BLOGI  
Foto: Zenons Narbuts

Vakara albums 0

Nirvana – MTV Unplugged In New York, 1994

Klāss Vāvere
07/01/2018 

Šīs dziesmas šajā balsī jau sen šķiet dabisks un pierasts, bet allaž uzmundrinošs brīnums - kā seno blūzmeņu lūgsnas un mantras, saullēkts pār dzimto ainavu vai satikšanās ar īstiem draugiem. Tik pašsaprotams, ka Bovijam 90. otrajā pusē, atjaunojot repertuārā tobrīd jau mūžseno The Man Who Sold the World, nācās uzklausīt komplimentus par “tā Nirvana gabala versiju”.  Kaut Kobeins te skaidri un gaiši saka: “That was a David Bowie song”. Un drusku biklāk: “I didn’t screw it up tonight?”.

Tieši dienišķās pašsaprotamības dēļ jau sen aizmirsies, ka šis ieraksts nemaz nebija paredzēts izdošanai albumā, un – ja Kurts būtu dzīvojis ilgāk - ļoti iespējams, tā arī paliktu vien dažas reizes pārraidīts Unplugged koncertsērijas videorullis MTV arhīvā. Vēl vairāk – dienu iepriekš Kurts salamājās (par repertuāru, skanējumu, koncerta viesiem un visu pārējo) ar televīzijas producentiem un pateica, ka nekāda koncerta nebūs. Koncerts notika, taču video skaidri redzams, ka tā sākumā viņš ir nepārprotami saspringts un ļoti koncentrējies. 

Nekas par viņa nervozitāti neliecina spilgtāk kā sekundes daļu ilgstošais, samāksloti ņirdzīgais smaids, beidzoties pirmajai dziesmai About a Girl (un lai slavēti MTV redaktori, kas šo grimasi neizgrieza, kaut Kurts esot lūdzis). It kā viņš joprojām neticētu, ka viņa balss un izjūta kopā ar neierasti akustisko skanējumu, bez parastā trokšņa un dusmām strādā tik labi. Vien koncertam jau esot pusē, viņš pamazām atslābst, joki kļūst īstāki un arī cigaretes tiek aizsmēķētas nevis nervoza refleksa, bet gandarījuma dēļ. Jo nu jau ir skaidrs, ka saullēkts notiek un ir krāšņāks nekā iespējams iztēloties, kamēr nepiecelies puspiecos no rīta. Vai neizdari ko citu ikdienā nedarītu.

Tieši Kobeina balss un spontāni dzīvīgais izpildījums, kurā patiesības mirkļa vienreizība svarīgāka par tehnisku perfekciju (TV šoviem neraksturīgi, bet viss te dzirdamais ierakstīts vienā piegājienā), ir iemesls, kādēļ šī plate nereti salīdzināta ar Lenona dvēseles kliedzienu Plastic Ono Band – kā rokenrola tradīcijā reti dziļš un godīgs skatiens sevī. Skatiens, kam vērtību dod prasme tur ieraudzīto padarīt tuvu un saprotamu neskaitāmiem laikabiedriem. Citiem vārdiem - atgādināt, ka esam brāļi un māsas. Tik skaidri sajūtami, kā to spēj tikai dažas balsis katrā paaudzē. Ja paaudzei veicies.