Vakars pie televizora
Jana Kukaine
14/02/2012
Sestdien noskatījāmies LTV1 “Kultūras kilograma” pasniegšanu. Sēdējām uz mūsu mazliet čīkstošā un mazliet apbružātā viesistabas dīvāna, ar cepumiem un tēju, un pavadījām klasisku sestdienas vakaru ģimenes lokā pie televizora. Tiesa, es izrādījos visizturīgākā, jo pēc raidījuma noskatījos arī filmu “Baseins” (1969. gada versiju).
Tātad – par “kilogramu”. To skatoties, prātā šaudījās doma, ka balva patiesībā atspoguļo to, kuri pasākumi ir bijuši vislabāk apmeklēti. Jo skaidrs taču, ka katrs balsos par to, ko viņš ir redzējis pats. Tāpēc mani iepriecināja, ka vizuālās mākslas nominācijā vispār parādījās salīdzinoši marginālais kim? un Kaspara Podnieka izstāde “Savienotie trauki”. Ja pareizi atceros, tad izstādi veidoja trīs lielformāta fotogrāfijas, ko papildināja kāds zīmējums. Ak, pareizi, vārdu “papildināt” lietot nedrīkst – vai tad nav nedaudz smieklīgi, kad, piemēram, runājot par teātra izrādi, komentētājs vai recenzents saka: “Darbību uz skatuves papildina video projekcijas”. Tas liecina par to, ka “darbība uz skatuves” arvien ir teātra, tā teikt, “kodols”, bet viss pārējais – nebūtiski, maināmi atribūti un izpušķojumi.
Tāpat priecājos par Andreja Granta izstādi, kas nokļuvusi tik tālu. Tiesa, es nezinu, vai pašam Grantam tas ir tik svarīgi, proti, vai māksliniekiem vienmēr ir svarīgi, ka viņi tiek izvirzīti kādai balvai. Varbūt viņiem tas ir gluži vienaldzīgs. Lai nu kā, labi atceros Granta izstādi, šķiet, tā notika pavasarī. Tā bija viena no pirmajām izstādēm, uz kuru devos kopā ar bērnu (kuru melnbaltās fotogrāfijas gan atstāja gluži vienaldzīgu). Vēlāk izlasīju Ievas Lejasmeijeres recenziju “Rīgas Laikā”, karstā vasaras dienā sēžot uz soliņa vēsajā Berga Bazārā. Man recenzija patika, bet arvien vēl atceros to spriedzi, kuru izjutu, kad lasīju par to, kā Grants gaida labu kadru un neiet palīgā slīkstošajam. Tas ir labs stāsts, tomēr es ceru, ka, pagaidījis vēl mirkli, Grants būtu gājis. Es iedomājos, ka slīkstu es un kāds to fotografē... Jā, un kas tad būtu?
Protams, mēs nelolojām cerības, ka kāda no abām minētajām izstādēm saņems balsu vairākumu, lai gan interesanti, ka fotogrāfijas piekritēju pulks izrādījies tik kupls. Jādomā, ka mūsdienu fotogrāfija lielai daļai cilvēku ir saprotamāka un pieņemamāka par mūsdienu mākslu, jo bez šīm divām izstādēm tika nominētas pavisam tradicionālas, drošas un pārbaudītas vērtības – Rita Valnere un Kārlis Padegs, kurš arī saņēmis lielo balvu (protams, ne jau Padegs pats, bet Jānis Kalnačs, izstādes kurators un monogrāfijas “Rīgas dendijs un autsaiders. Kārlis Padegs” autors.)
Sākumā nevaru atcerēties, vai esmu redzējusi Valneres izstādi. Taču tad kaut kas ataust atmiņā – kā fons Jāņa Garanča projekcijām RMT mazajā zālē. Vispār atsaukt atmiņā dažus pat nesenus notikumus nemaz nav tik viegli. Bet Padegs... Kad biju vēl maza meitene, man bija neliela kartiņa ar kādu Padega madonnas reprodukciju. To aplūkojot, guvu pirmo priekšstatu par to, ka glezno ne vienmēr skaistas sievietes un ne vienmēr reālistiskā stilā, bet reizēm tik ekspresīvi, ka viņas izskatās vēl neglītākas. Tagad man ir nedaudz žēl, ka Padega izstādē man nebija tik daudz laika, lai sīki iepazītos ar visiem vēsturiskajiem dokumentiem un izpētītu mazos, smalkos zīmējumus.
Pēc raidījuma, jau minēju, bija “Baseins”. Biju redzējusi vēlāko filmas versiju ar Šarloti Ramplingu, tāpēc bija interesanti “atgriezties pie pirmsākuma”. Nezinu, vai tādā savrupmājā es būtu vai nebūtu laimīgāka kā tagad, savā Rīgas dzīvoklī ziemas vidū. Kaut kas, protams, būtu savādāk.
Ir snidzis, un tas ir labi.
