BLOGI  

Nepieradinātākas mūzikas iefiltrēšanās populārā vidē 6

Rihards Bražinskis
31/03/2012 

Foto: Aivars Ivbulis

Ceturtdien, 29. marta vakarā koncertzālē “Palladium” notika grupas Mona de bo koncerts kā sava veida viņu jaunā albuma “Pag pag” vinilplates iznākšanas svētki. Pasākuma intriģējošākā daļa bija koncerta īpašie viesi – 2005. gada “Skaņu Meža” dalībnieka, lietuviešu komponista Arturas Bumšteinas starptautiskais kvartets Friends of Edgars, ko komplektējis Edgars Rubenis pats. Tā sastāvā bija Bumšteina kolaborators, trompetists Dominiks Višnauskas, krievu saksofonists Ilja Belorukovs, kura muzikālā sadraudzība ar Edgaru Rubeni sākās tieši pēc kopīgās uzstāšanās pērn izbijušajā “Skaņu Meža” kafejnīcā, kā arī Rubeņa senais kolēģis no blūzroka grupas Driving South laikiem – kreatīvais bundzinieks Artis Orubs.

Šī bija vienīgā Friends of Edgars uzstāšanās speciāli šim notikumam. Mūziķi arī nebija iepriekš kopīgi mēģinājuši, tik cik uzspēlējuši skaņas pārbaudes laikā pirms koncerta. Bumšteins bija sūtījis savas iestrādnes e-pastā, kā arī bija notikusi vienošanās par uzstāšanās četriem posmiem, kas cits citā pārgāja ļoti organiski, turklāt ar ļoti patīkamām skatuves izgaismojuma izmaiņām. Friends of Edgars bija teicamas improvizācijas baudījums. Pūšaminstrumentālisti brīvdžezoja godam, manierīgā bungošana pie personalizētā bungu komplekta bija aizraujoša, toties pats Bumšteins bija nedaudz sevī ierāvies un ne visu laiku labi dzirdams. Bumšteins neesot pieradis pie tik lielas skatuves un turklāt arī pats skaņu līdz galam labi nedzirdēja. Varbūt tālab priekšnesums tā pa īstam atraisījās tikai pašās beigās. Bet skaistākais bija piezemētais atslābuma brīdis, kad visizteiksmīgāk rotaļājās pūšaminstrumetu mikroskaņas un elektronika, kā arī izcēlās Arta Oruba perkusīvie grabuļi, liekot ar smaidu atminēties tādus viņa izgājienus kā, piemēram, sišanu pa velosipēda riteni vai arī ar automašīnu sabraukta bleķa gabala izmantošanu par šķīvi. Liels prieks, ka šāda uzstāšanās notika tieši “Palladiumā”, īpaši ņemot vērā, ka to nerīkoja, piemēram, “Skaņu Mežs”.

Apmeklētāju skaits iesildītāju laikā bija visai skops, kas pasākuma galveno vaininieku uzstāšanās laikā pieauga vien nedaudz. Taču tas padarīja koncertu privātāku. Neizpalika arī tādas parādības kā romantiskas pārīšu mīcīšanās ar uzcītīgu kaut kā skaidrošanu skaļā balsī – klēpī izgūlušajai jaunkundzei. Taču kopumā publika, ko pamatā sastādīja Mona de bo draugi un paziņas, kā arī Rīgas kultūras saimes prominences, bija pieklājīga.

Mona de bo bija pārliecinoši, iedvešot eksistenciālu pārdomu izjūtas ar drone/doom gari izskanošo ģitārtoņu un bungu sitienu sinhronizācijām un tuksnesīgi repetatīvām postmetal struktūrām, kā arī nedaudz smeldzīgu nopietnību ar postrokainām melodijām un taisnajiem ritmiem. Mona de bo izjustajā spēlēšanas manierē bija arī ģitāras spīdzināšanas, precīzas saitēšanas, fonēšanas kā arī no-input mixing board un pedalnoise “fiškas”.

Kas attiecas uz iespējamo Mona de bo pelšanu (galvenokārt) grupas Earth plaģiātismā, jāteic, ka par laimi man šis ansamblis nav tik svēts, lai es nolādētu ikvienu, kurš spēlētu kaut ko līdzīgu. Turklāt šāds stils arī nav Earth privātīpašums. Ja jāsalīdzina, es Mona de bo nodēvētu par grupu Kodiak un Barn Owl sapotējumu. Un, neraugoties ne uz ko, Mona de bo ļoti labi iznes savu mūziku, kas runā pati par sevi, un fantastiska ir viņu aizrautība, ar kādu viņi to spēlē. Latvijas mērogā Mona de bo ļoti labi aizvieto grupas “Tesa” neaktivitāti.

Mona de bo piestāv lielai skatuvei, taču pagaidām viņi vēl nav lielformāta mākslinieki koncerta garuma ziņā, kas šajā gadījumā tuvinājās divām stundām, zaudējot dramaturģiju un laupot uzmanību. Sākot no viena brīža, katrs gabals sāka šķist kā pēdējais. Tāpat arī Mona de bo derētu apsvērt godīguma koeficientu dueta definēšanas faktā, ja katrā lielākā koncertā tomēr piedalās viesmākslinieki, kuri šoreiz turklāt bija drīzāk kā skatuviskā tēla protēzes. Pūtēji neorganiski uznāca un nonāca vairākas reizes, bet sintezatorists vispār bija jūtams tikai dažos brīžos kā zemo skaņu aizstājējs. Savukārt, Edgara Rubeņa bērnības draugu un Mofo kolēģi – ģitāristu Arni Račinski gan vajadzētu uzņemt pamatsastāvā!

Bet kopumā koncerts bija ļoti patīkams. Jauka bija profesionālā, periodiskā ģitāru nomaiņa, kā arī pāris atsvaidzinošie, sirdi plosošie soliņi. Priecēja arī kompozīcijas “Viņi aiziet Saulē” un “Vēstījums” no pērnā albuma, tādējādi slaidi savijot abus ierakstus. Savukārt par jauno albumu gribas uzteikt “I Love You Records”, ar ko viņi neapzinoties ir pārspējuši sevi. Šis ieraksts ir gan viņu līdz šim labākais izdevums, gan arī noteikti būs viens no labākajiem pašmāju ierakstiem šogad.

Mona de bo šķiet beidzot atraduši sevi, un par to man ir patiess prieks. Un es novēlu Edgaram Rubenim būt vairāk kā radošam līderim komandā un mazāk jeb retāk piekopt solodarbību, izniekojot sevi nenozīmīgos koncertos, demonstrējot jaunatklātas, tehniskas lietiņas. 

Arhīvā lasi:
09/01/2012 - Blogs :: “Mona de bo” albums “Pag pag”

svetlana z. - 01.04.2012 19:16
(tieši par mūziku, kas ir specifisks lauks tomēr)
svetlana z. - 01.04.2012 19:16
R.B. labi raksta ! :-)
dīts pohertijs - 01.04.2012 18:10
ui man tas Bumšteins bija patīkams atklājums.
iepriekš viņu nezināju, arī to, ka bija jau Rīgā reiz viesojies...
Rudens Kabacis - 01.04.2012 16:56
saakumaa nesapratu, par ko visi taa kaifo, bet peec koncerta sapratu :]
Jūlijs Cēzars - 01.04.2012 12:22
Es lepojos ar mona de bo!
einars arajs - 31.03.2012 20:20
Piekrītu tam, ka ne vien foršie muzikanti, bet arī Palladiums arvien vairāk sevi pierāda no vislabākās puses.