BLOGI  

Andrejs Levkins – Feisbuka nav 0

Andrejs Levkins
14/03/2012 

Nesen es biju slims – to pieminu pa tēmu, jo tajā laikā sēdēju mājās un truli pārlūkoju sociālos tīklus. Daudz un pat ar iejušanos (proti, nopietni attiecoties pret to, ko raksta visdažādākie cilvēki) aizdomājos. Kad kāda no šīm dienām tuvojās galam, es sapratu, kāpēc biju aizdomājies: palūk, viņi taču cenšas rakstīt skaisti. 

Nu, piemēram, tā: “Šaurība un tumsa valdīja Krievijas teātra putekļainajā kambarī.” Vai tā: “Par valsts garīgā lauka sagraušanu – jau gandrīz simt gadu mūsu valstī ir dzīvi kaut kādi neiznīdējami prauli.” Vai arī citā stilistikā, bet ar tādu pašu centību: “Un, lūk, jauns zaķis, ar zobiem izgrauzis savu karjeru šajā biznesa valstī, tagad metas to aizstāvēt ar visu krustiņa rotāto krūti.” 

Agrāk tādas tieksmes izskauda jau skolā, kad bija jālasa Turgeņeva “Tēvi un dēli”. Un es, saaukstējies būdams, izdarīju kaut ko sev neraksturīgu – tajā pašā Feisbukā par to paziņoju (parasti es tur iemetu linkus uz saviem rakstiem vai fotogrāfijas, vai mūziku – pēdējā gadījumā ne savējo, protams). Nu, biju slims, un tā arī paziņoju, ka sociālajos tīklos ir uzvarējusi Kirsanova sekta. Kirsanovs ir tas puisis, kuru Bazarovs no “Tēviem un dēliem” lūdza: “Arkādij, nerunā skaisti!” Protams, es apzinājos, ka krievu literatūras kurss skolā 40 gadu laikā varētu būt mainījies, bet – es taču biju saaukstējies. Un viņi patiešām cenšas, lai būtu pēc iespējas smukāk. 

Nu, uzrakstīju – uzrakstīju. Feisbukā daudz ko tikpat dziļdomīgu raksta, un es neesmu pārliecināts, vai, tāpat kā es, to nedara izmainītā – saaukstēšanās vai kā cita – apziņas stāvoklī. Taču uzreiz saņemu repliku no N. Petrovas, kura brīnās par manis pavēstīto faktu un pat it kā publicistiski izsaka pieņēmumu, ka viņai, droši vien, ir kaut kāds cits Feisbuks. Tur cilvēki tā neuzvedas. 

Būtiski, ka N. Petrova (žurnāliste, “Коммерсантъ-Деньги”, agrāk GZT.ru, bet šis CV šeit nav īpaši svarīgs) ir gudra. Ja mani kāds piespiestu sastādīt gudru cilvēku reitingu, tad viņa būtu pirmajā divpadsmitniekā, jau bez tālāka dalījuma pa pozīcijām. Tātad, viņas izteikumam bija pamats, tā nevarēja būt publicistika. Vai ir iespējama cita Feisbuka pastāvēšana?

Es paskatījos. Man tur bija vairāk nekā 500 cilvēku, arī viņai nebija maz. Taču no tiem mums ir tikai 10 kopīgu paziņu. Tas ir – 9, ja neskaita mūs pašus, bet arī pārējie kopīgie ir saprotami. Tā kā – jā, tie ir divi dažādi Feisbuki. 

Man tur ir cilvēki no aptuveni septiņiem–astoņiem dzīves posmiem – literāti, rīdzinieki, politologi, kijevieši, pēterburdzieši, žurnālisti, mākslas cilvēki, vienkārši paziņas, vēl kāds – visus pazīstu personīgi vai arī pēc publikācijām – citādi varētu būt daudz vairāk, tas tāds princips, vai. Un jā, ir tāda sajūta, it kā tas viss būtu vienā telpā, pilsētiņā, kurā visi cits citu pazīst. Visi, kas ir pie tevis. Protams, kā gan viņi varētu cits citu pazīt? Starp viņiem nav nekādas saiknes pat pa posmiem, kāda gan te varētu būt kopīga telpa?

Tad es notvēru otru domu: tātad, nav arī nekāda Feisbuka – kā vietas un teritorijas. Tā nebija pārāk sarežģīta doma, bet reizēm kaut kādas lietas tu it kā zini, bet tā īsti tās prātā nav nostiprinājušās. Tā, it kā būtu redzējis kādas grāmatas vāku un pat izlasījis par to recenziju – un uzskati, ka tā jau ir tevī iekšā. Nu, tā tas nav. 

Vārdu sakot, tā tikai šķiet, ka Feisbuks un citi sociālie tīkli ir ciemats, kur visi visus pazīst un ka tur viss ir kā dzīvē. Nē, tur katrs ir par sevi. Nē, patiesībā šķiet, ka tur visi ir vienā telpā, visu laiku satiekas, uzsmaida cits citam – pat tad, ja strīdas, bet, ja līdz spēku izsīkumam spiež “I like” pie drauga statusiem, tad tas vispār ir uz mūžu.

Un, lūk, nav tādas vietas, bet kāda ir – nav vēlmes iedziļināties un mēģināt saprast, jo, pirmkārt, tās nav un tas ir skumji, otrkārt – pat tāda, kāda ir, nav uz ilgu laiku. Lai lieki neapgrūtinātu ar savu personisko vēsturisko pieredzi par agrīno internetu un tā zaudējumiem, minēšu tikai livejournal.ru. Kad tas parādījās, visi bija pārliecināti, ka te tā ir – vieta uz mūžu, internets ir radījis mums visiema māju un tagad visiem mūžu mūžos būs savs stūrītis, kur glabāsies viņu domas un jūtas, nemaz nerunājot par bildēm. Jā, formāli un tehniski tas vēl pastāv, taču tā jau ir pagātne. 

Viss sabiedriskais tīklā reiz beidzas – diemžēl. Ups! – pietiek ar dažām hakeru akcijām vai greizām LJ programmētāju darbībām, pāris nedēļu ar biežām tehniskām problēmām un viss – šī vieta jau tiek uzskatīta par ar dzīvi nesavietojamu, ir palikusi kā relikts, bet te jau gaida FB. Vispār jau Feisbuks ir labāks – tur ir nevis niki, bet vārdi un uzvārdi. Garākas domas tur nevar iebāzt – maz vietas, toties daudz visādu fīču, kuras automātiski nodrošina sajūtu, ka dzīve strauji paiet tavu acu priekšā. Tā arī paies, protams. Taču ar FB kaut kas fatāls notiks agrāk. 

Taču tas nav galvenais. Galvenais nav pat tas, ka tīklā nav tādas istabas, kurā jūs visi būtu kopā. Bet – lūk, jūs domājat, ka visi, kurus jūs lasāt, ka viņi domā tāpat kā jūs un noteikti ir izlasījuši visu, ko jūs esat uzrakstījis. Tikai jūs nevarat būt pārliecināts, vai kāds ir ieraudzījis to, ko jūs esat ierakstījis, kamēr to vēl nav aizklājuši nākamie ieraksti. Sistēma aug, katra lentē ir daudz cilvēku – stunda–divas, un lenti pašķirt atpakaļ jau ir slinkums. Jums negribas, un citiem tāpat.

Nu, un lūk: nevajag par to domāt. Labāk rīkoties kā parasti: veidot pašiem savas atsevišķas vietas – ne sociālajos tīklos, bet ar saviem URL, vai žurnālus uz atsevišķa papīra. Jūs to izdarīsiet, un pie jums atnāks, saprotot, kur ir atnākuši. Nevis tā kā FB, kur visi it kā ieiet cits pie cita, bet patiesībā runājas paši ar sevi. Ar personisko saskarsmi ir vēl vienkāršāk: var pasēdēt kafejnīcā vai sarīkot viesības. Neko labāku izdomāt nevar, un tā jau ir vienkārši laime.