Foto

Divu pasauļu saskares vieta

Andrejs Ļevkins
01/03/2018

Projekts Mass, autors –  Kārsons Deiviss Brauns (Carson Davis Brown, ASV). “Masa: vizuālu pārrāvumu radīšana masu vidē.” Projekta loģika ir vienkārša un eleganta. Mākslinieks dodas uz – šajā gadījumā celtniecības materiālu – tirdzniecības centru. Un izvieto preces īpašos izkārtojumos. Principā tie ir gandrīz tādi paši, kādi tur atrodami vienmēr, vien šie jau ir autora objekti. 


Nav skaidrs, vai tas saskaņots ar personālu. Visticamāk, ka ir. Tas tomēr ir darbietilpīgs process, kas prasa laiku, kā arī elementi jāizņem no tirdzniecības. Un arī pats autors nerunā par darbošanos partizānu garā. Un vispār – objekts fotogrāfijā pie virsraksta – kā to izkārtot slepus? Tas nozīmē, dažos tirdzniecības centros mēdz strādāt progresīvi domājoši menedžeri. Savukārt sekcijā Home Department (“Mājai un ģimenei”) atrodamas skaistas izveidoto objektu fotogrāfijas. Nu un patiesībā kāda atšķirība – sankcionēti vai ne, tas nav svarīgi.


Projekta pieteikumā autors ir ļoti nopietns: “Tas, kā mēs patērējam attēlus, iemūžina dziļo ražošanas-patērēšanas ciklu.” Un ar to kultūras un ne-kultūras telpas tuvinās, pārrāvums starp tām izlīdzinās. Tālāk: “Projekts Mass izmanto šo faktu, iekļūstot Big Box tipa veikalu (supercentrs, lielveikals vai megaveikals) mazumtirdzniecības ainavu ekosistēmā.” Tas ir, šādi viņš teorētiski pamato to, kādēļ tieši lielveikali pašlaik ir vislabākā vieta mākslai. Turklāt viņš domā ne tikai savu, lūk, šo konkrēto mākslu, bet mākslu vispār.

Arī praksē viss ir nopietni, lai arī acīmredzami: “Konkrēto objektu komponenti tiek izraudzīti starp precēm, kas atrodas veikalā, un tiek izkārtoti pēc formālām pazīmēm: krāsa, forma, faktūra.” Turklāt “pašas preces maina tikai savu relatīvo atrašanās vietu veikalā, nezaudēdamas savu faktisko kontekstu.” Taču, “izmantojot vidi, kurā tās pastāv kā preces, un anulējot iespēju tās iegādāties, tās iegūst estētisku, pancisku kvalitāti.” Tiesa gan, anulēšana ir laicīga, objektus demontēs personāls un tie “atgūs savu sākotnējo preces īpašību”.


Tas ir skaisti un daļēji pat traģiski: prece uz laiku kļūst par mākslas objekta daļu, tomēr objekts tiks izjaukts, bet prece – utilizēta saskaņā ar tās sākotnējo funkciju. Taču pats process, kurā patērēšanai paredzētais uz laiku kļūst nepatērējams ar tam sekojošo mākslinieciskās burvības iznīcināšanu, ir neslikts. Jā, kariete atkal kļūs par ķirbi, tomēr kādu laiku tā būs bijusi kariete. Turklāt objekti ir fiksēti fotogrāfijās, un tās it kā varot nopirkt sadaļā “Mājai un ģimenei”.

Pēc tam autoram jau pavisam filozofiska rindkopa: “Atšķirībā no mākslas objektiem, kas līdztiesīgi pastāv plaša patēriņa preču tirgū, “Masas” instalācijas absorbē savu darbu apkārtējo vidi un izolē tos dabiskajā patērnieciskā kapitālisma ne-telpā. Tie eksistē tirgus konteksta ietvaros, to elementi iznākumā atstrādā savu sākotnējo funkciju: tie nesīs peļņu un patērētājam radīs priekšstatu – pārnesdami savu īslaicīgo dzīvi fotogrāfijā. Mass uzsver un uzspridzina sistēmu no iekšpuses, bez tīras peļņas vai zaudējumiem, izmantojot tirdzniecības laukuma standartu ar tā fluorescējošajām gaismām un bezgalīgajām ejām patērnieciskajā ainavā.”


Raugi, gan strādā pēc uzdevuma, gan uzspridzina no iekšpuses, kā to saprast? Vai domāts, ka instalācija pārrauj sistēmu, jo tā nav paredzēta iegādei, taču – var iegādāties tās fiksāciju, kas būs lai arī atvasināta, tomēr konkrēta prece. Apmēram kā “iedvesma nepārdodas, bet manuskriptu pārdot var.” Rets gadījums, kurā autors visu paziņo konkrēti – kas, kādēļ, kā un kāpēc, un turklāt vēl šādā teorētiskā līmenī. Ko te vēl piebilst? Tomēr var piebilst, ja palūkojas no tehnoloģiskās puses. Izskaitļosim variantus, kuros ne-māksla spējīga kļūt par mākslu. Balstoties šajā uzskatāmajā un pragmatiskajā piemērā. Nu, pirmkārt, tādēļ, ka skaisti.

Turklāt skaisti līdz tādai pakāpei, ka skaistums liks nepievērst uzmanību preču salikuma absurdam.

Iekļaušanās apkārtnē (skat. eglītes), kas nav raksturīga tipveida izkārtojumam. Apzināta uzmācība vienas krāsas objektu izkārtojumā ir nedaudz absurda un turklāt vēl iesaista neprofila (konkrētajā izvietojuma vietā) priekšmetus.

Vienkārši demonstratīvi nekaunīga pretējas krāsas objekta izstādīšana.

Kā arī – ne tikai krāsas, bet arī faktūru pretnostatīšana. Kā kartons starp baltu plastmasu.

Noteikta (domāju, rūpīga) izkārtojuma neviendabība.

Protams, pati tiekšanās radīt pircējam problēmas – tā arī noteikti ir māksla, tai jābremzē patērētājs, jārada tam problēmas. Šāda metode tiek pielietota vairākkārt.

Nu, bet bremzēšanas pakāpe var būt dažāda. Var pat spiest pārvietoties noteiktā veidā.

Preču materiālu sajaukšana ar, iespējams, dienesta priekšmetiem.

Pēc jēgas un pielietojuma principiāli atšķirīgs komplekts – ne tāds, kas izlikts noteiktajā nodaļā.

Blakus nozīmju radīšana. Šie konusi principā nenonāk pretrunā ar kamuflāžu. Tas ir, precīzāk – būtu te atstarojošās vestītes, tad viss būtu acīmredzams, bet te saskaņa pastāv, tomēr – ar zināmu šķērsli. Kopumā izkārtojumos ne vienmēr valda neskaidrība par autorības (pat parastu veikala darbinieku) robežām, lūk, eglīte ar bumbiņām augšējā plauktiņā – vai tā bijusi pati par sevi vai arī tā nolikta ar māksliniecisku mērķi?

Tas ir, kopējā iezīme te ir papildu (konkrēti uzskatāmas) jēgas uzspiešana. Tā nonāk teju jau līdz nekaunībai. Lūk, te var pat sacerēt naratīvu par to, kā tas viss uz laiku atstāts pie ieejas.

Tīri abstrakts, taču jau pilnībā nemotivēts izkārtojums: te taču neko neizdomāsi, lai sasaistītu objektu ar tā kontekstu.

Tomēr, no otras puses, veikali arī paši uz kaut ko tādu uzprasās: lūk, šīs oranžās rindas, jāpieņem, nav autora radītas, bet tādas jau bijušas. Bet siena ar mašīneļļu taču arī ir spēcīgi. Un kur robeža?

Lūk – galvenais.

Tas ir reāls divu pasauļu saskares punkts: priekšmets, kas var piederēt gan pie viena, gan pie otra. Uzreiz nesaprast, pie kura. Lūk, šī ķēdīte, kas norobežo eju. – krāsu vienotība it kā dod mājienu par to, ka te redzama māksla, tomēr tas nav obligāti – vientuļā ķēdīte tikpat labi varētu būt veikala dienesta piederums. Tad, lūk, galvenais: tas ir kā ziemā ejot pa ielu, un pēkšņi – ups! – viegli paslīdēji. Un pat vēl neesi sapratis, ka slīdi, taču viss tev apkārt izkustas. It kā pats no sevis.