Foto

Kāda ir Visvalža Ziediņa loma Baltijas mērogā? Video ieskats KUMU izstādē

Arterritory.com


23/02/2014

“Kustība. Visvaldis Ziediņš (1942–2007). Pārrakstot Latvijas mākslas vēsturi”
KUMU, Tallina

21. februāris – 15. jūnijs, 2014 

20. februārī Igaunijas mākslas muzejā KUMU Tallinā tika atklāta izstāde “Kustība. Visvaldis Ziediņš (1942–2007). Pārrakstot Latvijas mākslas vēsturi”. Izstādi organizē “Galerija 21” sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas institūtu (Rīga). Jāpiebilst, ka šī ir pirmā latviešu mākslinieka personālizstāde, kas iekļauta KUMU programmā. Ekspozīciju veido daļa no darbiem, kas pirmoreiz apjomīgā retrospekcijā tika izrādīti Arsenāla izstādē Rīgā 2012. gadā, kad Visvaldis Ziediņš pieteikts kā Latvijas mākslas jaunatklājums – diemžēl jau pēc savas nāves. Izstādes “Kustība. Visvaldis Ziediņš (1942–2007). Pārrakstot Latvijas mākslas vēsturi” kuratore ir Ieva Kalniņa, mākslinieciskā iekārtotāja ir Sarmīte Māliņa, projekta direktore – Ivonna Veiherte. 

Izstāde Igaunijas iedzīvotājus un viesus iepazīstinās ar mākslinieka Visvalža Ziediņa radošajiem meklējumiem 20. gadsimta otrajā pusē. Pamatojoties uz realitātes izpēti, ko Visvaldis Ziediņš saprata kā ķīmisku, mehānisku un bioloģisku patiesību savijumu, viņš, jo īpaši 60. un 70. gados, strādāja pie konkrētu ideju attīstības mākslā. Šajā periodā viņš radīja savas parafrāzes par popārtu, opārtu, abstrakcionismu u.c. Rietumu mākslas virzieniem. Interesanti, ka viņa nokļūšana līdz popārtiskajiem konservēto piena bundžiņu darbiem 1966. gadā bija saistīti ar vēlēšanos attīstīt kubisma idejas, nevis tapa kā vēršanās pret pieaugošo paterētāju sabiedrības kultūru, kā tas bija raksturīgs pasaulē.

Visvalža Ziediņa radošā dzīve, kas noritēja padomju periodam paralēlā personīgajā laikā un telpā, pierāda “tīrā” nonkonformisma esamību Latvijas kultūrtelpā un ļauj apšaubīt lokālo “seminonkonformisma” teoriju, ko lieto, lai apzīmētu parādības, kas atrodamas starp oficiālo un neoficiālo mākslu, un attaisnotu mākslinieku darbību abās nometnēs. Tādu mākslinieku esamība kā Visvaldis Ziediņš ļauj arī Latvijas teritorijā atgriezties pie termina “nonkonformisms” tā pamatnozīmē.

Mākslinieks Visvaldis Ziediņš dzimis 1942. gada 4. aprīlī un miris 2007. gada 11. janvārī Liepājā. No 1959. līdz 1964. gadam mācījies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļā. Studijas Latvijas Mākslas akadēmijā viņš neturpināja, jo bija pārliecināts, ka apgūtais mākslas pamats ir pietiekošs, lai turpmāko dzīvi varētu veltīt patstāvīgai, no padomju oficiālās mākslas sistēmas neatkarīgai, mākslas izpratnes kopšanai.

Izstādes atklāšanā Tallinā Arterritory.com vēlējās noskaidrot, kāda ir Visvalža Ziediņa loma Baltijas valstu mērogā? Jautājām Ehai Komisārovai un Sirjei Helmei.

Eha Komisārova, leģendāra parādība Igaunijas mākslas vēstures laukā, kura savos 67 gados ir KUMU muzeja laikmetīgās mākslas programmas kuratore

Jau ilgus gadus mana īpaša interese ir Rietumu avangards un tam radniecīgā māksla, kas zēlusi tieši Austrumeiropas provinces pilsētās. Piemēram, liepājnieka Visvalža Ziediņa darbi ir kaut kādā ziņā līdzīgi paralēli notikušajam Tartu. Sešdesmitajos gados Tartu universitātē tika izveidota mākslinieku grupa, kuru vadīja Kaljo Põllu. Savos darbos viņi sāka komentēt Vazareli, popārtu, opārtu. To var raksturot arī kā dzīves baudīšanu, brīvību, ļaušanos eksperimentu priekam. Nav mazsvarīgi, ka šo mākslinieku izglītība bija savā ziņā ierobežota, jo tieši entuziasma pilniem amatieriem nereti piemīt spēcīga brīvības izjūta, kas, manuprāt, īpaši raksturo provinciālās vietas.

Kad redzēju Visvalža Ziediņa darbus un dzirdēju viņa dzīvesstāstu – par dzimto pilsētu Liepāju, par to, ka viņš nav turpinājis studijas Mākslas akadēmijā un pēc Lietišķās mākslas vidusskolas pabeigšanas strādājis par teātra scenogrāfu – tas viss apvienojumā ar viņa neierobežoto fantāziju un absolūti apbrīnojamo produktivitāti man atgādināja par šo provinciālās mākslas fenomenu, ko varētu saukt arī par ciema trakā faktoru. Visvairāk mani aizrauj Ziediņa objektu māksla, kur līdzīgi sirreālisma filozofijai ikdienas priekšmeti tiek apveltīti ar jaunām funkcijām. Kā arī tas, ka mākslai viņš ir nodevies sistemātiski 40 gadu garumā un izmēģinājis teju visas galvenās iespējas, ko šajā arodā vispār var izdarīt. Nenoliedzams iedvesmas avots ir viņa pamatprofesija – teātra butaforiskā pasaule. Bet galarezultāts ir fantastisks un stāv pāri Ziediņam kā civilpersonai.

Esmu no sirds laimīga, ka jums ir tāds Visvaldis Ziediņš, un ticu, ka tieši viņš agrāk vai vēlāk varētu kļūt par galveno Latvijas mākslas “eksporta preci”. Jo ziniet, jautājums jau nekad nav par stilu, kādā mākslinieks ir strādājis, bet gan par to, cik patiesi aizrautīgs savā radošumā un produktivitātē autors ir bijis un cik ļoti ir guvis baudu no radīšanas procesa. Tā ir kvalitāte, ko var sajust, darbus pēcāk uzlūkojot. Mūsu reģionam ir raksturīga skatītāju neuzticība konceptuālai un intelektuālai mākslai. Bet pietiek uzlikt neprātīga radošuma ielāpu, kad skatītāji līp kā pie medus poda. Visbeidzot Visvaldis Ziediņš bijis apveltīts ar labu humora izjūtu. 

Sirje Helme, savulaik bijusi Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra direktore, no 2005. līdz 2008. gadam – KUMU muzeja direktore, kopš 2009. gada Igaunijas mākslas muzeja direktore

Tas ir nopietns jautājums, uz kuru nav viegli atbildēt īsi. Sākšu ar to, ka Igaunijas mākslas vēsturē mums nav tādu melno plankumu, nezināmo personu, kas vēlāk tiktu jaunatklātas. Kad pirmoreiz redzēju apjomīgo grāmatu par Visvaldi Ziediņu, biju šokā, cik gan es esmu neizglītota! Pēcāk mani mierināja fakts, ka arī Latvijā, cik saprotu, viņš lielai daļai bijis inkognito.

Ziediņam veltītā retrospektīvā izstāde noteikti ir Latvijas mākslas vēstures pārrakstīšana. Vismaz salīdzinot ar Igaunijas mākslas vēsturi, kur mums bijusi iespēja labot un papildināt vien niecīgus aspektus, bet ne tādā mērā kā jums, tagad piesakot pilnīgi jaunu vārdu. Igaunijā situācija citādāka veidojusies, iespējams, tālab, ka, pateicoties kultūras dotācijām, jau no 90. gadu sākuma esam aktīvi iepirkuši darbus, kas tapuši sešdesmitajos gados un vēlāk, tādējādi apzinot radīto.

Emu pārliecināta, ka tieši sešdesmito gadu beigas ir ļoti nozīmīgs periods mākslas vēsturē, jo tika mainīta mākslas paradigma. Kopā ar popārta reminiscencēm tika ienesta jauna domāšana – pievēršoties mākslas materialitātei, jautājot, kas vispār ir māksla? Tās bija lielas pārmaiņas. Arī Ziediņš pieder šim periodam, kas viņa nozīmi pasvītro. Ir laiks Visvaldi Ziediņu ierakstīt Latvijas mākslas 60. un 70. gadu vēsturē, jums ir jāatrod viņam sava niša.

Ja pievēršamies Baltijas kontekstam, man ir grūti komentēt Lietuvu, jo lietuviešu mākslas vēsture ir virzījusies citādāk nekā igauņu un latviešu. Viņu mākslā vairāk jūtama Centrāleiropas ietekme. Kaut sešdesmito gadu posmā arī Lietuvas mākslā tapuši nozīmīgi paraugi, kurus KUMU diemžēl vēl neesam izrādījuši. Domāju, tas ir mūsu mājasdarbs nākotnei. Pateicoties Visvaldim Ziediņam, nu visu trīs Baltijas valstu 60. gadu māksla glabā izcilus piemērus. Liekot tos blakus, ir iespēja salīdzināt mākslas kustības, laikmeta garu. Man būtu interesanti uz to paraudzīties tieši no mākslas materialitātes aspekta – kā mākslinieki ir nojaukuši jebkuras robežas materiālu izvēlē.

Atgriežoties pie Visvalža Ziediņa, mani ļoti uzrunā viņa pieeja iedvesmoties no mākslas vēstures un paturēt to, kas interesē visvairāk. Tā pat nav tikai iedvesma, drīzāk alfabēts. Visas šīs ietekmes, kas Ziediņam bijušas, mākslinieka rokās ir burti, ar kuriem rakstīt jaunus, savus tekstus. Tālab nav pareizi mums kā skatītājiem, uzlūkojot mākslas darbus, uzreiz nodomāt – kur esmu to jau redzējis? Runa jau nav par to.

***

Latvijas ES prezidentūras ietvaros 2015. gada jūnijā Visvalža Ziediņa izstāde tiks eksponēta arī Amerikas Universitātes Katzen Mākslas centrā, Vašingtonā, ASV. Izstādi ASV kūrēs ievērojamā mākslas kritiķe Eleanora Hērtnija (Eleanor Heartney), mākslas vēsturnieks un Katzen mākslas centra direktors Džeks Rasmusens (Jack Rasmussen) un latviešu mākslas vēsturniece Ieva Kalniņa.

Finansējuma lūgums izstādes veidošanai Igaunijas Nacionālajā mākslas muzejā KUMU vairākkārt tika iesniegts VKKF Vizuālās mākslas projektu konkursos, tomēr tas tika noraidīts kā “mazāk aktuāls iesniegto projektu kontekstā”, tāpēc projekta veidotāji jo īpaši pateicas par finansiālo atbalstu Dinai un Jānim Zuzāniem, un SIA Alfor par izšķirošo atbalstu izstādes norisei.


Visvaldis Ziediņš

Weizenbergi 34 / Valge 1
Tallina, Igaunija
www.kumu.ee