BLOGI  
Auroras foto no Sanktpēterburgas Loftu terases

Industriāli-kapitālais remonts loftos 0

Aurora Rubinshtein
01/03/2012

Beidzot radās brīvs brīdis izlasīt Arterritory.com publicētos rakstus par radošajiem loftiem Pēterburgā (autori: Pāvels Gerasimenko un Dmitrijs Golinko-Volfsons). Diezgan interesanti un moderni uzrakstīts. Moderni es domāju tādā ziņā, ka recenzijas rakstītas no modernā/industriālā laikmeta aizsargu pozīcijām. Kritiķi žēlojas par mūslaiku “pagrimumu” un par to, ka kādreizējās fabrikās vairs netiek ražota masveida produkcija, bet gan visai apšaubāmi virtuāls “simboliskais kapitāls”. Izrakstīju dažus citātus, kur mākslas kritiķis Golinko-Volfsons piesauc pat “sociāldemokrātu vērtības” diezgan proletāriskās noskaņās: “jāatzīst, ka uz vispārējā Pēterburgas fona šī izstāde izskatās “pareiza” un gudri veidota: tā uzrunā vietējo skatītāju pasaules vērtību valodā un sniedz viņam nenovērtējamu izglītošanās resursu”, “mitoloģiskais Pēterburgas kā radošas brīvības teritorijas tēls, kur mākslinieku neierobežo tirgus diktāts”, “Pēterburgā, īpaši jaunatnes vidū, jaušams zināms “kultūras bads”,  Krievijas kultūras menedžments, īpaši ar valsts subsīdijām uzturētais, kultūras pasākumus un mākslas notikumus tiecas pārvērst dārgos prezentāciju šovos”, “Krievijas kultūras menedžments izceļas ar galēju birokrātiju un ierēdniecisku cinismu”, “izstāde aicina (pār)vērtēt sociāldemokrātiskās pamatvērtības. Tādas kā cilvēktiesību ievērošana, ekonomikas regulēšana no valsts, taisnīgums un līdztiesība, privātīpašuma aizsardzība un sociālās nevienlīdzības novēršana u. c. Pastāvot pašreizējam neoliberālisma diktātam, tieši šie aspekti veido atklāta starptautiska dialoga platformu”.

Lai piedod man biedrs Golinko-Volfsons, viedokļu dažādībai mans stāsts par Loftiem (Лофт проект “Этажи”) būs no viņa piesauktās “glamūrīgās publikas” pozīcijām. Ceru, ka bez sentimentālas atskatīšanās uz “vecajiem, labajiem laikiem”, kuri ir aizgājuši (un atstājuši tik nolaistas telpas!). Sanktpēterburgas lofti ir arī mans radošais inkubators.

Līdz 2007. gadam Sanktpēterburgā patiešām valdīja zināma stagnācija. Tas gan nebija tālab, ka kaut kā trūktu, drīzāk visa bija pārāk daudz, tikai izšķīdis pa visu pilsētu. Katru dienu tika atklātas izstādes, dienu un nakti strādāja grāmatveikali un kino. Diezgan bieži sanāca būt tradicionālajās kultūrnotikumu atklāšanās ar skābo vīnu un small talk, kā tas pieņemts viscaur kultivētajā Eiropā. Ja gribējās piekļūt tuvāk ne tik formālai mākslas dzīvei, tad ceļš, visticamāk, veda uz “Boreju”, uz “Puškinskaja-10” vai pie Mitkiem. Parasti šis “kultūras bads” beidzās ar to, ka jaunās, nenobriedušās personības nonāca nonkonformistu mākslinieku darbnīcās ar galdiņu-tabureti, uz kura skaisti izkārtota klusā daba: šņabis, rupjmaizes ķieģelītis un katliņš ar sardelēm. Un tad gāja vaļā... garumgarās lekcijas par leģendārajiem jebšu “mitoloģiskajiem” Sanktpēterburgas underground laikiem. Burvīgi, apburoši, – bija grūti tikt ārā no šī apburtā loka. Arī nonkonformisms bija jauks, tomēr jau saknē saturēja negatīvismu attiecībā pret jebkuru valdošo sistēmu, un tāpēc nekas vairāk par kārtējo pagrīdes subkultūras apakšnodaļu tur nevarēja rasties. 

Un tad pēkšņi Lofti. Atklāšana satricināja visu sistēmu, visus līmeņus, visas struktūras. Viss sākās ar brāļiem arhitektiem Jegoru un Savēliju Arhipenko, kuri ķērās klāt milzīgai, nolaistai maizes fabrikai un izveidoja tobrīd unikālu projektu; Sanktpēterburgā nekas tāds nebija bijis. Fabrikas augšējā stāvā darbojās Marija Novikova. Viņa organizēja tādas izstāžu atklāšanas, uz kurām cilvēki stāvēja rindā pie fabrikas ārējiem vārtiem (un pirmoreiz uz mākslas pasākumiem bija face-control). Ielūgumi pieņēma negaidītas formas – tas varēja būt parketa dēlītis ar izdedzinātu tekstu vai apdrukāta lupatiņām, flīze, no burtnīcas izrauta un saburzīta rūtiņu lapa utt. Formālais ielūgšanas process pārvērtās par dinamisku mākslas procesu. Tika meklēti nenobružāti mākslinieki (izsaukti no Ulan-Batoras vai izcelti no pagrīdes) un atklāšanās spēlēja vēl nepazīstamu žanru grupas. Viesi tika cienāti nevis ar vīnu, bet ar zaļiem āboliem, rupmaizes klaipiņiem, ķīseli, dīvainiem cepumiem, kompotu utt. Katru reizi viss bija citādi un katru reizi publikas apziņā tika izkustināts kāds iesīkstējušais štamps. Nevis revolucionāri-destruktīvi sagrauts, bet konstruktīvi-evolucionāri iekustināts! Tika piedāvātas citas iespējas. Tika izmēģināti jauni materiāli. 

Izrādījās, ka robežas ir tikai prātā izveidotajiem priekšstatiem par to, kā ir jābūt un ka šis jābūtības noteicējs jāmeklē kaut kur ārpusē. Jo šeit pēkšņi visa trendsetting vara tika izdalīta starp tiem, kas vēlējās paši domāt, darīt, mēģināt, nebaidīties kļūdīties, izmēģināt jaunas tehnoloģijas (ne tikai augstās). Vienā vārdā – kurš vēlējās kļūt par inovatoru, varēja to darīt (te gan jāpiebilst, ka   Sanktpēterburgas publika ir audzināta klasiskās, pat fundamentālās tradīcijās. Kādas inovācijas, kad te pat nonkomformismam ir savs kodekss!). Pavisam ātri loftu projekts izpletās pa visiem stāviem un pagalmu. Bija atkal jauni un negaidīti pavērsieni. Fotoizstāde ārā uz sētas, košas fototapetes pa visu brandmūri, izstāde, kura jāskatās pa logu, jo mākslas darbi ir izkārtoti uz pretējās mājas jumta, pašiem savs žurnāls (kurš iznāk neregulāri un katru reizi citādā formātā), dizaineru skates un labdarības pasākumi (sadarbībā ar suņu patversmi). Irēna Kuksenaite sāka darboties ceturtā stāva mākslas galerijā, viņai blakus darbojās radošie biroji (izdevniecības, dizaineri), tika atvērta “zaļā” ēdnīca, dažādu dizaineru studijas-veikali, arī hostelis (divstāvu gultas un radošais haoss diennakts režīmā). Te piebildīšu, ka glamūrīgajai ofisu jaunatnei bija sapnis paņemt kādu brīvdienu un pavadīt to loftos ar visu nakšņošanu. Tāpēc, ka tas pārvērtās par dzīvesstilu, par jaunu domāšanas veidu. Tāpēc, ka gribējās uztaisīt kapitālo remontu arī savās personīgajās industriālajās teritorijās, t.i. atvērt vēdlodziņu arī savā CV.

Tādējādi tika veikta loģiska pāreja no industriālās ēras sabrukuma uz postindustriālo zināšanu  režīmu: tukšās, pamestās, izlaupītās rūpnīcas kļuva par tikšanās un plānošanas klubiem. Parastajos – modernajos – klubos bija grūti satikties, lai iepazītos, sarunātos un pēc tam kopā strādātu – jo tur bija tikpat tumšs un skaļš kā īstās fabrikās. Visi kluberi tikai kratījās vienveidīgos, tehniskos ritmos un bija sasvīduši – laikam centās izskatīties pēc proletāriešiem. Savukārt lofti bija plašas, nekārtīgas telpas bez modes rāmjiem. Ar ēdnīcām, veikaliem un atpūtu. Un galvenais – ar kopsapulci reizi mēnesī, kura pieraduma pēc vēl tika saukta par vernisāžu. Jau pēc kādas trešās izstādes atklāšanas pašai mākslai (piedod, Māksla!) vairs nebija īpašas nozīmes. Kaut kādas bildes vai instalācijas piesedza rūpnieciskās ēras nodilumu. Modernie kritiķi zūdījās par pagrimumu, ka pasaules gals ir tuvu, ja jau pat māksla vairs nav tāda, kuru vari nopirkt un aiznest mājās, un tas potenciāli būtu Kapitāls. Savukārt lofterus māksla relaksēja un iedvesmoja, un deva  idejas brīžos, kad turpat uz galerijas koka grīdas vai šmucīgajām betona trepēm tika sacerēti pirmie neveiklie biznesa plāni un tika likti kopā mediju prāti. Dizaineri, mūziķi, ārvalstu diplomāti, promouteri, muitas speciālisti – visiem vienam otru vajadzēja pavisam konkrētu mērķu realizācijai. Māksla apmaksāja šīs neoficiālās birojnīcas īres naudas (pirmo izstāžu darbi tika diezgan kaislīgi izpirkti). Bet citādi par budžetiem neviens nestresoja, nauda uzradās pati, tiklīdz visas idejas tika saliktas kopā un daudz kas notika ar klasisko humanitāro barteri “es Tev - Tu man”. Tie bija visparastākie divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki, daudziem nebija moderni specializētās izglītības un iepriekšējās darba pieredzes karjeras iestādē, toties bija vēlēšanās darīt kaut ko kopā ar citiem. Un darīt to ar maksimālu kaifu un vieglumu – lūk, 2007/2008. gada Sanktpēterburgas zelta jaunatne, viņi arī topošie uzņēmēji: Sanktpēterburgas klubu, kafejnīcu, radiostaciju, festivālu, dizaineru studiju un veikalu direktori un darbinieki.

Šobrīd atskatoties uz šo periodu un novērtējot tā attīstību pēc radošo kvartālu un mazā biznesa start-up projektu vērtēšanas kritērijiem, man nešķiet tik svarīgi, ka Sanktpēterburgas lofti tiešām bija nozīmīgs impulss visas pilsētas radošo procesu ekonomiskajam uzrāvienam, bet gan tas, ka aiz tā stāvēja kāds lielāks spēks (varbūt pat metafizisks), kurš bija ieinteresēts tieši cilvēku resursu mobilizācijā. Jā, es gribu izmantot tieši šo terminu “cilvēku resursi”, nevis, piemēram, nekonkrēto “sadarbības veicināšana”. Svarīgi bija tas, lai cilvēki beidzot satiktos vienā vietā (un lai tā vieta ir tieši tāda – bijusī fabrika – monumentāla pēc savas formas, bet sakaunējusies savā mūsdienu nelietderībā). Bija svarīgi tas, lai cilvēki paši noticētu tam, ka viņi nav tikai viena liela muzeja darbinieki (es domāju Sanktpēterburgu pašu kā lielu muzeju, kurš visādi jāaizsargā no progresa), bet gan kaut kur izlietotu pār malām plūstošo enerģiju un vēlmi strādāt ar konkrētiem uzdevumiem, nevis gaidīt kaut ko no Augšas, kādu Atbalstu vai Pārmaiņas. Izmainīt to, kas ir savos spēkos, kaut ko paši savā apkārtnē, savā rajonā, un, ja tāds mērķis ir, tad realizēt arī lielākus stratēģiskus projektus. Nauda nekad nav problēma, nekad! Māksla arī nav problēma, uztaisīsim, kādu vajag, vēl šodien paspēsim! Bet atrast domubiedrus un vibrēt vienā rezonansē – tas reizēm ir neiespējami!

Interesantas bija arī lofteru iekšējās izmaiņas. Sākumā tā bija datu apstrāde mega apjomos un hipsteru bohēmošanās ar saukli “jābūt tēmā 24/7” (kas nozīmēja skatīties visas iespējamās filmas, lasīt visus žurnālus, filtrēt visu internetu un visus pazīt). Tā bija diezgan nogurdinoša informācijas uzkrāšana, izvērtēšana, rutinizēta digitalizēšana – blogos un soctīklos atsākās modernošanās un haipošana. Bet šī lieta bija jāizslimo, un imunitāte iestājās ar apgriezti pretēju attieksmi: “informācijas diēta un higiēna” (kas nozīmēja turēt savu apziņu maksimāli skaidru un paļauties, ka vajadzīgā informācija 24h laikā tevi sasniegs pati). Un tas gan bija Modernā gals, kad izrādījās, ka visas tēmas un trendi ir nevis Internetā, bet gan gaisā. Pēkšņi izrādījās, ka tu neesi nekāda klana loceklis, (bet arī neesi pats par sevi). Un tev arī vairs nav jābūt kaut kam konkrēti, jo vari būt tāds, kāds jau esi.

Nu, tu gan aizplūdi projām no Mākslas, man teiks kritikas cienītāji. Ak tu, glamūrīgo tusiņu fane,   purpinās vēl kāds cits. Ko lai saku savai aizstāvībai? Es tikai gribēju mazliet pakustināt jūsu priekšstatu gan par fabrikām, kas jāglābj, gan par nesatricināmo, ideālo Mākslas spoku, kuru kustina Dievs kā Radītājs un Valsts kā Sargātāja. Māksla dažreiz patiešām ir veidojums, kuru jāsargā ar visādām dotācijām, koncepcijām, stimulācijām, tāds ideāls, uz kuru jāved jaunatne un mākslinieki, un, galvenais, vienlaikus modri jāsargā no glamūra un konsumērisma. Var arī tā. Un var cerēt, ka pilsoņi atkal atradīs ceļu uz galerijām un muzeju Ziemas pilī, un visi baudīs mākslu un atkal vīnu, un, protams, arī sociāldemokrātijas pamatvērtības un vēl citus ieguvumus no revolūcijām. Bet es sev jautāju – ja nu tāda pieeja ir pārāk moderna? Vai jums reizēm nešķiet, ka esiet mūsdienām pārāk moderni? Un vai jums vēl ir kāda lieka minūte, lai pasēdētu un pameditētu par to, ka varbūt tas mūsdienās ir anahronisms – būt modernam

www.loftprojectetagi.ru

Arhīvā lasi:
24/01/2012 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Plūstošā kustībā
02/01/2012 - Arhitektūra :: Mūsdienu māksla bijušajās fabrikās
12/12/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Komiskie dokumenti
12/12/2011 - Recenzijas :: Ziemeļvalstu māksla loftu projektā “Этажи”
30/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Supremātisms

23/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Māksla, ko paņemt līdzi
17/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Pirmais, možumam