadu laikā domā kā tikai par torņiem, tad tagad mēs cenšamies radīt jaunu tipoloģiju.

Jūs varbūt zināt, ka Rīga sliktā nozīmē ir līdzīga Detroitai – tā bija teju miljona pilsēta, bet tagad sarūk. Sākumā, protams, iztukšojās vecās rūpnīcas, bet tagad tas notiek arī ar greznajiem īres namiem Rīgas centrā – gluži kā Detroitā. Palikušie iedzīvotāji bieži pārvietojas uz nomalēm un paradoksāli Rīgas teritorija pieaug, kamēr tās iedzīvotāju skaits samazinās. Ko darīt ar šādu negatīvu attīstību?

Te man jāpiesauc 8 House. Mums ir jāspēj nodrošināt pilsētu ar vīzijām, iedvesmu, lai domātu par to, kā padarīt pilsētu blīvāku, reizē saglabājot dzīves kvalitāti. 8 House ir 500 dzīvokļi. Tā ir ļoti liela ēka ar vismaz 1000 iedzīvotājiem, taču tā ir ļoti tuvu atklātām atpūtas teritorijām un ļoti tuvu metro. Tā ir domāšana par to, kā plānot pilsētas, radot nepieciešamo blīvumu. Manuprāt, tas ir piemērs, kā mēs spētu saglabāt pilsētas, izvairīties no to izplūšanas nomalēs, no mūsu pilsētu “kanibalizēšanas”. Manuprāt, Detroita ir lielisks piemērs tam, kas notiek, kad pilsēta pārstāj sevī investēt. Kompānijas, kas faktiski vadīja pilsētu, bija ieinteresētas tikai peļņā. Kad pilsēta pārstāja demonstrēt rūpes par saviem iedzīvotājiem, tad tā zaudēja savu vīziju. Nedrīkst ļaut arī privātajam sektoram kļūt tik ietekmīgam. Ir jābūt līdzsvaram starp sabiedrisko un privāto sektoru. Kādam ir jārūpējas par ilgtermiņa redzējumu. Tas ir līderības jautājums. Vadītājiem ir jāspēj vadīt, nevis tikai reaģēt.

Kā jūs vērtējat Rīgu? Kā tā attīstās, kādas ir tās problēmas, izaicinājumi, priekšrocības?

Manuprāt, Baltijas reģions ir ļoti īpaša vieta. Un es to skatu arī Dānijas kontekstā. Katrā no šīm zemēm, to skaitā Latvijā, ir ļoti neliels skaits un lepni iedzīvotāji. Baltijas iedzīvotājiem ir kopīga vērtību sistēma. Šajā gadījumā vajadzētu spēt zvērēt uzticību noteiktām vērtībām un tad rūpēties, lai sabiedrībā viss tām atbilstu. Jo lielāka skaidrība vadības un šo zemju politiskajā līmenī, jo labākas ir attīstības perspektīvas. Dānija septiņdesmitajos gados bija ļoti līdzīga Portugālei šodien – tā bija finansiāli izvārgusi un lielā ātrumā slīdēja nekurienē. 1973. gada OPEC naftas krīze Dāniju gandrīz  iestūrēja bankrotā. Kas mainījās laikā no 1973. gada līdz šodienai? Šajos gados dāņi realizēja atsevišķas politiskās pārmaiņas, kas praktiski visu viņu dzīvē mainīja. Tas skāra jautājumu par to, kā viņi maksā nodokļus, to, kur nodokļu nauda tiek novirzīta, jaunu autoceļu vietā viņi sāka veidot velosipēdistu joslas utt. Viņi veica noteiktas izvēles un pie tām arī turas, radot Dāniju, kādu mēs to redzam šodien. Ja ir tāda veida vadība, tad man arī ir cerība, ka Rīga un Latvija gūs tādu pašu spēju reaģēt, pielāgoties un radīt iedvesmojošas vīzijas.

Vai jūs esat redzējis Nacionālo bibliotēku?

Es biju būvlaukumā pirms diviem gadiem un došos turp tagad.

Ko jūs domājat par Nacionālas bibliotēkas projektu?

Man tas patīk, jo tas ir atšķirīgs. Tas arīdzan ir dzīves darbs, zinu Gunāra Birkerta stāstu. Un, manuprāt, tā savā ziņā ir dinozaurs, jo tāds nu bibliotēkas fenomens šodien ir, bet, manuprāt, tai nevajadzētu būt tikai un vienīgi bibliotēkai. Tai vajadzētu būt Rīgas kultūras sirdij. Kad grāmatu un bibliotēkas funkcijas kļūs mazāk dominējošas, tad vajadzētu atrast papildus veidus, kā ēku izmantot. Bet es domāju, ka šī ēka rada lielisku centru kultūras dzīvei.

Pēdējais jautājums – tika solīts, ka uz Nacionālās bibliotēkas ēkas būs saules baterijas. Taču ar visu krīzi budžeti ir no jauna pārrēķināti, un plānotāji ir sarēķinājuši, ka tās atmaksāsies tikai pēc simt gadiem un attiecīgi būtu vien simbolisks žests. Rezultātā tās netiks liktas. Vai, jūsuprāt, bija prātīgi sekot ekonomiskajai perspektīvai un saules baterijas neuzstādīt, vai arī būtu vajadzējis tās uzlikt?

Manuprāt, saules baterijas var uzlikt arī vēlāk. Visas ēkas piedzīvo konstantu transformāciju. Nav būtiski, vai tas tiek izdarīts šodien, vai pēc 10 līdz 15 gadiem. Ēka tur ir un paliks. 

Intervija tapusi sadarbībā ar Dānijas Kultūras institūtu

www.big.dk