BLOGI  
No Valmieras teātra izrādes “Orfejs pazemē”. Rihards Rudāks – Džeibsa Torensa lomā

Latentais tiesnesis – Tenesijs Viljamss 2

Toms Treibergs
01/04/2012

Tuvākās izrādes: “Orfejs pazemē” Valmieras teātrī – 17. un 18. aprīlī; “Pērnvasar. Negaidot” Nacionālā teātra Jaunajā zālē – 11., 22. un 26. aprīlī.

Apmēram tad, kad mācījos desmitajā klasē, pirmoreiz noskatījos Elijas Kazana filmu “Ilgu tramvajs”. To rādīja televīzijā, un, kā jau visas labās filmas, tā beidzās bezmaz nakts vidū. Bija augusta beigas, un, izejot laukā no savām mājām Taurupē, Ērgļu pusē, debesīs rotājās Kubrika cienīgs pilnmēness, milzīgs un Zemes pakārtotību pārējam kosmosam apliecinošs. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad filma mani nopietni uzrunāja (vēl bez “Titānika”, pēc kura slepšus pie malkas šķūnīša birdināju asaras, lai pārējai ģimenei es neliktos pārlieku jūtelīgs) un lika pārcelt tajā atainoto motīvu pārlaicīgumu un universālumu – jau tad es sapratu, ka būtībā ikviens no mums kādā savā dzīves brīdī var kļūt par Blānšu Dibuā, un ikvienā no mums piepeši var parādīties Stenlija Kovaļska raupjās iezīmes. Tenesijs Viljamss manā interešu sistēmā iezīmējās kā smalks cilvēciskā determinisma portretētājs vispirms literatūrā, tad tās iedzīvinājumā kino vai teātrī.


No Valmieras teātra izrādes “Orfejs pazemē”. Elīna Vāne kā Kerola Ketrīra un Krišjānis Salmiņš – Velsa Zavjēra lomā. Foto: Mārtiņš Vilkārsis

Tālab biju pilns valdzinošu priekšnojautu, dodoties gan uz Valmieras teātri, kurā Oļģerts Kroders risināja Viljamsa darbu “Orfejs pazemē”  (oriģinālā “Orfeja pazudināšanās”, 1957), gan uz Nacionālā teātra Jauno zāli, kur savu versiju par dramaturga “Pērnvasar. Negaidot” (“Pēkšņi, pagājušajā vasarā”, 1958) piedāvāja Vladislavs Nastaševs, kuram tā ir pirmā izrāde uz “lielās skatuves”.

Priekšnojautas piepildījās patiesā mākslas baudījumā, kaut abiem iestudējumiem ir kāds kopīgs trūkums. Tā ir abu režisoru izvēle izrādi sākt ar gariem dialogiem, kuros tiek pieteikta sižeta ievirze un iepazīstināšana ar apstākļiem, kādi ieskaus turpmākos notikumus. Runājošo galvu metodi savulaik nicināja tādi meistari kā Ansis Epners, kurš gan to attiecināja uz dokumentālo kino, taču arī teātra “kastē” šādas runas, runas un vēlreiz runas var atstāt hipnotisku efektu, iemidzināt vai, gluži pretēji – sākt tracināt. Ja vien to neattaisno īpaši spēcīgs aktierdarbs vai arī starp runātājiem nerodas spriedze vai cits jūtu ķīmijas paveids. Ne vienā, ne otrā iestudējumā nekas tāds nenotiek, “Orfejā” kādas desmit minūtes paiet Amerikas mazpilsētas ciemaslotu (Regīna Devīte un Baiba Valante) klačās; bet “Pērnvasarā” – sarunājoties ārstam, kurš izsaukts risināt komplicētu un neglītu ģimenes sarežģījumu, un viņa izsaucējai, frustrētai dāmai, kuru nomāc pagātnes traģēdija. Otrajā gadījumā lielisku tēla izjūtu demonstrē Ināra Slucka, tomēr Jāņa Āmaņa doktora loma šķiet atveidota ar vairākiem baltiem plankumiem – gan mīmikas, gan ķermeņa valodas, gan “parastās” valodas ziņā. Vēl par valodu runājot – vārda “pērnvasar” konstantais lietojums izrādes gaitā izvēršas pagalam uzkrītošs, liekot arī pārējam izrādes tekstam izklausīties kokainam un samocītam. Itin kā latviešu valodā šim apstākļa vārdam nepastāvētu kāds cits ekvivalents.


No Valmieras teātra izrādes “Orfejs pazemē”. Ieva Puķe – Leidijas Torensas lomā. Foto: Mārtiņš Vilkārsis

Valmieras teātra izrāde var lepoties ar vienu no izteiksmīgākajām scenogrāfijām, kāda šosezon redzēta. Mārtiņš Vilkārsis ironizē (veikala plauktos rindojas milzums stikla kokakolas pudeļu; kafejnīcas šķīvjos salikti uzsvērti neīsti ģipša kliņģeri) un pievērš uzmanību detaļām (tipiskie veikalu uzraksti uz stikla durvīm no iekšpuses ir redzami spoguļrakstā; telefona automāts; milzu agregāts, kas īstenībā ir kase, u.c.). Viņš arī nosprauž metaforu atzīmes, piemēram, veikala īpašnieks – vecs, ļauns kraķis (Rihards Rudāks) – dzīvo augšstāvā, kamēr viņa sieva, kura apprecējusies grūtas dzīves uzspiesta izdevīguma dēļ (skurbinoši emocionāla Ieva Puķe), darbojas apakšstāvā, veikalā. Kaut arī vecis izrādē parādās reti, binārā opozīcija ir nepārprotami skaidra – pat neesot klāt, viņš novēro un varbūt pat vada katru soli, kas kust zem viņa bagātības uzraustajiem augstumiem.

Turpretī Nacionālajā teātrī Vladislavs Nastaševs, būdams “Pērnvasar. Negaidot” režisors, tērpu mākslinieks, komponists un arī scenogrāfs, darbības telpai nav atvēlējis praktiski neko, izņemot kādu prožektoru uz statīva, klavieres un pārīti krēslu. Par dekorācijām Nastaševam kalpo izrādes skatītāji – sākuma dialogs tiek risināts pilnā zāles telpas apgaismojumā, un apmeklētāji kļūst par “Sebastiana dārzu”, proti, dārzu, kuru iekopis slimās sievietes pagājušajā vasarā mirušais dēls. Ināras Sluckas tēlotā Vīneblas kundze norāda uz galvu rindojumiem un stāsta par dažādajiem augiem, kuri tik ļoti patikuši viņas dēlam. Otra publikas iesaistīšana notiek, vienai no varonēm bēgot no ārsta terapijas – Ineses Pudžas[1] film-noir stilā ieturētā, Sebastiana nāvi pieredzējusī miss Katrīna glābiņu meklē skatītāju rindās. Tur viņai apņēmīgi seko Lolitas Caukas žēlsirdīgā māsa Felicija. Paņēmiens nav jauns, taču saspīlēto attiecību stīvums tiek lieliski pārtraukts, demonstrējot cilvēka dzīvniecisko dabu, kad to grasās iesprostot stūrī un pakļaut. Instinkti ir dzīvi, un tie spēj pārvarēt pat teātra telpu iekārtojumu, kurš bezmaz vai mitoloģiskā nozīmē ir nemaināms – skatītāji te, aktieri tur.

Abi darbi atklāj cilvēka tumsas pusi, kura nav kaili ļauna, bet ir rafinēti sarežģīta. “Orfejs” apliecina Mazā Cilvēka (klaiņojošs muzikants lieliskā Krišjāņa Salmiņa atveidojumā) nenovēršamo bojāeju striktu noteikumu balstītā mazpilsētas sabiedrībā, kurā nekas nemainās un nemaz nedrīkst mainīties; savukārt “Pērnvasara” lēni un apdomīgi virzās pretim patiesībai par kāda jaunekļa nāvi, kura izvēršas neiedomājami pretīga – tāpēc tās atklāšanai par visām varītēm ir pretojusies viņa māte, vienīgo liecinieci zākājot par meli un neprāti. Gan režijas metrs Oļģerts Kroders, gan tikko valsts mēroga teātra ainu iepazīt sākušais Vladislavs Nastaševs precīzi pārliek Viljamsa radīto saspensu, gādājot par patiesi ģeniāla dramaturga spēju tiesāt cilvēci bez tiesneša āmura un mantijas, tā vietā parādot, kur slēpjas baiļu, naida un vientulības saknes. Izrādās – pašā cilvēkā. 



[1] Viņai arī raksturloma Krodera versijā – svētulīga kristiete, kura kopā ar savu radinieci (Inese Pukinska) tēlo dievgosniņas, bet, nevienam neredzot, čiepj no kafejnīcas galda ēdienu). 

Arhīvā lasi:
06/03/2012 - Blogs ::
 Toms Treibergs – “Izrāde “Gals””
22/02/2012 - Recenzijas :: Atmiņu izgāztās iekšas
06/02/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – Pa ceļam aizejot
25/01/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – Zīmes emocionalitāte
05/01/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – Ei, jūs tur!
21/12/2011 - Blogs :: Toms Treibergs – Mums katram ir vajadzīgs mežs
13/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Ar seju peļķē
05/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam II
28/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam I
21/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Sliekas divi gali
14/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dīvaiņu klubiņš
07/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dzīves elegance
31/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Kā pārstāt sapņot?
24/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Piesaulītē
16/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Liekvārdības gūstā
10/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Cik svarīgs ir konteksts?

einars arajs - 02.04.2012 17:56
Vilkārsis rullē!
acīgā skaistule - 02.04.2012 16:10
redzēju tikai to Nac.teātrī un man ne visai :(
vēl cenšos saprast - kāpēc.