BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Miles Davis – Sketches of Spain, 1960

Klāss Vāvere
22/04/2018

Sacerot koncertu ģitārai ar orķestri Concierto de Aranjuez, spāņu komponists Hoakins Rodrigo centās panākt, lai mūzikā būtu sajūtama Aranhuezas pils – XVI gs. celtas karaļa Felipes II pavasara rezidences – dārza magnoliju smarža, putnu dziesmas un strūklaku šļaksti.

Divdesmit gadus vēlāk, kad Mailss Deiviss ar lielisko aranžētāju Gilu Evansu taisīja šo plati, kuras centrālais skaņdarbs līdzās vēl dažām spāņu un arābu mūzikā sakņotām tēmām ir Aranhuezas koncerta adagio daļa, viņš, kā vienmēr, centās panākt, lai tajā būtu sajūtama bezgalība. Zemes dzīves gravitāciju un esības berzi pārvarējis skaistums, kas nemanāmi apņem visu un eksistē neatkarīgi no šā visa. Mailss par to smietos, bet, ja gribas, to var saukt arī par garīgumu. Garīgumu ar kastaņetēm. Un trompeti - kaut šajā reizē Deiviss vairāk spēlēja tās radinieku flīgelhornu.

Gravitāciju pārvarēt nebija viegli. Sākumā viņi mēģināja ar klasiski izglītotiem orķestrantiem. Mailss, radis pie telepātiskas saskaņas ar pasaules labākajiem džezmeņiem, jutās vīlies un memuāros sūkstījās par robotiem, kam dota perfekta atmiņa, lai nospēlētu visu, kas rakstīts notīs, bet nav izjūtas, kas ļautu pacelties bezgalībā. Tās vietā tikai berze. Arī pašam ar trompeti iejusties ģitāras lomā nenācās viegli. Pēc vairākkārt mainītiem aranžējumiem un mūziķu sastāviem viņš juties iztukšots kā reti kad. Gatavos ierakstus Mailss pirmo reizi noklausījies tikai pēc plates iznākšanas. Viņa domas un radošais gars tad jau bija citās sfērās, un pret Sketches of Spain viņš vienmēr saglabāja nedaudz distancētu attieksmi.

Hoakinam Rodrigo viņa interpretācija nepatika. Kritiķi – kā jau bieži ar Mailsa vīzijām – apšaubīja, vai tas vispār ir džezs. Pārāk maz svinga, pārāk daudz skaistuma. Mailss atcirta, ka, viņaprāt, tā ir mūzika… Šodien, kad Sketches of Spain jau sen ir kanoniska vērtība, vispāratzīts džeza un klasiskās mūzikas saplūsmes precedents, tas šķiet nesaprotami. Taču lieku reizi atgādina, cik naivi ir mūsu ikdienišķie mēģinājumi visu ieraudzīt uzreiz, tikt skaidrībā tūlīt un bez kavēšanās. Cik absurdas ir kategoriskas pirmizrāžu recenzijas, tādi paši spriedumi pēc vienreizēja izstādes apmeklējuma vai tikko iznākušas skaņuplates diagnoze pēc divreizējas noklausīšanās. Jo, lai pirmā mirkļa iluzorajā pietuvinājumā sajustu bezgalību, nepieciešams daudz lielāks mērogs nekā mums parasti piemīt. Par laimi, apmuļkot tā varam tikai paši sevi un varbūt vēl dažus lētticīgus laikabiedrus. Bet kuģis, protams, peld.

Savā grāmatā Mailss piemin pensionētu toreadoru, kurš noklausījies viņa plati, uzģērbis cīņas kostīmu, ar ko jaunībā gājis arēnā, un pēc daudziem gadiem atkal nogalinājis vērsi. Tik ļoti dzirdētais viņu saviļņojis. Mailss par to stāsta ar vieglu mulsumu, bet var nojaust, ka šādu reakciju viņš uztver kā atzinību. Nezinu, ko viņš domātu par mani, bet ik reizi, kad klausos šo mūziku, gribas būt labākam cilvēkam.