BLOGI  
Foto: Mārtiņš Eņģelis

LMA Karnevāls 2012 – “Leļļu rūpnīcā” 1

Mārtiņš Eņģelis
28/02/2012

Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls ir 74 gadus veca omīte, kas vēl aizvien spēlējas ar lellēm. Gribi tici, gribi – netici, bet 17. februārī gadskārtējais bohēmas eksplozivitātes augstumpunkts atkal ir zvanīts.

“Pērkons” četrus gadus kā kādā Imanta Ziedoņa epifānijā ir spēris, bet nav nācis tuvāk, bet šogad skatuve atkal drebēs. Taču līdz tam vēl jāgaida. Stundas un pakāpieni, dzērieni un priekšnesumi, kavalēristi, hellokitiji, baroka dāmītes, lellītes Lollītes un parastie iedzērāji. Gaiteņi atkal ir pilni krāsainu, košu un pazīstamu cilvēku, un šogad publika šķiet draudzīgāka un bagātīgāka nekā pērn. Vismaz kuplāka nekā melnbaltajā 2010. gadā, kas nāca kā pirmais LMA karnevāls pēc trakajiem ekonomiskajiem laikiem.

Cilvēki šķiet krietni atlabuši, dzērieni un ēdieni liekas lēti, un piedāvājuma dažādība tik raiba kā meksikāņa pleci. Ir Coco Loco kompānija, ir bāra “Chomsky” dziras, ir vecās labās “ņam ņam” vietas un vienmēr aktīvais rezidents – industriālās mūzikas skatuves banda “Sturm”, kas zāģē un gāzē, un silda sirdi tiem, kam pat divos, trijos naktī ir duna rotēt pie enerģiskās skaņas. Tikpat aizrautīga izrādās arī apvienība “Rasols” – karnevāla laikā tajā ietilpst pat desmit darboņi. Enerģija valdīja arī superelektro 37. cehā, kur tiek pārstāvētas underground elektroniskās mūzikas komūnas 808.lv intereses. Un tā līdz kaulam!

Tikmēr Alternatīvajā skatuvē spēlē “Parara” un “Bērnības Milicija”, dubstepoņi ņemas “Vibrocehā Nr. 5”, bet otrā stāva vestibilā brīnumus taisa Normunds Rutulis, kuram šī ir pirmā (vismaz šo laiku) karnevāla diskotēka. Un, jāatzīst, viņš ieliek kloķi gan radio “Skonto” iepriekšējo gadu programmai, gan Ufo, kas šo programmu mēģina atjaunot. Lieki piebilst, ka Normunds Rutulis izvēršas par vienu no neticamākajām, bet vispārsteidzošākajām un svaigākajām parādībām šīgada karnevālā.

Pasākuma musturs kā vienmēr klasisks. Sporta zāle pilna ar lielajām grupām, kamēr akadēmijas stāvi pildās ar deju mūziku un tematiskajiem stūrīšiem. Izstāžu zāle vēl aizvien atvērta apmeklētājiem, tiek piedāvāta tautiskā istabiņa un izlādēšanās skeiteriem, kuriem par prieku ir noorganizēta maza rampa pa visu studijas platību. Pēcāk tā pārvērtīsies par garage tipa grupu koncertu un bungos, un “ģitārēs”, cik spēka.

Tomēr šogad, lai gan sajūtas vēl aizvien var būt relatīvas, šķiet, ka tērpi kā eksponāti kļūst par galvenajiem priekšnesumiem. Tiek aizmirstas grupas, Baltijas īsfilmas un improvizācijas teātri – krietni svarīgāk ir tikt uz pēdām kādam dīvaini ģērbtam, pārsteidzošam vai pat neadekvātam tēlam, kurā noteikti slēpjas kāds draugs vai topošais paziņa. Šogad arī nav jālauza galva par to, kurš ir tas, ar ko tu runā, jo pērn visi, Venēcijas masku apslēpti, varēja tevi pārsteigt un tēlot, ko vien vēlas. Šogad vien retais ir nomaskējies tā, ka ne atpazīt – vairums sazīmējami jau no attāluma.

Pirms lielā “Pērkona” koncertē arī citas grupas, piemēram, Latvian Blues Band, Sus Dungo un jauns pašmāju projekts Eskimo, bet tādu dīvainu sajūtu karnevāls iegūst pēc Kombuļu Ineses uzstāšanās. Pietiekoši savādi un pat sirreāli, lai tomēr būtu patiesība, un “Mākslas dienu 2009” supergrupas “Kombuļi” kodols un balss šogad karnevālā varētu turpināt sava “lauku popelektro” fenomena gājienu. Nu jau ar solo projektu, citu skatuves krāsu un frizūru.

Tomēr “Pērkona” ierašanās notiek lieliskā pēcpusnakts noskaņā, un atkal pierādās latviešu leģendas spēks. Zālē gan lelles, gan ne-lelles dzied no sirds un ar atkārtojumiem, un priecājas līdzi ar apsargiem, kas nosvīduši spiež pūli atpakaļ, kamēr daļa bara no visas sirds vēlas ar drošības vīriem sarunāt “jūs augšā, mēs apakšā”, vai vismaz viņus draudzīgi apskaut. Viļņojas ne vien paceltās rokas, bet arī pārkoncentrētā publika skatuves priekšā, un, lai arī nedaudz pierimst ar Ivara Cinkusa parādīšanos un dziesmām no Veidenbauma dzejas cikla, tomēr pēc laika atdzīvojas ar tikpat lielu sparu.

Par to vilni, kas turpinās pēc lielās supergrupas, pēcāk parūpējas “Čehols”, kas spēlē nenormālu rokenrolu – tā, ka beigās pat ne paelpot. Jāpiemin arī Toms Grēviņš, kas diezgan enerģiski un alternatīvi piedāvā publikai pakratīt maskas un sevi pie diezgan new rave, hard electro, drum’n’bass u.c. trako deju kombinācijas. Piedāvājums atgādina Latvijā jau zināmo spāni Ikki. Kas notiek vēlāk – par to jau vēsture klusē, ja vien kāds to vispār spēj atcerēties.

Daudz mēļu runā, ka šis karnevāls ir bijis ar nelielu tukšuma piegaršu. Lai gan ļaudis apkārt esot bijuši draudzīgi, bildējušies pie visām stenderēm un sadevušies rokās pie teju vai puses “Pērkona” dziesmām, tomēr pietrūkusi kāda kripatiņa piepildījuma sajūtas. Esot pietrūcis arī kādu īpašo šovu. Par spīti tam, liekas, ka visi dīdžeju plači ir pelnījuši ārkārtīgas uzslavas, Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālu gan pārvēršot elektro festivālā, tomēr pēc katra bīta radot tādas patīkamas tirpas, kas kā plakanā baterija uz mēles atstāj spriganu garšu. Galu galā, jācer, ka visi tomēr ir izdzīvojuši.

Dita Birkenšteina - 29.02.2012 11:58