No Tomasa Martišauska izstādes Reikjavikas mākslas muzejā, kas apskatāma līdz 12. janvārim

12 jautājumi lietuviešu māksliniekam Tomasam Martišauskim 2

Arterritory.com
12/11/2013

Lietuviešu mākslinieks Tomass Martišauskis (1977) strādā ar skulptūru, instalāciju un fotogrāfiju. Viņa daiļradi raksturo kultūras vizuālo stratēģiju un mehānismu analīze. Ar dažāda veida tehnoloģijām Martišausks darbojas tik meistarīgi kā augstas klases amatnieks. Taču mērķis nav vien tehniska virtuozitāte, bet gan vēlme apliecināt laikmetīgās sabiedrības alkas pēc realitātes spilgtas un pārspīlētas imitācijas. Jau 20. gadsimta 60. gados franču filosofs, rakstnieks un kinorežisors Gajs Debors (Guy Debord) sludināja, ka viss, kas reiz bijis īsts, nu pārtapis izrādē, lietu reprezentācijā, un lietoja apzīmējumu “izrāžu sabiedrība” (La Société du spectacle). Tēlnieka izglītība Tomasam Martišauskim ļauj lieliski pārvaldīt tādus materiālus kā koks, ģipsis un dārgmetāli. Mākslinieka izstādes allaž šķiet kā modificēta realitāte.

Līdz 12. janvārim Reikjavikas mākslas muzejā Islandē skatāma Tomasa Martišauska izstāde Creature/ Vera – instalācijas, kas radītas īpaši šai vietai. Tas ir postmoderns stāsts par attiecībām starp skulptūru un telpu. Jauno tehnoloģiju izmantojums maina tradicionālo izpratni par to, kas ir tēlniecība. Vienlaikus radot paradoksu starp autentisku mākslas objektu un kopiju. Izstāde piedāvā iepazīt skulptūras “šķērsgriezumu”  iekšskatu un ārskatu, tās skaņu un plastiskumu arī animētā formā un rasējumos.


Tomass Martišauskis

Aicinājām mākslinieku atbildēt uz 12 šķietami ikdienišķiem jautājumiem!

1. Labākais dienas brīdis.

Tas var būt jebkurš brīdis. Mirkļi, kas sniedz baudījumu.

2. Kāpēc nodarbojies ar mākslu?

Tālab, ka to vēlos. Nodarbošanās ar mākslu piešķir jēgu ikdienas rutīnai. Citādi es sajuktu prātā.


Karl May. Winnetou. 1893. gada izdevuma vāks. 

3. Filma, koncerts, izstāde vai grāmata, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu.

Karla Meja (Kar May, Vācija) grāmata Winnetou. Tima Krouča (Tim Crouch, Lielbritānija) izrāde An Oak Tree; un izstāde Melancholy. Genius and Madness in Art (2006) Berlīnes Nacionālajā muzejā.

4. Kur darbiem šobrīd rodi idejas?

Tās rodas kā zibens no skaidrām debesīm. Tik vienkārši.

5. Kurus mākslas darbus tu vēlētos savā īpašumā?

Iegribas nāk un iet. Pirms četrām dienām ārkārtīgi gribēju Martina Noimaijera (Martin Neumaier, Vācija) kolāžu. Kas būs rīt nezinu!

6. Ko dari, kad nenodarbojies ar mākslu?

To pašu, ko visi cilvēki.

7. Tu daudz guli?

Reizēm pietiek ar piecām stundām, bet visbiežāk ar astoņām.

8. Vai kaut ko kolekcionē?

Nē, bet, iespējams, ka internetā sazvejotas bildes reiz pārtaps kolekcijā.

9. Viena no svarīgākajām lietām tavā darbnīcā?

Es un mani artefakti.

10. Kas tev garšo, kas negaršo?

Man patiesi garšo sievas gatavotais, bet riebjas sabiedriskās ēdnīcas.

11. Kas gribēji būt bērnībā?

Winnetou vai Robins Huds. Īsti neatceros.

12. Trīs radoši cilvēki, ar kuriem kopā vakars noteikti izdotos.

Nebūtu slikti vienu vakaru pavadīt ar Duglasu Gordonu, Benu Lūisu un Maurīciju Katelānu (Douglas Gordon, Ben Lewis, Maurizio Cattelan).


Tomas Martišauskis. Creature/ Vera. Foto: © Petur Thomsen

martisauskis.eu

Neuztraukties par Grumpy Latvians - 16.11.2013 16:30
Nobody’s perfect – not even journalists . . . especially not journalists.
Reporters and editors make mistakes. Indeed, they are probably more likely than most to do so. For just as bartenders break more glass because they handle more beer, so journalists who traffic in facts are bound to drop some along the way.
Yet too often, they won’t admit that. What is plainly obvious – even a matter of liturgical confession for people of many faiths – is heretical to the reporting cult: People are fallible. But journalists too often believe they are not.
I was one of them. We were trained to seek and attain nothing less lofty than truth. Accuracy. Objectivity. We were the trusted ones. Impartial experts. Fair and balanced.
Alan Rusbridger, editor of London’s Guardian, said at a 2007 meeting of the Organization of News Ombudsmen at Harvard: “Since a free press first evolved, we have derived our authority from a feeling – a sense, a pretense – that journalism is, if not infallible, something close to it. We speak of ourselves as being interested in the truth, the real truth. We’re truth seekers, we’re truth tellers, and we tell truth to power.” But then he quoted Walter Lippman saying in 1922: “If we assume that news and truth are two words for the same thing we shall, I believe, arrive nowhere.”
It is time for journalists to trade in their hubris and recapture their humanity and humility. And the best way to do that is simply to admit: We make mistakes.
Craig Silverman’s examination of the art of the correction in his blog and now this book could not come at a better time for journalism. For the public’s trust in news organizations is falling about as fast as their revenues (and, yes, those may be related). One way to earn back that trust is to face honestly and directly the trade’s faults. The more – and more quickly – that news organizations admit and correct their mistakes, prominently and forthrightly, the less their detractors will have grounds to grumble about them.
But for journalists, to admit mistakes is to expose failure; corrections, in this logic, diminish stature and authority rather than enhance them. . . .
But this discussion should be about so much more than just errors and corrections. This is about new and better ways to gather, share, and verify news. And it is about a radically different and improved relationship between journalists and the public they serve. These changes in the culture and practice of journalism will not just bolster journalism’s reputation but expand its reach and impact in society.
Vilnis Vējš - 13.11.2013 22:02
Anonīmajam autoram: ieteiktu padomāt, pirms raksta. "kultūras vizuālo stratēģiju un mehānismu analīze" - kas tas tāds ir? "Dažāda veida.." nav nekāda dažāda veida, ir dažādi veidi (daudzskaitlī). "Teātra sabiedrība" droši vien ir tas termins, ko līdz šim bija pieņemts latviskot kā "izrāžu sabiedrība. "Šķietami" 2x - sķietami modīgs parazītvārds. Eh, apnika.
"Profesionāls portāls", kā teica Sandra Krastiņa.