BLOGI  
Robert Venturi and Denise Scott Brown in Las Vegas. 1966

Lauskas un haizivis 2

Jana Kukaine
26/01/2012

Jo tuvāk Rīgai, jo vairāk reklāmu, lai arī radio staciju nepārslēdzam. Pa vidu izskan ziņas: Azerbaidžānas prezidents viesosies Rīgā, Kubas iedzīvotāji mēnesī pelna vidēji zem divdesmit dolāriem, Amerikā pasniegs “Zelta globusu”. Un tā tālāk. Man ienāk prātā, cik gan dziļi iestrādātam un nesatricināmam jābūt priekšstatam par pasaules vienotību, lai šīs lauskas spētu salikt kopā, vismaz savā iztēlē, ja ne pieredzē, un lai, šādā secībā virknētiem, aprautajiem izteikumiem būtu kaut kāda jēga. Un acīmredzot tikpat nesagraujamam jābūt arī priekšstatam par vienotu “es”, lai gan tā ir ilūzija, kā “Stepes vilkā” raksta Hermanis Hese. Tā atspoguļo cilvēkiem piemītošo un prāta kontrolei nepakļauto vajadzību uzskatīt sevi par kaut ko vienotu, lai gan patiesībā cilvēks viens vesels ir tikai fiziski, bet “dvēseliski – nemūžam.”


Fremont Street, Las Vegas. 1968 © Venturi, Scott Brown & Associates Inc., Philadelphia

Kā šīs sajūtas (ko acīmredzot izraisījusi ilgstoša lauku gaisa iedarbība) turpinājums mājās mani gaida “Rīgas Laika” janvāra numurs, kur lasu interviju ar Dāvi Sīmani par postmodernismam raksturīgo fragmentāro apziņu. Nevar nepamanīt, ka Uldim Tīronam postmodernisms galvenokārt nozīmē neskaidru domāšanu, nesakarīgu citātu gūzmu un vispār jucekli. Viņa jautājumos Dāvim Sīmanim var nojaust tādas kā ilgas pēc stabila mākslas darba satura un skaidrām idejām (par laimi, Sīmanis runā no citām pozīcijām, piešķirot intervijai zināmu dialektiku un tā noturot to virs ūdens). Diezgan uzkrītoši, ka sarunā ir tik daudz jautājumu, kas tiecas apšaubīt pašus postmodernisma estētikas pamatus (“Kādēļ un kam tas vispār ir vajadzīgs? Kāpēc tas ir jādara?” un tamlīdzīgi). Un dīvaini – arī man pielīp šis Tīrona dzīves nogurums un pārsātinājuma radīts apstulbums, ko “postmodernie” mākslas darbi patiešām spēj izraisīt, it īpaši – ja tie skatīti lielā vairumā (kā tas bijis izstādē Viktorijas un Alberta muzejā “Postmodernisms: Stils un apvērsums 1970–1990”, par ko arī intervijā ir runa).

Atmiņā ataust, ka kaut ko līdzīgu esmu piedzīvojusi Venēcijas biennālē – mums nekad nebija tik daudz laika, lai izlasītu un noskatītos visu, lai restaurētu vēsturisko kontekstu un gūtajam iespaidam ļautu atrast kādu nozīmīgu vietu savā subjektīvajā pasaulē. Vienmēr ir gribējies pārvest mājās pilnīgu ainu, par ko stāstīt sev un citiem, kas jautā: “Kāda tad bija tā biennāle šogad?” Bet, lai pie šīs ainas nokļūtu, tā jāsaliek pašai no lauskām, reizēm gluži nejauši savāktām.


Kadrs no Stīva Makvīna (Steve Mcqueen) filmas Giardini, kas bija apskatāma 2009. gada Venēcijas biennālē

“Un turklāt tur bija arī brīnišķīgs dārzs. Ak nē, ne jau Giardini. Tas bija neliels dārzs, kas ieskāva viesnīcu, kurā mēs dzīvojām. Uz dārzu pavērās skats no mūsu istabas loga, bet no rītiem tur klāja brokastu galdu. Dārzu, kā jau tas Venēcijā ierasts, apjoza augsti mūri, un gaisā varēja sajust saldu smaržu...” 

Droši vien tāpēc es dodu priekšroku kamerizstādēm.

Vēl interesanti, ka “Rīgas Laika” intervijā ir apspriests Roberta Venturi, Denīzes Skotas Braunas un Stīvena Izenūra darbs “Mācoties no Lasvegasas”, kas arī bija apskatāms minētajā izstādē Londonā. Šis darbs arhitektūras teorijā pārstāv postmoderno estētiku, un tā autori analizē informācijas lauku, ko veido Lasvegasas ņirbošās reklāmas, kazino izkārtnes, eklektiskās arhitektūras formas un kičīgā vēstures citēšana, par atskaites punktiem izvēloties tādus lielumus kā sarežģītību, pretrunīgumu un dinamiku. Starp citu, šo darbu min arī Sūzena Sontāga eseju krājumā “Par fotogrāfiju”, kur viņa ironizē par “piecūkotu daudzveidību”, kad lieliskus objektus rada no atkritumiem, bet sabiedrības apziņu būvē no grabažām. “Mūsu lūžņi ir pārvērtušies mākslā,” Sontāga rezumē. Tīri žēl, ka šis citāts nebija pie rokas, kad pirms kāda laika rakstīju recenziju par Andra Vītoliņa personālizstādi “Plastmasas vitamīni”.

Dinamiska ainava vērojama arī Rīgā: nokritušo lāsteku lauskas uz ietvēm un vēl nenokritušo rindas pie jumtu korēm, kas atgādina haizivs smaidu, ja vien haizivis to spētu. 


Robert Venturi and Denise Scott Brown in Las Vegas. 1966 
© Venturi, Scott Brown and Associates, Inc., Philadelphia

Arhīvā lasi:
09/01/2012 - Blogi :: Jana Kukaine – Dulce de leche un zelta zivtiņa
27/12/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Deviņi klucīši
15/12/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Kā teiktu dzejnieki
22/11/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Laikapstākļi  

Anda Riecene - 26.01.2012 18:39
esmu pieredzējusi, ka aizbrauc uz Venēciju, bet pēkšņi gribas neaiziet uz pilnīgi nevienu ekspozīciju. pārbagātības rezultātā ieslēdzas kaut kāda pretreakcija "visu vai tad neko" un labāk sēdēt tai pašā "neliels dārzs, kas ieskāva viesnīcu". ja vien neieslēgtos kaut kāda neizprotama pienākuma apziņa izpildīt mākslas baudītāja uzdevumu...
Santa Muižniece - 26.01.2012 17:54
Piekrītu autorei par to RL intervijas noskaņu:)