BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

The Blue Nile - Hats, 1989

Klāss Vāvere
28/10/2018

Sākumā viņi bija Glāzgovas Universitātes studenti - viens mācījās literatūru un vēsturi, otrs matemātiku, trešais elektroniku. 80. gadu sākumā studenti nodibināja The Blue Nile. Grupu, kas 20+ nākamajos gados izdeva četrus albumus un tad savu pastāvēšanu beidza - klusi un nemanāmi, tieši tāpat, kā bija to sākusi un turpinājusi. Viņu otro plati - melanholisku sintezatoru mīlas dziesmu krājumu Hats - lielās avīzes The Herald lasītāji šovasar iebalsoja par “visos laikos iemīļotāko skotu albumu”. 

Lielākā daļa pārējās pasaules par šīs mūzikas delikāto eleganci neko nenojauš. Savukārt daudzi no nedaudzajiem, kas Hats tomēr ir dzirdējuši, pie tās atgriežas vēl un vēl. Ticu, ka tas var notikt arī ar jums, ja uztversiet šo mazo rakstiņu kā pamudinājumu noklausīties. Un, jā, The Downtown Lights ir tā pati dziesma, ko Annija Lenoksa vēlāk iedziedāja savā Medusa. Un Rods Stjuarts savā A Spanner in the Works. Nuja, viņi jau arī ir skoti.

Hats iznāca piecus gadus pēc Blue Nile debijas un gandrīz visu šo laiku vīri bija veltījuši neveiksmīgiem tā radīšanas pūliņiem. Viņiem nesanāca nekas. Jaunajās dziesmās trūka paša svarīgākā - īstās izjūtas. Viņi kašķējās un jau sāka šaubīties, vai grupa tiešām ir pareiza izvēle viņu dzīvē. Viņiem visiem bija pāri 30 un viņi pat nebija īsti muzikanti. Pēc trīs gadu pūliņiem, ierakstīto materiālu atzinuši par nederīgu, viņi to iznīcināja. Virgin Records pret viņiem sāka tiesvedību par saistību nepildīšanu. Tad Pols Bjukenens Glāzgovā uz ielas ieraudzīja skumju pāri - puisi un meiteni, starp kuriem nekas vairs nebija, kā bijis. Tas bija mirkļa iespaids, kas kļuva par Hats atslēgu. 

Lietus un ilgas, prieks, eiforija un lidojums, kritiens, skumjas un nožēla, pielijuši trotuāri, pilsētas vakara gaismas, cigaretes un žurnāli, lietus, vientuļas stundas bārā, nakts vilcieni un taksometri, lietus... When all the rainy pavement lead to you - nav jāsaprot Bjukenena dziedāto vārdu nozīme, lai sajustu to jēgu. Jo Bjukenens dzied tieši tā, kā jādzied. Viņu var pazīt uzreiz. Viņš ir tas sagumušais vīrs vilcienā, laimes apreibušais literatūras skolotājs naktsklubā, nerunīgs kaimiņš kāpņutelpā, nejaušs svešinieks, kam uzticēties jau pie pirmā alus bārā. Un kā visas labās un skumjās mīlas dziesmas, arī šīs klausītājam ļauj justies labi un drusku laimīgam. Tas ir labo un skumjo mīlas dziesmu alķīmijas noslēpums, ko reti kurš pārzina tik labi kā Blue Nile. Varbūt vēl tikai Sinatra, Koens, Čets Beikers un… vēl daži izredzētie.

Starp citu - mīļāko albumu pirmajā desmitniekā skoti bija iebalsojuši arī Blue Nile debijas plati A Walk Across the Rooftops (4.vietā). Jāteic, to uzzinot, manas simpātijas pret viņiem kā nāciju neizmērojami pieauga. Un reizē radās bažīgs jautājums - diez, kāda līdzīgā aptaujā būtu latviešu izvēle?

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.