BLOGI  
No “Izrādes “Gals””. Foto: Gunārs Janaitis
Izlikšanās Māja 0

Toms Treibergs
06/03/2012

Tuvākās “Izrādes “Gals”” izrādes  7. un 18. martā Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē

Brīdis, kad krāšņi klāts galds sagāžas sāņus, raidot uz skatuves dēļiem daudzkrāsainu, izšķīdušu putru no produktiem, kas uz tā bija salikti, ir līdzvērtīgs brīdim, kad aktieri paskatās viens uz otru, samājas un dodas atvērt norobežojošās drapērijas starp skatuvi un saimniecības telpām, atklājot pelēkas sienas, vadu rituļus un brīdinošus uzrakstus. Abu gadījumu rosinātājs ir režisors Elmārs Seņkovs – pirmais piemērs runā par Nacionālās teātra balvas pasniegšanas ceremoniju “Spēlmaņu nakts”, otrais paskaidro iestudējuma “Izrāde “Gals”” finālu Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

Ir nojaušama jaunā, bet jau aktuālā režisora interese mazliet pabakstīt teātra kā mimētiskas māklsas pamatus, negaidīti (vai jau iepriekšparedzami) atklājot, ka tas, ko redzam, patiešām ir notēlots, un vairāku cilvēku (ne tikai aktieru vien) konstruēts un pielāgots paraugam. Šo paraugu skatītājam gan nav paredzēts redzēt, jo citādi zustu dramaturga izveidotā “dzīve” un parādītos, teiksim, 2012. gada 6. marta dzīve, un tas ir interesanti, pat atsvaidzinoši. Jāpiebilst, ka ir skatīti arī negatīvi piemēri, kuros “dzīvju maiņa” notiek literāru neprecizitāšu dēļ, liekot kādam citu laikmetu raksturojošam tēlam runāt mūsdienu leksikā.


Foto: Gunārs Janaitis

“Izrādes “Gals”” princips ir iestudējuma tapšanas procesa izķidājums, izmantojot mokumentārus (inscenēti dokumentālus) videomateriālus, kuri tiek demonstrēti uz ekrāna etīžu starplaikos. Pašās etīdēs atainotas dažādas dzīves situācijas, kuru gradācija sliecas no traģikas uz komismu un otrādi. Tās izspēlē seši aktieri, par kuriem no video starplikām uzzinām dažādus interesantus “faktus”: kaut kur briest dienesta romāns, kāds arvien centīgāk spodrina savu ego, bet cita vairs nesaprot, vai ir vērts mākslas dēļ pazemoties. Seņkova piedāvātā ieskatīšanās radošajā virtuvē nav skatuves mākslu apliecinoša, bet gan kā iespēja redzēt no rīta sagulēto Teātra seju un sajust tā iesmakušo elpu. Tas nav Mūzu Templis, tā ir Izlikšanās Māja. Un cilvēki, kas tajā strādā, mēdz būt ļoti noguruši, kamēr citiem šķiet, ka šī ēka ir “visa viņu dzīve” – gan dažiem jauniem un ideālu pilniem aktieriem, gan arī lielai daļai skatītāju.

Inscenēti īstajos klipos aktieri interpretē savu lomu, stāsta par tajā atrasto, turklāt bieži vien ar stipra kariķējuma pieskaņu. Tad piepeši jāsāk domāt: ak kungs, iespējams, mans mīļākais aktieris kādreiz ir domājis līdzīgas “koeljiskas” šausmas par savu lomu – bet es taču viņam tā uzticējos!... Jo brīžos, kad izrādē tiek gūta katarse no ideālas formas un satura saskaņas un tipāža perfektas darbības sava rakstura ietvaros, gribas šim mirklim pievienot arī savu autorību – tas ir tik lieliski [arī] tāpēc, ka es to saprotu! Un te tu piepeši ieraugi, ka šai “īstās, dzīvās mākslas” reakcijā ir iespējams kaut kāds neīstums, falšums. Tikai tāpēc vien, ka aktieris ir atļāvies domāt mazāk sarežģīti nekā tas, kuru viņš attēlo.


Foto: Gunārs Janaitis

Uz visa iepriekšminētā bāzes varēja izveidot arī strukturētāku, dramaturģiski konkrētāku darbu, taču tad, iespējams, zustu šis spontānais plūdums starp dažādām izpratnes salām, pie kurām brīdi pakavēties, nospriest “maina vai nemaina priekšstatu” un tad doties tālāk. Es gribētu redzēt vēl kādu teātri dekonstruējošu izrādi – kaut gan, pieturoties pie terminoloģiskās noteiktības, Elmārs Seņkovs ar kolēģiem neatņem vēstījumam jēgu, balstoties uz tā iekšējo decentrējumu, nestabilitāti; viņi apliecina iekšējās pretrunas, kas var eksistēt tiklab uz papīra drukātā, kā arī teātra veidolā iedzīvinātā tekstā. Piemēram, Ināras Sluckas etīdes gadījumā, jo tiešā veidā nolasāmais viņas varones teksts būtu “Jā, protams, ka es varu nospēlēt palaistuvi”, kamēr zemteksts skanētu “Ak Dievs, es taču neesmu pelnījusi tik tukšu un pretīgu lomu”. Bail domāt, cik daudzi aktieri ik vakarus domā līdzīgi, kāpdami uz skatuves seguma. Cik daudziem tā ir Izlikšanās Māja, nevis Mūzu Templis.

Arhīvā lasi:
22/02/2012 - Recenzijas :: Atmiņu izgāztās iekšas
06/02/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – Pa ceļam aizejot
25/01/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – Zīmes emocionalitāte
05/01/2012 - Blogs :: Toms Treibergs – Ei, jūs tur!
21/12/2011 - Blogs :: Toms Treibergs – Mums katram ir vajadzīgs mežs
13/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Ar seju peļķē

05/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam II
28/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam I
21/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Sliekas divi gali
14/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dīvaiņu klubiņš
07/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dzīves elegance
31/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Kā pārstāt sapņot?
24/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Piesaulītē
16/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Liekvārdības gūstā
10/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Cik svarīgs ir konteksts?