BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Keith Richards – Crosseyed Heart, 2015

Klāss Vāvere
01/04/2018

Līdz apnikumam nozelēts fakts: Kītam Ričardsam vēl nebija 30, kad britu prese viņu pasludināja par nākamo beigto rokzvaigzni, kuras gals gaidāms, ja ne šodien, tad rīt, bet noteikti gada laikā – tāda bija viņa dzīvesveida reputācija... Mazāk zināms, bet nozīmīgāks fakts: kad Kītam bija 71, viņš izdeva trešo soloalbumu, vienu no saviem simpātiskākajiem ierakstiem. Un, to sakot, es negrasos aizmirst viņa mūžu ar grupu, kas kādreiz sevi dēvēja par dižāko pasaulē. Jā, viss, ko viņš dara vienatnē, vienmēr paliks Rolling Stones ēnā, taču velti. Jo nudien nav jābūt Stones fanam, lai spētu novērtēt šo plati.

Labākais, ka dziesmas te ir tādas pašas, kā to autors. Ļodzīgas, grīļīgas, sīkstas un mīļas pat tad, kad runā muļķības (un tas Kītam patīk tikpat labi kā pīpēšana). Tajās skaidri saklausāms viņa smīns un pirāta bravūra, kas jebkuru citu pieaugušu vīrieti padarītu par “vecu muļķi”, bet viņam, neraugoties uz spēju nemainīgā intensitātē vairot idiotiskus dzeltenās preses virsrakstus, ļauj būt stila ikonai, planētas talismanam un Noras Džounsas dueta partnerim (šīs plates dziesmā Illusion).

Taču, par spīti Noras un vairāku apcerīgu balāžu klātbūtnei, garā šis, protams, ir rokenrols. Ar dzīves garšu, ne jaunības aroganci un lecīgumu, ko Stones ar mainīgām sekmēm cenšas tēlot vēl tagad. Taču īstenībā viss ir pavisam citādāk. Ja Kīts tiešām būtu nomiris 27 gadu vecumā, iespējams, mēs joprojām domātu, ka rokenrols ir jaunības privilēģija un muļķība, masaliņas, kas jāizslimo noteiktā vecumā, pirms cilvēks pieņemas lielās dzīves gudrībā un nolemtībā. Neesmu pārliecināts, vai arī šodienas jaunās paaudzes rokenrolā joprojām atpazīst sevi, toties nu mēs ar Kīta palīdzību pārliecināmies, ka dažreiz tas spēj būtu draugs un spogulis mūža garumā.