Karnevāla nedēļas pārpostmodernisms
Aurora Rubinshtein
03/03/2012
Fotogrāfijas ir no grupas “Pussy Riot” bloga
Pagājušajā nedēļā pareizticīgo pasaule gatavojās Lielajam Gavēnim: ne tikai ar treknu pankūku blāķiem, kautiņiem un piedošanām, ne tikai ar joprojām modīgajiem priekšvēlēšanu mītiņiem, bet arī ar košu un neviennozīmīgu sociālās mākslas performanci. 21. februārī, Maskavā, Krievijas galvenās baznīcas – Kristus-Glābēja katedrāles (Храм Христа Спасителя) galvenā ikonostasa priekšā grupa “Pussy Riot” izpildīja punk estētikā ieturētu Dievmātei veltītu lūgšanu. Divu minūšu garajā priekšnesumā meitenes pauda savu attieksmi pret Patriarhu Kirilu – bijušo čekistu, viņa ciešo draudzību ar Vladimiru Putinu, – pret baznīcas kļūšanu par pērc/pārdod/iebiedē institūciju un to, ka sieviešu loma sabiedriskajos notikumos ir tikai mīlēt un dzemdēt.
Šī nav pirmā “Pussy Riot” uzstāšanās, pirms tam tika sarīkoti numuri Sarkanajā laukumā, metro, izpildīta glamūrīgo butiku okupācija. Meitenes stāsta, ka viņas iedvesmojoties no Vīnes akcionisma māksliniekiem (Wiener Aktionismus), kas ir šādu akciju aizsācēji. Spontāni dusmu izvirdumi uz skatuvēm-jumtiem un citiem pacēlumiem, tā ir sava veida katarse, kas vērsta uz sabiedrības apspiesto instinktu atbrīvošanu. Ja šie jautājumi tiek skarti mazliet inteliģentākā formā, tad tos vienkārši nedzird. Šis ir jauns uzdrīkstēšanās līmenis – kā zināms, baznīcā valda ļoti stingri noteikumi un iekšējā kultūra – ko drīkst un ko nedrīkst, vēl jo vairāk – sievietes. Meitenes savos košajos tērpos, spilgtajās zeķubiksēs un adītajās cepurēs-balaklavās neganti sakūla svētzeltaino Bizantijas gaisu.
Versijas par notikušo ir ļoti dažādas, tikpat daudz ir vēl neskaidru jautājumu. Vispirms jau jautājums par akcijas organizāciju. Zinot, cik stingri tiek pārbaudīta ieeja šajā baznīcā (metāla detektori, somu pārbaude, reliģiskais dress code) un cik stingra apsardze tur valda, komentētājiem ir grūti noticēt, ka šis pasākums nav bijis iepriekš saskaņots ar baznīcas vadību. Video ir redzams, ka šajā brīdī baznīca ir gandrīz tukša, tajā atrodas tikai baznīcas kalpotājtantiņas un vairāki apsargi, kas it kā apdulluši riņķo meitenēm apkārt, bet nespēj neko ietekmēt, un daži statisti, kas šokā stāv kā sālsstabi. Bet, ja šī akcija tika saskaņoti organizēta, tad kurš ir “vainīgais”, kam gan tā bija nepieciešama? Vai tiešām valdības opozīcijai? Varbūt Kremļa sabiedrisko attiecību dienestam kā asprātīgs “melnais PEREpostPR”, bet varbūt pašai baznīcai? Vai tā ir politiska akcija vai aktuālā māksla? Vai tiešām viss šis tracis tāpēc, ka dažām trakajām nav ar ko nodarboties?
“Pussy Riot” priekšnesums radīja gan karojošu, gan samierinošu viedokļu sadursmi visdažādākajos politiskajos-mākslas-gendera lomu skaidrojumos un komentāros. Daži radikāli blogeri pauda viedokli, ka meitenes par tādu “baznīcas apgānīšanu” vajag sodīt, pakārt, dedzināt (un ne miņas no kristīgās piedošanas). Tā vien šķiet, ka īpašas dusmas viņos radīja dzimumu lomu pārkāpums – ka meitenes uzdrošinājušās ne vien neklusēt, bet arī fiziski pārkāpt sievietēm aizliegto baznīcas teritoriju. Ko gan lai domā, kad publiski tiek ierosināts meitenes izpērt ar žagariem vai “izģērbt līdz veļai, izvārtīt medū un spalvās, noskūt galvas un izdzīt sniegā telekameru priekšā”(sulīgāko izteicienu apkopojums ar atsaucēm uz avotiem skatīt šeit). Vai arī tas būtu aktuālās mākslas numurs? Pašas “Pussy Riot” dalībnieces saka, ka šādi priekšlikumi, skarbas fantāzijas ar seksuālu nokrāsu atbilst ētikai Vecās derības garā.
Blogeri-baznīctēvi un Baznīcas sabiedrisko attiecību dienesti izplatīja daudz pielaidīgāku viedokli. Īpaši samierniecisks bija diakons Kurājevs, kurš savā blogā publicēja atgādinājumu, ka ir taču pirmsgavēņa nedēļa, pareizticīgo karnevāls, un ka, piemēram, Pētera Pirmā laikā, šādi izgājieni bija visai pierasta lieta. Viņš uzskata, ka meitenes vajadzēja pabarot ar bliņām, draudzīgi iekniebt (khm, feministēm?), un lai tad viņas pašas nožēlo savu izgājienu.
Svētais tēvs Andrejs Kurājevs: “Masleņicas laiks. Ķēmu un ākstu laiks. Sociālais kosmoss brūk (ar cerību, ka pavasarī tas kopā ar dabu atjaunosies), sociālās lomas mainās vietām. (..) Jautājums par kultūras normām nav viegls.” (Skatīt šeit.)
Komentētāji no mākslas pasaules atcerējās jau notikušos mākslinieku un reliģisko organizāciju konfliktus un sajūsminājās par “Pussy Riot” drosmi. Aktuālākais jautājums mākslinieku-reakcionāru vidū ir par sodiem, aizliegumiem un par sekojošajiem tiesu darbiem, ņemot vērā precedentus (atceramies izstādi “Uzmanību, reliģija” un mākslas grupas “Voina” akcijas). Tāpat tiek spriests par problēmām sabiedrības iekšienē, kuru rada valsts virzība uz vairākām idejiskām pusēm vienlaicīgi. Vienlaikus gan modernizējot un liberalizējot, gan stingri pastāvot par tradicionālo vērtību saglabāšanu, vienlaikus – aicinot būt visus pilsoniski aktīviem un pastiprinot kontroli pār ne tik oficiāliem viedokļiem, bez tam sasaistot abas puses ar paviršu PR un visai postmodernām saitēm, tā būs struktūra ar vairākiem ļoti vājiem posmiem, tā būs strukturāla šizofrēnija. Ievades dati ir pārāk pretrunīgi un nestabili.
Grūtākais visā šajā lietā ir politiskais konteksts: Vladimira Putina šķietami ciešā draudzība ar augstākajiem baznīctēviem un viņu iespējamā abpusējā manipulēšana ar sabiedriskajiem prātiem sava sabiedriskā reitinga celšanai var tikt maldīgi sasaistīta ar pastāvošo kārtību. Ja meitenes savā lūgšanā Dievmātei vēršas pret Putinu, tad lineāra loģikas ķēdīte noved pie tādas interpretācijas, ka šādam huligānismam būtu jāsimbolizē tas vājprāts, kurš iestāsies, tiklīdz kā Putins tiks “noņemts” – tūdaļ antikristi, cionisti un amerikāņu aģenti sagraus visu pašu svētāko, kas vēl atlicis. Tātad šāda veida notikums ir opozīcijas ļaunais pirksts, pret kuru ar visiem veidiem ir jācīnās, galvenokārt ar demokrātiskajiem līdzekļiem – pastiprinot drošības kontroli un palielinot sodus par draudu radīšanu esošā režīma stabilitātei. Ja tas ir valsts drošības iestāžu uzdevums, vai baznīcas pārstāvjiem ir tiesības runāt tādiem pašiem vārdiem?
Svētais tēvs Vsevolods Čaplins: “Mēs nevaram dzīvot un nedzīvosim tādā valstī, kur šādi izgājieni ir iespējami. Tātad valstij pēc šāda izgājiena ir jāmainās”. (Skatīt šeit.)
Svētais tēvs uzskata, ka nepieciešamas likuma izmaiņas – ka likums par reliģisko jūtu aizskaršanu ir jāpārnes uz Kriminālkodeksu, tātad jāpiešķir šāda veida nodarījumam nozieguma statuss, jo šāda veida akcijas “var uzspridzināt situāciju valstī”. Vairākos avotos akcija tiek interpretēta kā antireliģiska un salīdzināta ar komjauniešu aktivitāti, Lieldienu laikā baznīcās klaigājot “Kikirigī!”. Tomēr meitenes skaidro, ka arī dažas no viņām ir ticīgas, ka viņas ar cieņu izturas pret reliģiju un pareizticību.
Grupa “Pussy Riot”: “Daudzi ir sašutuši, ka mēs baznīcā spēlējām pankkoncertu. Mēs uzskatām, ka tā nav baznīca, bet gan negods (“не храм, а срам”). Un tas nav Dieva nams, bet gan Krievijas Pareizticīgas Baznīcas ofiss. Mēs atnācām uz KPB ofisu oficiāli izteikt savas domas. Kristus-Glābēja katedrāle nav līdzīga garīgās dzīves vietai, bet gan biznesa centram: dārgi izīrējamas banketa zāles, ķīmiskā tīrītava un veļas mazgātuve, apsargājama autostāvvieta. Viņu mājas lapā norādīts, ka “daudzfunkcionālajā zālē notiek baznīcas koru, folkloras kolektīvu un simfonisko orķestru koncerti, svinīgi un cita veida pasākumi”; ka zāle ir nodrošināta ar sniega ģeneratoru (2 gab.), dūmu ģeneratoru (2 gab.) un ziepju burbuļu ģeneratoru. Kā redzat, viss sagatavots mūsu punk-lūgšanai. Mēs uzstājāmies ar savu baznīcas kori, ar savu svinīgo punk pasākumu, izmantojot SIA “Krievijas pareizticīgo baznīcai” piederošo skaņu pulti (64 kanāli), kurš tāpat norādīts baznīcas inventāra sarakstā. Izmantojot gadījumu, vēlamies noskaidrot: kā izskatās “grozāmās galvas” (“вращающиеся головы”), kuras, saskaņā ar mājas lapu, baznīcas īpašumā ir veselas 16? (Skatīt šeit.)
Pareizticīgie pilsoņi ir vērsušies tiesā, ir ierosināta lieta. Pareizticīgo oligarhs Vasīlijs Boiko-Veļikijs ir publiski piesolījis atlīdzību tiem, kas sniegs ziņas, kuras palīdzētu izmeklēšanai. Kas notiks tālāk, nav skaidrs. Māksla bez politikas? Politika bez mākslas? Bez sievietēm? Kas kaiš sabiedrībai, kāda būs galējā diagnoze? Vai drosmīgajām meitenēm-mūsdienu māksliniecēm-akcionistēm ir lemts kļūt par politieslodzītajām, tas lielā mērā atkarīgs no ekspertu skaidrojumiem un virtuālo civilpersonu balsojumiem internetā. Tā kā postmoderna laiks un telpa ir kā spogulis, kas pats sevī spoguļojas, tad taisnība var būt tikai tam, kam ir visizsmalcinātāki-sarežgītākais skaidrojums. Pārējie neko nesaprot, seko līdzi notikumiem internetā un regulāri spiež “patīk” īkšķīšus – pie tiem rakstiem, kuri atkal ir uztaustījuši kādu jaunu neatrisināmu pretrunu šķautni. Tas, kas kādreiz bija pretnostatīts, tagad ir sajaucies vienā juceklī. Atcerieties 1968. gada Parīzes revolucionāru saukļus: esiet reālisti, pieprasiet neiespējamo. Viss ir atļauts, bet riskējiet paši, ja darīsiet to ārpus pierastās teritorijas. Demokrātija drošībā un ar daudz pārkopētiem linkiem – tas ir jaunais Krievijas pārpostmodernisms (šādu terminu nesen izdomāja dzejnieks Ļevs Rubinšteins, attiecinot to uz mūsdienu revolūcijām, kuras notiek galvenokārt Internetā. Pārpostmodernisms jeb Перепостмодернизм ir darināts no vārdiem перепост – kāda blogera ieraksta pārkopēšanu savā blogā un postmodernisms.)
