BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Jane Birkin / Serge Gainsbourg, 1969
Birkin / Gainsbourg – Le symphonique, 2017

Klāss Vāvere
01/10/2017

1969. Viņa tikpat kā nerunāja franciski, viņš tikpat kā nerunāja angliski. Džeinai viņš likās vecs un smieklīgs dzērājs, un viņa nenojauta, ko Serža vārds un dziesmas jau tobrīd nozīmēja Francijā. Pirmais randiņš sākās kā katastrofa, bet vēl tagad, daudzus gadus pēc viņa nāves un vēl vairāk pēc abu šķiršanās turpinās kā viens no sava laika mīlas stāstiem. Viņu pirmā plate ir franču popa klasika.

2017. Šopavasar izdotajā Le symphonique daudzas no Serža slavenajām dziesmām Džeina izpilda ar Monreālas Simfonisko orķestri. Labi, ka viņa to nebija izdarījusi jau sen, bet ir paveikusi tagad. Kad pati Džeina, mīts un izpratne par Seržu, un arī visi, kam tas ko nozīmē, ir dzīvojuši savu dzīvi un nu atkal satiekas dziesmās, kurām starplaikā bijušais devis jaunu jēgu. Tieši jauna satura trūkums tik bieži iegāž popa un roka klasiķu centienus savu repertuāru pārlikt “simfoniskās” skaņās, padarot iznākumu butaforisku, neīstu un nevajadzīgu. Tādēļ prieks, ka šis nav “tāds” gadījums.

1969 / 2017. Ir negaidīti saviļņojoši atkal dzirdēt Jane B. – Šopēna prelūdiju, kurai Seržs toreiz, viņu pirmajā platē, īsi pēc pirmā randiņa uzrakstīja savas mīlas vārsmas. Dzirdēt, cik ļoti cita dziesma – un cita Jane B. – tā ir tagad, pēc gandrīz 50 gadiem. Arī – cik ļoti tā pati. Neticu, ka kāds, kurš Serža dziesmas zinājis arī agrāk, spēj nedomāt par to, kas bijis starp šīm “toreiz” un “tagad” versijām. Jo L’anamour, La Javanaise un citas dziesmas, kas pat ar neiztrūkstošo melanholijas piedevu vienmēr nozīmējušas pavasari, nu kādā nemanāmā plūdumā kļuvušas par rudens mirkļiem. Vasara ir galā un ziema vēl nav pienākusi. Ir skaists un drusku smeldzīgs laiks, kad atcerēties visu, kas mums dārgs. Interesanti, kas būs tālāk.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.