Foto

Achtung! Igauniju pārņēmusi banālā nacionālisma epidēmija

Frančisko Martinezs, antropologs, Ālto universitāte
14/03/2018

Nacionālisms ir kā cukurs - pārāk liela deva liks apreibt galvai.

Pagājušajā nedēļas nogalē es apmeklēju iepirkšanās centru Mustamäe rajonā. Bez promocionālajiem Igaunijas simtsgades logo, kas izkārti visa ceļa garumā, es attapos lielveikalā, kur mani aplenca dažādi produkti, kas vai nu uzsver savu igauņu izcelsmi (igauņu kūka, igauņu kartupelis, igauņu burkāns, igauņu maize, igauņu cūka), vai arī apsveic Republiku jubilejā, produktam pievienojot Igaunijas karogu, pat ja tas ražots kur citur (piemēram, Somijā). Tas atgādina Kvartal iepirkšanās centru Tartu, kura fasādi rotā lieli Igaunijas karogi, lai gan iekšā atrodamie veikali ir lielākoties starptautiski uzņēmumi (piemēram, Zara, H&M, Esprit, Mustang, utt.).

Šķērsojot Brīvības laukumu karogu un svinīgās mūzikas fons dod vēlmi maršēt - ū-hā-ū-hā-taisni-pagrieziens-pa labi. Maikls Biligs (Michael Billig) attīstīja banālā nacionālisma terminu, lai raksturotu veidus, kā ar ikdienišķām aktivitātēm, izteicieniem un diskursīvām konstrukcijām (vizuālo, smaržu, skaņu, pieradumiem, garšu, utt.), kas bieži paliek nepamanītas, var atgādināt par nācijas esamību un likt tai justies kā familiārai telpai. Igaunija nav izņēmums un nācijas tēls dienu dienā parādās dārzā, ģērbšanās veidā, ēdienā, suvenīros, logu formā, mūzikā, emociju izrādīšanā, autobusa pieturās, kalendāros un citur, kā arī tam visam pa virsu medijos nepārtraukti tiek runāts par valstiskumu kā kaut ko, kas ir apdraudēts un cieš no uzbrukumiem.

Nedēļas nogalē es daļēji noskatījos Eesti Laul (jāsaka, ka tas gan ir iespaidīgāks, nekā tā paša raidījuma spāņu versija), kā arī biju uz nesen no jauna atvērto Igaunijas Vēstures muzeju Maarjamae rajonā. Es apreibu no piesātinātās devas jauki pasniegtā nacionālisma, kur sociālie jautājumi ir atrauti no politiskā, un tajā pat laikā vēsture tiek naski politizēta (vai tas vien iespējams? Vēl? Kā gan? Jā, ir gan iespējams - aizejiet un novērtējiet paši).


Studio Jonas Staal. Jaunās savienības. 2018. Instalācija: video, paklājs. Tallinas Mākslas Halles pasūtījums.  
Skats no izstādes "Valsts nav mākslas darbs" Tallinas Mākslas Hallē, Igaunija / 16. februāris–29. aprīlis. Mākslinieka un Tallinas Mākslas Halles īpašums. Foto © Karel Koplimets 

Igauņu dizains kalpo nacionālismam

Pastāvīgajai izstādei nosaukums ir “Mana brīvā valsts” (bez ironijas) un tā sastāv no deviņām istabām:

1. pirms republikas dzimšanas, iezīmējot pārmaiņas Krievijas Impērijas rietumu daļā (piemēram, elektrība, sports, ātri transportlīdzekļi), kas “rezultējās ar Igaunijas Republikas neatkarības deklarāciju”;

2. republikas celtniecība, kas sevī iekļauj armijas mēteļus un tādu sadzīves tehniku kā AEG ledusskapi, Electrolux putekļu sūcēju un Siemens elektrisko bārdas dzinēju. Papildus, apmeklētāji var doties izbraucienā ar riteņiem Tallinā, Pērnavā vai Narvā;

3. dzīve republikā, kas lielākoties koncentrējas uz atpūtu, tūrismu un to, kā Igaunija sevi pārvērta “no trīsvalodu valsts uz igauniski runājošu valsti”;

4. Otrais pasaules karš ar īpašu uzsvaru uz emigrāciju;

5. četrdesmit gadu padomju dzīves ir iespiesti vienā istabā un prezentēti ar atomkara aizsardzības maskām, diskursiem par smadzeņu skalošanu un politisku vajāšanu;

6. neatkarība, veco pieminekļu nojaukšana un jaunu varoņu uzstādīšana to vietā. Ceļa zīmes kirilicā ir pārkrāsotas ar melnu krāsu. Tie, kam ir pelēkās pases (nenoteikta pilsonība, 78 000 cilvēkiem Igaunijā 2017. gadā), tiek apkaunoti: “Liela daļa [šo cilvēku] nav atzinuši okupācijas faktu vairāku desmitu gadu ilgās propagandas rezultātā, kas apgalvoja, ka Igaunija izvēlējās pievienoties Padomju Savienībai. Lai gan zināms, ka tā nav patiesība, nepiešķirt pilsonību, tik un tā tika uztverta kā netaisnība.”;


Tanja Muravzkaja. Mūsējie. 2017-18 (darbs pie sienas). 20 fotogrāfiju sērija (pigmenta tintes izdrukas) 90 x 67 cm. Tallinas Mākslas Halles pasūtījums. 
Ella Littwitz. Nezināmā Dienvidu zeme. 2017 (darbs uz grīdas). Tērauds, augsne. 200 cm (d) x 1 cm. Mākslinieces, Marguerite Steed Hoffman Collection (Dalasa) un Harlan Levy Projects (Brisele) īpašums. Skats no izstādes "Valsts nav mākslas darbs" Tallinas Mākslas Hallē, Igaunija / 16. februāris–29. aprīlis. Foto © Karel Koplimets 

7. Septītā istaba ir veltīta “dzīvei un iespējām jaunā republikā”, ieskaitot pievienošanos NATO (šajā sadaļā izstādīta uz Afganistānu aizsūtīta kareivja uniforma) un Eiropas Savienībai (šeit redzama pašreizējā premjerministra Jiri Ratasa šlipse). Šajā daļā iespējams arī noskatīties video ar interesantām intervijām par deviņdesmitajiem gadiem (Rauds, Kivirehks, Komisarovs…)

8. Mūsdienas - istaba, kurā lielos pagātnes stāstus papildina ne-politizēti risinājumi un “īsti veiksmes stāsti, internets, e-Estonia, stārtapi, Baruto un Pērts”, un uzslavas par brīvprātīgo darbu un labdarību (Let's do it, Garage 48, Uus Mailm Street Festival, Vaname AU), it kā šīs iniaciatīvas spētu aizvietot valsts nodrošinātus pakalpojumus;

9. Šī istaba veltīta nākotnes vīzijai par Igauniju, “balstoties uz ideju, ka 1000 gados daba, tehnoloģija un cilvēki ir dzīvojuši pilnīgā savienībā.”


Thomas Kilpper. Izdegšana. 2016-17. Zīmējumu sērija. Papīrs, ogle, dažādi izmēri. Mākslinieka un Galerie Nagel Draxler, Berlin, Cologne īpašums. Skats no izstādes "Valsts nav mākslas darbs" Tallinas Mākslas Hallē, Igaunija / 16. februāris–29. aprīlis. Foto © Karel Koplimets 

Vērts pieminēt vēl piecas lietas par muzeju. 1. Uz sienām gar kāpnēm, kas ved augšup uz izstādi, ir pielīmēti citāti, kas jau rada noskaņu tam, kas tajā būs redzams, kā, piemēram, A.H. Tamsāres :“Smagi strādā un mīlestība sekos” (bez ironijas); L. Meri: “Igaunija tās pilsoņiem ir dārga un mīļa, tā izēd caurumu to kabatās, bet tai ir vieta to sirdīs.” (tajā laikā tādas fiskālās paradīzes, kā Panama vēl nebija tik labi atpazīstamas); H. Valks: “Vienu dienu par spīti visam mēs uzvarēsim.” 2. Izstādes teksti ir igauniski un angliski, bet nav pieejami krievu valodā (neskatoties uz to, ka 27% no valsts iedzīvotājiem tā ir pirmā valoda). 3. Visi “aizmirstie” pieminekļi, kas gulēja uz grīdas aiz muzeja, ir izlikti āra izstādē, jo “daudzi no pieminekļiem ir ar augstu māksliniecisku vērtību un no mākslas vēstures perspektīvas tos ir vērts saglabāt.” 4. Ēvalda Okasa (Evald Okas) sienas gleznojums Nāciju draudzība (The Friendship of Nations, 1987) ir saglabājies kā daļa no muzeja, bet tam nav nekādas pavadošās informācijas par mākslinieku. Tam viegli varētu pievienot Kristinas Normanas (Kristina Norman) darbu Svētku vietas (Festive Spaces, 2016), kas ļautu labāk izprast telpu. 5. Muzejam ir lieliska telpa bērniem. Mans dēls tiešām izbaudīja tajā pavadīt laiku un es būtu gatavs atgriezties tikai tās dēļ.

Nacionālisms padara igauniju resnu

Varētu sagaidīt, ka gandrīz trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas skats uz pagātni varētu būt nobriedušāks, mazāk atriebīgs un pašaizsargājošs. Diemžēl izskatās, ka nacionālisma jautājumos ir ienākusi jauna regresija un politiska vardarbība pret vēsturi, lielā mērā pateicoties oficiālām iestādēm (man ir bail apmeklēt izstādi par “11 000 gadiem Igaunijas vēstures” Lielajā ģildē; es atvainojos, bet mana veselība neizturēs vēl vienu devu “šeit dzīvojošu cilvēku unikalitātes” un stāstu par trīs lauvu un karoga trīs krāsu izcelsmi neolīta laikmetā, iezīmējot imagināru “igauniskuma” taciņu no tā laika līdz mūsdienām.)


Jaanus Samma. Jaunā gada zēns. 2018. Tallinas Mākslas Halles pasūtījums. Skats no izstādes "Valsts nav mākslas darbs" Tallinas Mākslas Hallē, Igaunija / 16. februāris–29. aprīlis. Mākslinieka un Tallinas Mākslas Halles īpašums. Foto © Karel Koplimets

Dārgais dakteri, man šķiet, ka mani piemeklējusi epidēmija. Kas to varētu izārstēt? Gavēnis? Realitātes vanna? Vai man piedalīties parādē vai nē? Vai šis ir tas, kā izstatās post-post-sociālisms, vai jaunai paaudzei vēl nav bijusi piekļuve varai?

Kā Mareks Tams (Marek Tamm) norāda izstādes brošūrā: “Valstis, kas atbrīvojās no Padomju Savienības ietekmes lauka, nacionālisma ideoloģijā saskatīja vislabāko veidu, kā nostiprināt savu identitāti un suverinitāti.” Tajā pat laikā, valsts muzejā 2018. gadā prezentēt pašreizējo igauņu sabiedrību kā homogēnu un vienvalodīgu masu, kas ir uzticīga vienīgi stārtapu uzsākšanai un brīvprātīgajam darbam, kā arī pasīvi pieņemt nacionālistisku retoriku un pasniegt padomju pieredzi kā absolūtu farsu, ir ne tikai delīrijs, bet arī pievieno jaunas nepatiesības Igaunijai kā valstij un turpina sociālās problēmas.


Thomas Locher. Simts tūkstoši miljardu sabiedrību. 2017. Tallinas Mākslas Halles pasūtījums. Gallery Reinhard Hauff, Stuttgart un Lisa Ungar īpašums. Skats no izstādes "Valsts nav mākslas darbs" Tallinas Mākslas Hallē, Igaunija / 16. februāris–29. aprīlis.  Foto © Karel Koplimets 

Ja esat pārāk slinki, lai gavētu vai pavannotos realitātē, iespējams apskatīt izstādi “Valsts nav mākslas darbs” (The State is Not a Work of Art) Igaunijas Mākslas ēkā, kas attiecībām starp nāciju, valsti un nacionālismu pieiet kritiskāk. Pa vidu simtsgades svinībām ielūgt ārzemju kuratori Katerinu Gregos, pievērsties šīm tēmām, jau pats par sevi ir drosmīgs gājiens. Rezultāts ir empātiska, atvērta un kaut kādā mērā pedagoģiska izstāde, kas, iespējams, ir nedaudz par maigu un eirocentrisku, bet reizē sevī iekļauj daudzus augsta līmeņa māsklas darbus, kā Jānusa Sammas (Jaanus Samma) New Year's Boy un Femkes Heregrāvenas (Femke Herregraven) Liquid Citizenship.


Kristina Solomoukha & Paolo Codeluppi. Skats no izstādes "Valsts nav mākslas darbs" Tallinas Mākslas Hallē, Igaunija / 16. februāris–29. aprīlis. Mākslinieku un Tallinas Mākslas Halles īpašums. Foto © Karel Koplimets 

Kā man pastāstīja kāds, kas bija iesaistīts izstādes veidošanā, pašai kuratorei nācās iziet cauri mācību procesam, lai īstenotu šo projektu, jo viņa ieradās Igaunijā ar diezgan šauru izpratni par nacionālismu (vairāk humānistisku un kosmopolītu, nekā ģeopolitisku). Tā iespējams ir mācība mums visiem - mums vajadzētu būt atvērtākiem uz jautājumiem, kas pievēršas tam, kas ir nacionālisms. Kā arī, aizdomāties par to, ka kaut kas tik tīrs kā nacionālisms lielākoties sastāv no lietām, kuras kāds kādreiz aizņēmies vai pārveidojis.