BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Marianne Faithfull – Easy Come, Easy Go, 2008

Klāss Vāvere
26/11/2017

Feitfulas balss un dzīvesstāsts ir tik ļoti nedalāms veselums, ka reizēm rodas šaubas – vai uz mirkli aizmirstot viņas leģendu, šī balss, kas savā melodramatismā bieži robežojas ar grotesku paškarikatūru, joprojām liktos tikpat intriģējoša. Taču ir stāsti, ko aizmirst nav iespējams. Tādēļ atliek tos pieņemt kā mākslas sastāvdaļu. Vai mākslu, kā dzīves daļu. Īsāk sakot – klausīties dziesmas.

Un dziesmas te ir labas. Visādu veidu un laiku klasika – ne velti albuma apakšnosaukums ir 18 songs for music lovers. Arī fakts, ka tā tapšanā iesaistīto prominenču saraksts – no Nick Cave līdz Rufus Wainwright - ir plašs kā Mariannes mūža kritienu un triumfu katalogs, pieder pie viņas stāsta, kura zemākie un augstākie punkti nereti bijuši saistīti ar dažādiem partneriem, bet reālie sasniegumi – tādi kā izdzīvošana un ticības saglabāšana – paveikti vienatnē.

Tāpat šoreiz. Lai cik simpātisks ir Keiva rēgainais fona vokāls dziesmā The Crane Wife 3, lai cik saviļņojoša ir atskārsme, ka albumā pēdējā dziesmā Sing Me Back Home skan Mariannes asinsbrāļa Keith Richards ģitāra un gārdzošie čuksti (iespējams, vienīgā balss pasaulē, kurā dzirdamais nikotīna daudzums pārspēj pašas Feitfulas vokālu), uzrunājošāki ir viņas solo uznācieni. Tādi kā Duke Ellington standartā Solitude vai Randy Newman sacerētajā In Germany Before the War, kuros visvieglāk saklausīt viņas pašas vientulību un dzīves gribu.

Tomēr lielā balva te ir duets Ooh Baby, Baby – soula šlāgeris no laikiem, kad Marianne tikko bija sākusi savu dīvaino ceļu hipiju Londonas aristokrātijas un padibeņu apritē. Dziesmu, kas Smokey Robinson oriģinālversijā skanēja nepilnas trīs minūtes, Marianne un Antony Hegarty izdzīvo trīsreiz ilgāk – tik daudz abiem ir sakāma par izniekotiem laimes brīžiem un joprojām izmisīgi glabātu cerību. Un kad viņi dzied: Mistakes, I know I've made a few/But I'm only human/You've made mistakes too/I'm cryin'/Ooh baby baby/Ooh baby baby, tā vairs neliekas neciešama banalitāte (kāda nenovēršami kļūst, uzrakstīta melns uz balta), bet gan īsta drāma un svētki reizē. Drāma un svētki, bez kuriem kārtīgs šlāgeris vārdā dzīve nav iespējams.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.