BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums. The Police – Ghost in the Machine, 1981 0

Klāss Vāvere
15/10/2017

1978. gadā Ridlijs Skots filmēja Wrigley reklāmu, kurā darbojās milzīga košļenes paciņa un trīs izskatīgu puišu pankgrupa. Grupa bija atrasta, taču pēc scenārija pankiem pienācās būt blondiem. Muzikanti bija naudas grūtībās un, brīdi paminstinājušies, ļāvās izbalināties. Rullītis tika nofilmēts, taču netika apstiprināts, un upuris izrādījās velts.

Īstenībā, atskaitot laika un vietas faktorus (Tečeres un Sex Pistols ēras Londona), Police – caurkritušie Wrigley reklamētāji - nebija nekādi panki. Tam viņi bija pārāk pieauguši (Stingam un Stjuartam Kouplendam bija tuvāk 30 nekā 20, bet Endijam Sammersam par turpat 10 gadiem vairāk nekā abiem pārējiem) un pārāk izglītoti (Stings pat strādāja par skolotāju!), arī pārāk labi muzikanti. Taču viņiem piemita spontāna enerģija un, tāpat kā daudzi “īstie” panki, viņi aizrāvās ar regeju - tieši regeja un roka kombinācija padsimt turpmāko mēnešu laikā viņus padarīja par vienu no lielākajām grupām pasaulē. Regeja, roka un balinātāja. Jo kopš Wrigley epizodes visi trīs vienmēr bija blondi.

Ghost in the Machine ir viņu ceturtais albums un – atzīstos, nekad nebūtu to iedomājies - digitālie simboli uz tā vāka attēlo tieši viņu frizūras (Stings ir centrā). Taču viņi bija kas daudz vairāk nekā tikai balināti skaistuļi. Mūsdienās, kad Stinga solokarjera daudzu apziņā ir aizēnojusi viņa jaunības piedzīvojumus, ir viegli aizmirst, ka Police nebija viņš ar pavadītājiem, bet gan triju augstas klases profesionāļu un gigantisku ego savienība. Savukārt allaž zīmīgais skanējums bija viņu muzikālās sinerģijas un nebeidzamo strīdu produkts. Šajā laikā viņi jau kašķējās par visu, par katru dziesmu un katru lēmumu. Stings vēlējās mazāk ģitāru un vairāk sintezatoru. Arī mazāk regeja, vairāk radio draudzīga pop skanējuma. Abi pārējie negribēja būt par sava dziedātāja marionetēm. Taču dziedātājs rakstīja labākas dziesmas nekā viņi, un nekautrējas uz to norādīt. Diplomātija nebija cieņā.

Tipisks gadījums – rokgrupa, kas trīs gados veikusi attālumu no izbrāķētas košļenes reklāmas līdz top of the world, un šajā ceļā izjustā paātrinājuma un pārslodžu dēļ nu jūk pa visām vīlēm. Un kā vairums labāko rokgrupu, arī viņi šajā situācija, cits citu turot aiz rīkles radīja mūziku, kas bija oriģināla un populāra savā laikā, un izklausās gana svaiga arī simts gadus vēlāk. Jā, Ghost in the Machine viņus padarīja vēl slavenākus nekā iepriekš, vēl vairāk paātrinot trijotnes šķiršanos. Tā ir tuva un nenovēršama, bet šajā brīdī viss izklausās kā plates lielākajā hitā – Every Little Thing She Does is Magic. Starp citu, atskaņu vārdam magic Stings esot meklējis vairākus gadus. Beigās neatradis neko labāku kā tragic. Iespējams, šoreiz tā nav tikai atskaņa.