Lielās un mazās stacijas. Daugavpils, Krāslava, Ērgļi
Jana Kukaine
28/03/2012
ekspresis -ša, v.
1. Satiksmes līdzeklis (vilciens, autobuss, kuģis), kas brauc ar palielinātu ātrumu, parasti bez pieturām vai ar pieturām tikai lielākajās stacijās [izcēlums mans – J. K.], ostās.
Kādu vakaru, kad virtuvē šķiroju tējas bundžas (lielākā daļa jau tukšas), plaukta tālākajā stūrī ieraudzīju brīnišķīgo Māra Oltes un Vides filmu studijas izdevumu – “Ēst ir tavā dabā. Gardēža brīvdabas rokasgrāmata”. Recepšu grāmatai ir pievienoti 2 DVD, kurus vēl arvien neesmu noskatījusies, vienreizējas lietošanas trauku komplekts, jūras sāls un salocīta Latvijas karte ar iespējamām piknika vietām.
Paņēmu karti rokās un uzmanīgi atlocīju vaļā. To darot, jutu, ka atklāju kaut ko, kas atšķiras no ierasti lietotajām kartēm – ģeogrāfiskajām (ar augstienēm un zemienēm) un autoceļu (ceļu tīkli, viesnīcas, benzīntanki). Šajā kartē es ieraudzīju nevis, piemēram, labi zināmo šoseju Rīga–Daugavpils ar pieturas vietu Liepkalnos, bet gan mazu čūskulēnu, kurš atkārto Daugavas lokus posmā Daugavpils–Krāslava, un nelielu egļu audzi Jēkabpils tuvumā. Es ieraudzīju Latviju, kur lido spāres, aug sēnes, viļņojas ezeri, zemē krīt čiekuri. Un šī Latvija bija vilinoša.
Sāku skatīties, kuras kartē ieteiktās vietas ir tuvāk Rīgai. Aiz Siguldas, kur starp mežiem apaugušajiem pakalniem aizvijas upe, nākamā ugunskura vieta tika ierādīta Ērgļu apkaimē. No praktiskās puses raugoties, uz turieni vajadzētu braukt ar auto, jo dzelzceļa posms Rīga–Ērgļi ir slēgts. Ceļa slēgšana reizē nozīmē arī slēgtu (pabeigtu) dzīves formu, kas savukārt atsauca atmiņā nesen notikušo Nika Mausa personālizstādi “Ielūgums etīdei”, kas līdz marta vidum bija apskatāma kim? centrā.
Niks Mauss. Ielūgums etīdei. Uzgaidāmās telpas sols
Foto: Ansis Starks
Izstāde izvietojās divās telpās. Pirmās zāles vidū atradās pamatīgs dzelzceļa stacijas uzgaidāmās telpas koka sols ar noapaļotiem galiem, kurš, kā vēlāk noskaidroju, kādreiz tika lietots Ērgļu līnijā. Savukārt telpas sienas un griestus (ieskaitot kolonnas) klāja melnbalti, abstrakti krāsu laukumi. Apsēdos uz sola un gaidīju, apkārt griezās spontānie tēli kā plīvojošas, spocīgas atmiņas. Bet varbūt tā bija mazpilsētas atblāzma naktī, kad tai cauri traucas vilciens ekspresis.
Otrajā telpā bija apskatāma latviski ietonēta ekspozīcija–kolāža, ko veidoja gan esošie muzeja eksponāti, gan tādi, kuriem ir visas izredzes par muzeja eksponātiem kādreiz kļūt, atskaitot dažus ironiskus mākslinieka žestus (kā vīnogu ķekars, huligānisks zīmējums utml.), lai gan tas, protams, ir atkarīgs no muzeja ievirzes. Ekspozīcija šķita imitējam tradicionālu un (ko nu slēpšu) nedaudz garlaicīgu muzeja vidi, kuras neiztrūkstošais elements ir eksponātu etiķešu lasīšana un nekustīga stāvēšana uz vietas. Varbūt šajā pretnostatījumā – mākslas darbi, slavenu cilvēku vārdi, no vienas puses, un slēgtas dzelzceļa līnijas uzgaidāmās telpas sols, no otras, – arī atklājas tas vēstures “negadījums” jeb paralēlie sižeti, par ko var lasīt Nika Mausa izstādes anotācijā?
Niks Mauss. Ielūgums etīdei. Ekspozīcija 2. telpā. Foto: Ansis Starks
Es nezinu, vai tāda ir bijusi mākslinieka iecere, bet izstāde kopumā man izskatījās tā: šodien kādā mazpilsētā, kur reiz dzīvojis kāds dzejnieks/mākslinieks, mēs apmeklējām viņa memoriālo muzeju. Vairāk par muzeju mums tomēr patika pats brauciens – zibošās ainas aiz loga, omulīgā vilciena riteņu klaboņa, citu pasažieru vērošana un līdzpaņemto sviestmaižu notiesāšana. Un tas nekas, ka izstādes “muzeja” daļā aplūkojamajiem priekšmetiem ar Ērgļiem nav īpašas saistības.
Tagad, kad atkal ieskatos “brīvdabas gardēža” Latvijā, pamanu, ka starp Aglonu un Krāslavu (īpaši bedrainajā posmā, kur ceļš met asus līkumus starp diviem ezeriem) ir iezīmēts Velnezers. Pie tā esmu bijusi vairākas reizes, vienmēr karstā vasarā, melleņu laikā. Bet Krāslavai veltīta ir Vitauta Mihalovska fotogrāfiju izstāde, kas arvien ir apskatāma Fotogrāfijas muzejā. Tiesa, no veltījuma te nav ne miņas (tas nav pārmetums fotogrāfam, bet komentārs par vārda lietojumu). Fotogrāfijas tapušas 90. gadu sākumā un to mērķis, kā atzīst Mihalovskis, bijis parādīt mazpilsētas dzīvi pārmaiņu laikā, “kad daudz kas grūst un daudz kas nezināms nāk vietā”.
Vitauts Mihalovskis. Krāslava
Es gan tur ieraudzīju ko citu – rimtu dzīvi, kas rit neatkarīgi no notikumiem “lielajā politikā”. Bērni šūpojas Daugavas krastā iekārtajās šūpolēs, vecā bābiņa sēž un vēro garāmgājējus, sieviete no tirgus nāk ar pilnu iepirkuma somu, veikala pusdienu pārtraukums ir no plkst. 13 līdz 14. Kad dzīvo Rīgā, vairs nav tik būtiski, vai tie ir Ērgļi vai Krāslava, kur aizritējusi tava bērnība, bet būtiski ir, ko ar to tagad iesākt. Viņnedēļ nejauši radu tam vienu pārliecinošu risinājumu.
Jekaterina Stakle. Daugavpils suvenīru līnija ar sarkanā ķieģeļa motīvu
Biju aizgājusi uz LMA jauno dizaineru darbu izstādes React! atklāšanu Ziemeļu Ministru padomes birojā. Izstādītie darbi bija dažādi, idejas aizraujošas, taču reizēm bez drošas pārliecības, ka dizainera iztēles lidojumam izdevies piezemēties konkrētā funkcijā, kas mūsu ikdienu padarītu vieglāku. Kāds absurds valdzinājums piemīt tam mazajam cepumam, kas griežas kā vilciņš, lai cik nepraktisks – vismaz pašreizējā idejas attīstības stadijā – būtu tā pagatavošanas veids. Konstruējot dizaina radītāja un lietotāja satikšanās telpu, svarīga ir iespēja saprast vienam otru, vēl labāk, ja tas var notikt no pusvārda. Un šoreiz tā bija ar Jekaterinas Stakles darbu – smalko meditāciju par Daugavpils sarkano ķieģeli, ap kuru veidota pilsētas suvenīru līnija, kur dizaineres personīgā pieredze savijas ar pilsētas atmiņu un vēstures stāstiem (sarkanais ķieģelis savulaik ticis izmantots gan cietokšņa būvniecībā, gan vēsturiskā centra apbūvē).
Es priecājos, ka Jekaterinas darbs paticis ne tikai man, bet ticis atzinīgi novērtēts arī Daugavpils Domes rīkotajā suvenīru ideju konkursā, jo tas nozīmē ne tikai jaunus akcentus pilsētas sejā, bet arī “depresīvā” reģiona izaugsmi laikmetīgākas domāšanas un jauna tūrisma tipa virzienā. Es arī ticu, ka šis sarkanais ķieģelis, līdzīgi kā izturīgais uzgaidāmās telpas sols vai Māra Oltes salasītie asie meža ķiploki veido citu Latvijas ģeogrāfiju, kur ekspreši apstājas arī mazajās stacijās.
