BLOGI  
(Fragments.) Aija Zariņa. “Rīvas upe, kas ietek jūrā.” 2017. Audekls, eļļa. 60 x 80 cm

Binārais sastatījums. Aijas Zariņas izstāde “Tavs bērns II” 0

Pēteris Bankovskis
06/10/2017 

Vēl nedēļu galerijā “Daugava” Ausekļa ielā apskatāma Aijas Zariņas jaunāko darbu izstāde “Tavs bērns II”. Pirms tam tur skatītājiem tika piedāvātas Daces Lielās ainavas.

Divas gleznotājas, ar kuru darbošanos saistīta arī mana darbošanās – visai nosacītajā, izplūdušajā mākslas aprakstīšanas (kritikas?) laukā. Dace Lielā bija starp pašiem pirmajiem māksliniekiem, kurus sen atpakaļ mēģināju intervēt (kādā žurnāla “Liesma” numurā). Neatceros, vai kādreiz esmu intervējis Aiju Zariņu, taču biju klāt viņas pirmajā personālizstādē kaut kādā Salaspils kultūras namā (tur bija neliela izmēra ainavas). Un mājās man ir apskatāmas divas gleznas: viena, kā nojaušat, ir Daces Lielās, otra – Aijas Zariņas. Lielās māksla man vienmēr ir patikusi, Zariņas – tieši pretēji. Abas gleznotājas plašu ievērību un atzinību iemantoja vēlīnajos padomju gados, un abas to spējušas faktiski nemainīgi noturēt līdz pat Katalonijas referenduma dienām.


Aija Zariņa. “RA-dīt.” 2017. Audekls, eļļa. 151 x 195 cm

Cilvēkiem patīk binārie sastatījumi (plusiņi, mīnusiņi; vieninieciņi, nullītes), piedzīvojot “soctīklu revolūciju” un citas neparastas lietas, kas Zariņas un Lielās māksliniecisko centienu nostabilizēšanās gados prātā nenāca pat nevienam “futurologam”, mājam ar galvu un sakām kaut ko par tehnoloģijām, lai gan šāda sociālās dzīves tehnoloģizēšanās iespējama tikai tāpēc, ka cilvēcei un ikkatram cilvēkam jau kopš pirmajiem Bībeles stāstiem imanents ir binārais, plusiņi un mīnusiņi. Tā tas laikam gan ir visās sistēmās, arī tik savādā sistēmā, kāda ir, piemēram, kāda laikposma latviešu glezniecība. Varam iztēloties, ka Dace Lielā ir pluss, Aija Zariņa – mīnuss (atkarībā no prioritātēm var arī otrādi). Un sistēma ir stabila. Ap katru polu pulcējas daļiņas, kam ap to ir jāpulcējas.


Aija Zariņa. “Saule.” 2017. Audekls, eļļa. 50 x 60 cm

Rakstot par Daces Lielās izstādes gleznām, Līna Birzaka-Priekule minēja, ka tās iespējams salīdzināt arī ar skaistām pastkartēm. Jāteic, ka ar pastkartēm var salīdzināt arī Aijas Zariņas darbus. Visi taču būsim redzējuši, piemēram, UNICEF labdarības mērķiem veidotās pastkartes ar bērnu zīmējumiem. Tā ka pastkarte nekad nav arguments, ja vien neesat filokartists. Zariņa bērnu zīmējumu stilistiku, bērna “rokrakstu” izmanto apzināti, savukārt Dace Lielā tikpat apzināti izmanto rūpīgā ikdienas darbā izkoptu profesionālu meistarību. Lielā skatītājam piedāvā apbrīnošanai un līdzpārdzīvojumam darbus, kuros plaknē risina vārdos neietērpjamu dialogu starp individuālu apziņu un dabas likumsakarībām. Zariņas steidzīgās vizuālās zīmēs kliedz par garīguma deficītu, mudina ļaudis “atgriezties”, attapties, mainīt pasaules uzskatu. Taču, aicinot mūs būt kā bērniem, Zariņa, šķiet, pārprot reiz sacīto, ka bērniem, lūk, pieder debesu valstība. Pārprot tādējādi, ka akcentē bērnu izdarību redzamās zīmes – spontanitāti, pašsaprotamu neprofesionalitāti, jā, arī agresīvu pašapliecināšanos, toties pilnībā ignorē bērna patieso, dziļo, absolūto dabas (saules, tumsas, siltuma, vējpūsmas, zāles smaržas utt.) integritātes izjūtu, ko taču katrs tik labi atpazīstam, kad laimīgos brīžos uz sekundi no atmiņām iznirst bērnības atskārta. Tādā ziņā bērna redzējumam daudz tuvākas ir Daces Lielās gleznas. Toties Aija Zariņa drīzāk ir mūžīgā pusaudžu dumpīguma iemiesojums, kā tāda piketētāja ar plakātiņu – brīžiem pie Saeimas, brīžiem pie cirka.

Uzdrošinos minēt, ka abu mākslinieču darbošanās rezultāti skaidri apliecina, ka latviešu glezniecībai, neraugoties uz konjunktūru, “venēciju”, “dokumentu”, kritisko domāšanu un visādām citādām nelaimēm, piemīt mugurkauls, turklāt – ar smadzenēm.


Aija Zariņa. “Rūķu kalns.” 2017. Audekls, eļļa. 90 x 70 cm