Aleksandrs Kaminskis. Kas viņš ir?
Ilze Martinsone
24/04/2012
Foto: Margarita Fedina
Izstāde “Arhitekts Aleksandrs Kaminskis” ir skatāma Latvijas Arhitektūras muzejā līdz 3. maijam
Kas zina, kālab kādas fundamentālas kultūrvēsturiskas vērtības dažkārt paliek ārpus sabiedrības zināšanas loka un dus kā Saulcerīte stikla kalnā, cerot uz trešo tēvadēlu? Prātā vispirms nāk administratīvas metodes, ar kādām spēj manipulēt vara – jau senajā Ēģiptē priesteri no memoriāliem ciļņiem kasīja laukā sev nepaklausīgā faraona vārdu, padomju funkcionāri pastāvošajai varai netīkamus izstrādājumus uz gadu desmitiem ieslodzīja arhīvu plauktos. Varētu domāt, ka piemiņa, atzīšana un slava ir caur un cauri laicīgas lietas. Tak arī neredzama roka šajā spēlē dala kārtis – liktenīgas nejaušības un traģiskas sakritības.
Aleksandrs Kaminskis
1888. gadā Maskavā celtniecības laikā sabruka tirgotāju biedrības īres nama siena – ēka pēc arhitekta Aleksandra Kaminska projekta tika būvēta Kuzņeckas tilta ielā. Negadījumā gāja bojā cilvēki, un ierosinātajā lietā par vainīgo notikušajā tika atzīts arhitekts, kurš vairākus mēnešus pavadīja apcietinājumā. Īstenais sods izrādījās cits, un tas bija iznīcinošs: sabiedrība novērsās no līdz tam iecienītā tirgotāju biedrības štata meistara, viņam atmeta vairs tikai maznozīmīgus utilitāru būvju pasūtījumus, un 19. gs. otrās puses sekmīgākā Maskavas arhitekta Aleksandra Sergejeviča Kaminska līdz tam spožā karjera bija norakta reizē ar arhitekta vārdu. Kaminskis nomira 1897. gadā un tika apglabāts Maskavā Alekseja klostera kapsētā, kuras šodien vairs nav – pat arhitekta kapavieta ir iznīkusi. Maskavieši savam dižgaram, kurš Krievijas galvaspilsētā sabūvēja aptuveni astoņdesmit ēkas – mācību iestādes un dievnamus, viesnīcas, noliktavas un tirdzniecības centrus, īres namus, savrupmājas, gleznu galerijas, labdarības iestādes un slimnīcas (tās gandrīz bez izņēmuma iekļautas pilsētas kultūras pieminekļu sarakstā) – pienākošos godu un vārdu atdeva tikai nesen, atceroties viņu 180. dzimšanas dienā, kas iekrita 2009. gadā.
Tretjakova pasāža Maskavā. 1870–1871
Cēlies no ukraiņu muižniekiem, Aleksandrs Kaminskis studēja Sanktpēterburgas Imperatora mākslas akadēmijā, kuru beidzot, reizē ar “arhitektūras mākslinieka” diplomu saņēma zelta medaļu un devās cauri Eiropai tolaik ierastajā pēcstudiju tūrē, kas ilga četrus gadus. Tobrīd liktenis jaunā censoņa karjerai rādīja gaišo vaigu – Romā Kaminskis sapazinās un uz laikiem sadraudzējās ar topošo gleznu kolekcionāru un mākslas mecenātu, Kostromas linu manufaktūras īpašnieku Pāvelu Tretjakovu. Pēcāk viņš apprecēja Tretjakova māsu Sofiju un atlikušo dzīvi vadīja Maskavas turīgo tirgotāju aprindās, nodrošinot savam darbam ekonomisko pamatu –pasūtījumus no sabiedrības finanšu virskārtas. Turklāt Aleksandra Kaminska protekcijai roku pielika viņa vecākais brālis, arī arhitekts Josifs – laikā, kad jaunākais brālis profesionālo karjeru tikai uzsāka, vecākais Kaminska uzvārdam jau bija paguvis pievienot akadēmiķa un profesora titulus. 19. gadsimta vidū un otrajā pusē Maskava īstenoja megaprojektu – Kristus Glābēja katedrāli –, un tā kā projekta galvenais arhitekts Konstantīns Tons mitinājās Sanktpēterburgā, tad galvenā arhitekta palīgs Josifs Kaminskis bija faktiskais darbu vadītājs. Ar brāļa gādību Aleksandrs tika pie pirmā nopietnā darba katedrāles iekštelpu noformēšanā.
Tā kunga drānu nolikšanas baznīcas ansamblis Maskavā. 1886–1889
Ar košu talantu un teju pārpasaulīgām darbaspējām apbalvotais Aleksandrs Kaminskis bija trāpījis vietā un laikā: pēc vēsturiskās reformas – dzimtbūšanas atcelšanas – Maskavā strauji krājās kapitāls, un pilsēta pārvērtās milzīgā būvlaukumā. Kaminskim bija lemts radīt Maskavas jauno seju: funkcijas, stilu un tēlu. Maskavas centra līdz tam aristokrātijas apdzīvotās ielas – Ņegļinnaju, Petrovku, Iļjinku, Kuzņeckas tiltu – pamazām pārņēma kupči. Tirgotāju biedrības arhitekts Aleksandrs Kaminskis nepaguris projektēja darījumu celtnes – banku ēkas, veikalu kompleksus –, arī tirgotāju īres namus, reizēm aizbūvējot veselus kvartālus.
Lopatinas savrupnams Maskavā. 1876
Maskava pārtapa Krievijas finanšu un rūpniecības centrā, par jauno laiku simbolu kļuva arhitekta projektētā Maskavas Biržas ēka (1873–1875, tagad Krievijas Federācijas tirdzniecības un rūpniecības palāta; jāpiezīmē gan, ka Rīgas Birža, kas iezīmē to pašu saimnieciskā uzplaukuma laiku Krievijas impērijā, tika īstenota pārdesmit gadus agrāk). Reizē ar ekonomisko vadību tirgotāju kārta uzņēmās iniciatīvu arī kultūras jomā, mecenātisms un labdarība kļuva izplatīti – Aleksandrs Kaminskis projektēja mācību un labdarības iestādes, nespējnieku patversmes un slimnīcas. Lai gan šo projektu budžets bieži bija ierobežots, māksliniecisko izteiksmi vajadzēja turēt pienācīgā līmenī. Savukārt dievnamu projekti Kaminska jaunradē ieņēma tik nozīmīgu vietu (Kristus apskaidrības katedrāle Ugrešas Nikolaja klosterī, Sv. Sofijas un Tatianas baznīca Sofijas slimnīcā Maskavā, Panteleimona kapela Maskavā (nav saglabājusies), Tā kunga drānu nolikšanas baznīcas rekonstrukcija Maskavā), ka maskavieši par tēmu pat sarīkoja īpašu zinātnisku konferenci “A. S. Kaminskis un 19. gadsimta baznīcu arhitektūra”.
Zamjatina – Tretjakova pilsētas muiža Maskavā. 19. gs. 70. gadi
Tikmēr dzīvojamo ēku sektorā Kaminskis izrādījās novators, radot jaunu celtnes tipu – “pilsētas muižu” –, līdz tam ierastās Maskavas savrupmājas ieradās nomainīt veseli ēku kompleksi. Kaminskim arīdzan pieder ideja par pirmās īpašās celtnes būvniecību drauga Pāvela Tretjakova gleznu kolekcijai. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā arhitekts pamazām aizbūvēja Tretjakova Tolmaču muižas zemes perimetru ar jaunām zālēm strauji augošajam mākslas darbu krājumam. Pēdējā galerijas piebūve ir divas zāles Pāvela Tretjakova brāļa Sergeja kolekcijai, kas tika pabeigta 1879. gadā. 1902. gadā jau pēc Aleksandra Kaminska nāves Tretjakova galerijai tika izveidota jauna fasāde, kuru projektēja mākslinieks Viktors Vasņecovs, apvienojot dzīvojamo ēku un izstāžu zāles vienā kompozīcijā.
Cara paviljons Viskrievijas mākslas un rūpniecības izstādei Maskavā (kopā ar arhitektu Augustu Vēberu). 1882
Pie Aleksandra Kaminska īpašajiem darbiem tiek atzīmēti Viskrievijas mākslas un rūpniecības izstādes ēku projekti (1882), kurus Kaminskis radīja kopā ar arhitektu Augustu Vēberu – no milzīgā kompleksa šodien ir saglabājies tikai Cara paviljons, kas liecina par izstādes kādreizējo vērienu un krāšņumu.
Jermolova – Ušakova savrupnams Maskavā. 1873
Stilistiski Aleksandrs Kaminskis pārstāv historismu jeb vēlīno eklektismu – ideālu instrumentu jaunbagātnieku slānim, kas ļāva apliecināt statusu ar vēsturiski pārbaudītiem izteiksmes līdzekļiem. Tomēr pēc speciālistu vērtējuma Kaminskis eklektikas ietvaros rīkojies radoši un bez atkārtošanās, katram objektam un pasūtītājam meklējot savu, ar stila nosacījumiem nesaistītu risinājumu. Historismu viņš attīstīja divos atšķirīgos virzienos, lietojot gan klasisko tradīciju – baroka un klasicisma motīvus –, gan smeļoties iedvesmu senkrievu mantojumā. Reizē ar to Kaminskim pieder nopelni par tā dēvētā “krievu stila” ieviešanu civilajā arhitektūrā. Historisma diktētais skats vēsturē netraucēja Kaminski būt progresīvam: arhitektūrā viņš ieviesa gan jaunus telpiskus, gan konstruktīvus risinājumus un tehnoloģijas – čugunu, dzelzsbetonu –, arī dekoratīvos materiālus, sākot lietot apdarē glazētu keramiku un dekoratīvos ķieģeļus. Lētais, izturīgais un efektīgais materiāls īpaši izplatījās vēlāk, jūgendstila laikā. Noslēgumā jāpiezīmē, ka arhitektūra nebija vienīgais Kaminska darbalauks – meistars izpaudās arī kā dizainers un dizaingrafiķis, pašrocīgi zīmējot tapešu un audumu paraugus, firmas zīmes, diplomus, tērpu skices, dāvanu metus imperatoram. Vairāk nekā desmit gadus Aleksandrs Kaminskis pasniedza arhitektūru Maskavas glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā, uzaudzinot virkni nozīmīgu krievu arhitektu, no kuriem pats ievērojamākais – Fjodors Šehtels – vēlāk kļuva par krievu jūgendstila ģēniju.
Jermolova – Ušakova savrupnams Maskavā. 1873
Nopelni Aleksandra Kaminska izcelšanā no aizmirstības pirmām kārtām pienākas ievērojamajai krievu pētniecei Jevgēņijai Kiričenko, kura pati jau šobrīd nopelnījusi ikonas statusu – arī vairākas mākslas zinātnieku paaudzes Latvijā izglītojušās, lietojot viņas sarakstītos arhitektūras vēsturei veltītos darbus. Jevgēņija Ivanovna ar savu klātbūtni pagodināja izstādes atklāšanu Arhitektūras muzejā, prezentējot savu jaunāko veikumu – fundamentālu Kaminskim veltītu monogrāfiju “A. S. Kaminska radošais mantojums Maskavā”; muzeja bibliotēka šobrīd ir vienīgā vieta Latvijā, kur pētniekiem šis izdevums ir pieejams.
Nosenkova – Baļina pilsētas muiža Maskavā. 1887
