BLOGI  
Foto: Uldis Lavrinovičs

Vakara albums 0

R.E.M. – Automatic for the People, 1992

Klāss Vāvere
03/06/2018

Lai kā ļaudīm patīk ideja, ka mākslas darbi rodas mokās, dažreiz viss ir pavisam citādi. Dažreiz viss ir lieliski un no tā rodas kas vēl lieliskāks. 

R.E.M. vīriem jau bija nedaudz pāri 30, kad viņi ar septīto albumu Out of Time izrāvās no indie mūzikas un koledžu radio geto, un pašiem drusku negaidīti kļuva par MTV zvaigznēm. Pretēji industrijas likumiem viņi šajā brīdī nedevās grandiozā pasaules tūrē, lai kaltu superhita Losing My Religion nokaitēto dzelzi, bet atgriezās dzimtajās Džordžijas Atēnās, lai relaksētā provinces mierā un dažu senu līdzgaitnieku sabiedrībā sāktu perināt nākamo soli – šo.

Automatic for the People necenšas sekot sava priekšteča hitīgajam lecīgumam un arī nesacenšas skaļumā ar tobrīd aktuālajām grunge ģitārām. Tā klusināti mierīgais skanējums ir simts gadu attālumā šiem uzstādījumiem, taču neesot bijis sākotnēji izplānots – tas veidojies dabiski, kā reakcija uz grupas neseno iemantoto interesi par akustiskiem mūzikas instrumentiem. Kad bija ierakstītas vairākas dziesmas ar Džona Pola Džonsa (jā, tas pats Led Zeppelin basists) stīgu aranžējumiem (smeldze un skaistums bez patosa un salduma), viņi saprata, ka ir uztaisījuši savu labāko plati. Un viņi nebija vienīgie.

Domāju, tam piekritīs daudzi, kas tobrīd tāpat bija vecumā ap 30 - dzirdot Drive, Everybody Hurts, Man On the Moon, Nightswimming un Find the River, mums ātri kļuva skaidrs, ka piedzīvojam ko tādu, kas ar mums paliks ilgi. Mēs ar klusu patiku ļāvām, lai Maika Staipa balss mūsu apziņā iepludina šīs rēni melanholiskās dziesmas un apvaldīti melodiskās domas par pieaugšanu un nāvi, un reizē ar tām arī kādu atskārsmi par šo mirkli kā lietu mēru un jēgu. Citiem vārdiem – mēs drusku nomierinājāmies. Kā parasti, kad izdodas drusku iepazīt pašam sevi.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.