BLOGI  
Vilis Daudziņš. Foto: Gints Mālders
Skatīt komentārus 4

Toms Treibergs
10/04/2012

Foto: Gints Mālders

Iestudējums “Oņegins. Komentāri” skatāms Jaunajā Rīgas teātrī, tuvākās izrādes ir 11. un 26. aprīlī, kā arī maijā.

Šis akadēmiskajā un uzziņu literatūrā lasāmais vārdu salikums vislabāk noraksturo Alvja Hermaņa iestudējumu “Oņegins. Komentāri”, taču tā nav tikai formāla līdzība. Starptautiski atzītā režisora pieeja teātra izrādei no stāstu stāstīšanas (“Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”, “Kapusvētki”, “Soņa”) ir pārgājusi analītiskās izpētes virzienā, izvētot konkrēta mākslas darba paskaidrojošos lielumus – laikmetu, vidi, tradīcijas, ideoloģiju. Šajā gadījumā izvētīta ir Aleksandra Puškina poēma “Jevgēņijs Oņegins” un arī dzejnieks pats.

Pateicoties semiotiķa, literatūrzinātnieka Jurija Lotmana un, iespējams, pašu izrādes veidotāju tekstam, Oņegina gadījums tiek skaidrots ar dzelošu ironiju, naivu sirsnību un vēsturniecisku akurātumu, atklātāk vai mazāk atklāti pasmejoties par 19. gadsimta Krievijas turīgo sabiedrību, tās kaprīzēm un piepacelto dzīves izpratni, piemēram, stāstot par atmosfēru Sanktpēterburgas teātrī – kāda tur ir smaka, jo augstmaņu kārta baidās no ūdens procedūrām (bet ja nu saķer holēru?!); cilvēkam, kurš tikko ieradies zālē, acīs uzreiz izsprāgst asaras. Visai līdzīgu smaržas vēsturi aprakstījis Patriks Zīskinds romānā “Parfīms”, kuram ir arī visai atbilstoša nesenā ekranizācija kino.


Vilis Daudziņš

Savu tiesu saņem arī pats Puškins, neatvairāmā Viļa Daudziņa atveidojumā. Atsaucoties uz laikabiedru atmiņām, ka dzejdaris neesot bijis pārlieku glīts, nu, vispār jau viņš vairāk atgādinājis mērkaķi – Hermanis ietonē Puškinu dzīvnieciskā Homo Erectus tipāžā, kurš sākotnēji gremo banānu, tupot uz galda, bet pēc tam jau paver muti un iespēj kaut ko par sevi pavēstīt, bet interesanti, ka otrajā, ne pirmajā personā. Katrs no aktieriem ir sev uzticētā tēla koordinators, nevis iemiesotājs. Protams, ir atsevišķas etīdes, kurās notiek darbības izspēle pēc klasiskiem teātra principiem, taču, kad tas veikts, aktieri atkal atgriežas sākotnējā komentētāju pozīcijā. Gluži kā leļļu teātrī, tikai gan Ļenskis, gan Tatjana, gan visi pārējie ir marionetes paši sev, viņu aukliņas ir izvijis radošs un bagātīgu zinību apveltīts prāts – tālab samērs starp sižeta izspēli un paskaidrojošo daļu ir līdzsvarā. Tādā veidā tiek kumulēta notikumu virkne uz visiem labi zināmo kulmināciju – dueli starp Ļenski un Oņeginu. Te pieredzam autora un viņa varoņa likteņu pārklāšanos – Puškins taču arī mira no lodes, ko pret viņu duelējoties raidīja franču virsnieks D’Antess. Pretstatā nereti lecīgajam, karstgalvīgajam donžuānam Puškinam, D’Antesa tēls tiek parādīts pagalam heroiskā gaismā, uzsverot viņa sasniegumus valsts aparātā un saticīgo ģimenes dzīvi. 


Priekšplānā – Kaspars Znotiņš

Interesanta ir Jura Baratinska dalība šai izpētes procesā. Viņa platforma Puškina-Oņegina peripetiju ekskursā ir kāda margināla persona, taču paša aktiera tēls ir fascinējoši pievilcīgs. Gluži kā smalka antikvariāta pārdevējs, kurš no letes apakšas izvelk heresa pudeli un tīksmīgi apgaismo maz zinošo apmeklētāju mākslas un kultūras finesēs. Baratinskis ir interesanta persona – cik noprotams no krikumiem tīmeklī, viņš reiz darbojies ar nopietnām finansēm, pats atzinis, ka reiz gadījies |darīt huligānības”, pirms diviem gadiem viņa vārds izskanēja saistībā ar Theravādas budisma centra projektu Rūjienā. Gadu vadījis mūka dzīvi Mjanmā. Spēlējis Hermaņa projektos Vācijā un Austrijā, piemēram, izrādē Tēvi. Iedzimtais, ne izskolotais Baratinska artistiskums iepilda svaiga gaisa malku nenoliedzami talantīgajā, bet jau mazliet paredzamajā JRT aktieru plejādē.


Vilis Daudziņš un Kristīne Krūze

Valdzinoša savu emociju sakāpinājumā ir Kristīne Krūze, kuras atbildībā ir Tatjanas tēla izskaidrojums. Gan viņai, gan māsai Olgai (Sandra Zvīgule) ir pārspīlēti garas un izteiksmīgas bizes, tā signalizējot par totālo sievišķību, kuras pilnīgais uzplaukums iespējams tikai ar precībām un bērna dāvāšanu. Tiesa gan, tas vairāk atbilstu koķetajai un saldkaislajai Olgai, kamēr Tatjana ir proto emo jaunkundze, grāmatu un pārdomu draudzene. Ivara Krasta balstītais Ļenskis ir cēls, tomēr neveikls, Kaspara Znotiņa Oņegins ir viens vienīgs dendija oksimorons, kuram kāju pārkrustošana pārtop par vesela baleta izrādi vai vismaz akrobātisku vingrinājumu.

Bet pats fascinējošākais ir un paliek alu cilvēks ar banānu, viņā ir vienlaikus nicinājums un lepnums par sevis uzburto pasauli, kurā, kā izrādās, ir vairāk paša piedzīvotā atspoguļojumu, nekā varētu likties. Burvīga ir aina, kurā Puškins lasa Daniila Harsma sirreālo satīru par to, kā Puškinam paticis mētāties ar akmeņiem, kamēr viņš palicis vai traks, vai arī par to, kā ne viņš, ne viņa dēls nav spējuši normāli nosēdēt uz krēsla. Visa ģimene sēž kā cilvēki ap galdu – tikai šie abi katrā galda galā viens pēc otra: “Bunkš!” un “Bunkš!”. Atbilstoši savai arhaiskajai dabai, Homo Puškinus grāmatu saplēš gabalu gabalos. 

Tā ir jautra, taču nenoliedzami atmaskojoša izpēte. Notraušot putekļus no slavinātāju un “tā tas bijis laiku laikos” pieņēmumiem, Lotmans un JRT komanda fotogrāfē pagātni zibspuldzes režīmā, izgaismojot citu cilvēku noteiktā kārtībā dzīvojošus cilvēkus, kuri par visām varītēm cenšas to nepārkāpt, jo tad nebūtu laimes un piepildījuma, kaut gan tieši šo tradīciju iekšpusē to nebūs teju nekad. Tāpēc arī Tatjana pēc Jevgeņija smalkā atraidījuma (tik smalka, ka pats atraidītājs lielas gorīšanās dēļ nokrīt no krēsla) dodas nodrošinātā, bet bezmīlestības laulībā. Tā vismaz šķiet liriski noskaņotam izpētes lieciniekam. Kariķētā Puškina figūra ir versija par ģēniju, par to, ka izcilu literatūru ne vienmēr pavada izcila personība sociālajā un morālajā dzīvē. Visbeidzot, tā ir arī izcila laikmeta studija Andra Freiberga mākslinieciskajā redzējumā. “Meklējiet rakstos” vēsta uzraksts pie sienas Misiņa bibliotēkas lasītavā. Tas patiešām ir tā vērts, tikai – prasa aplam daudz apņēmības un spēka, bet nu ir iespēja atnākt pie visa gatava. Nelaidiet to garām. 

Arhīvā lasi:
01/04/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – Tenesijs Viljamss
06/03/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – “Izrāde “Gals””

22/02/2012 - Recenzijas :: Atmiņu izgāztās iekšas

Jūlijs Cēzars - 11.04.2012 08:08
ekselents komentārs Elzai.
Elza Strauss - 11.04.2012 08:02
Par rupjo patiesību dārgāks
Mums ilūziju cildenums.
A.S.Puškins
Es laikam neiešu vis skatīties.
Pauls B. - 11.04.2012 07:16
izrāde man patika un pat ļoti.
acīgā skaistule - 10.04.2012 21:49
Hahaha, Znotiņš elementā.