BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Genesis – Nursery Cryme, 1971

Klāss Vāvere
01/07/2018

Šī ir pirmā plate, kurā Genesis, šī britu progroka svētā govs, dzirdama savā klasiskajā sastāvā - ar Filu Kolinsu pie bungām, un Stīvu Haketu galvenā ģitārista postenī. Iespējams, arī vienīgā plate pasaulē ar astoņas minūtes ilgu dziesmu (The Return of the Giant Hogweed) par Heracleum mantegazzianum jeb milzu latvāņu uzbrukumu cilvēcei. Un 10 minūšu kompozīciju (The Musical Box), kurā mazā Sintija, spēlējot kroketu, nejauši nocērt galvu mazajam Henrijam - opuss un incidents turpinās ar seksuālas uzmācības ainu, kas galu galā noved pie fatāla fināla, iejaucoties bērnauklei. Ja ar to nepietiek - te ir arī 14 pantu dziesma par hermafrodītisku nimfu no sengrieķu mītiem (The Fountain of Salmacis).

Par daudz eksotikas vienai platei? Tāds laiks – 70. gadu sākums, tāda mūzika – progresīvais roks. Un tāda mode – gari mati, vēl garāki ģitāru solo un izdoma bez robežām. Nekā nav par daudz, nekas nav par traku vai muļķīgu, Viktorijas laikmets ir tikpat iedvesmojošs kā LSD valstība, Lūiss Kerols un Tolkīns tādas pašas autoritātes kā Lenons un Sids Barets, bet Pīters Geibriels ar lapsas galvu vien ikdienišķa epizode.

Ambiciozi? Protams. Naivi? Jā. Aizraujoši? Nelielās devās - visnotaļ. Arī tādēļ, ka tagad mēs zinām, kur tas viss aizveda Geibrielu, kur Kolinsu, kur Heketu un mūs, kas kādreiz to uztvērām tik nopietni. Un tāpat zinām, ka žanrs, kura nosaukumā ir apzīmējums “progresīvs”, ar laiku – tiklīdz garmatainie ģēniji, kas to radīja, pārtapa plikpaurainos pusmūža kungos - kļuva par pašu konservatīvāko latvāņu populācijas vēsturē. Starp citu, pēdējais apgalvojums nebūt nav nopēlums, tikai vērojums no sērijas “pasaules lietu brīnumainā kārtība”.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.