BLOGI  
Foto: Uldis Lavrinovičs

Vakara albums 0

Francis Lai – A Man and a Woman OST, 1966

Klāss Vāvere
29/04/2018

1. janvāris Vaļņu ielas “Upē” pirms dažiem gadiem. Sandra vēl bija dzīva, veikals vaļā un pēcpusdienā tajā sapulcējās viņas draugi. Rakstniece, rakstnieks, dzejniece, režisore, vīns, šķiet, arī kāds konjaks, un droši vien vēl kāds, kurš tobrīd bija dzīvs. Viss kā 1. janvāra pēcpusdienā. Aiz loga pelēcīgs Vecrīgas skats ar retiem gājējiem. Iekšā viegla bezlaika sajūta ar šķietamu apsolījumu, ka šis brīdis nebeigsies kaut tādēļ vien, ka esam to sagaidījuši un jūtamies varbūt drusku saguruši, bet visnotaļ labi. 

Sandra aizkustinājumā miklām acīm trešo reizi klausījās “Ķiršu lietu”, kad es lietoto plašu plauktā atradu šo (cenas zīme joprojām rāda Ls 4.99). Franču easy-listening klasiku, Frānsisa Lē pirmo, ar pasaules slavu atalgoto mēģinājumu kino mūzikas žanrā, līdz baltkvēlei neciešamo chabadabadaba… da…da… dabadabada (ir kāds, kurš neatceras?), kurā tāpat iemiesojies kādas paaudzes bērnības, kādas jaunības, kādas citas pieaugšanas vai novecošanas mirklis ar savu solījumu un cerību. 

Mirklis, kas nekaunās būt vienkāršs un sentimentāls kā pelēka 1. janvāra pēcpusdiena, un tādēļ pārvarējis intelekta, gaumes, racionalitātes un citu veidu barjeras, iesūcies visdažādāko cilvēku dzīvēs, gadiem ilgi mīt viņos kā tāda sen aizmirsta lampiņa, kas pēkšņi atkal ieslēdzas un ar pāris chabadabada taktīm ir atpakaļ šodienā. Izrādās, tas tikai gaidījis dīdžeju, kurš nospiedīs play, ļaujot tam savā gaismā izgaismot visu pārējo, kas ar mums noticis. Jo popmūzika var likties triviāla un kaitinoša, to ir viegli lamāt un nicināt, bet tās iedarbībai ir grūti pretoties. Tāpat kā šņabis un citas narkotikas, tā bieži izrādās gudrāka par mums.

Bet īstenībā šo, savā elegantajā neobligātumā lielisko franču šansona, brazīļu bosas, fona džeza un pārlaicīga kiča iemiesojumu nupat uzliku tādēļ, ka – tāpat kā daudzi šonedēļ – sapriecājos par “Četriem baltiem krekliem” Kannās. Sakara nekāda, tomēr tiešs kā visnaivākais kukū.