Foto

Pārdomas +34 tveicē

Kaspars Groševs
29/08/2017

Ar aukstu dvieli uz pieres es, smagi elsojot, skatījos pa logu uz pretējo māju un sapratu, ka turpmākās piecas dienas nekur neaizmukšu – Venēcija bija mani iesūkusi, izkaltējusi un izstumdījusi tūristu biezokņos. Esmu Venēcijas laikmetīgās mākslas biennāles regulārs apmeklētājs desmit gadus, bet šoreiz nācās saņemties, lai dotos uz pasākumu, ko mēdz dēvēt par “nozīmīgāko”. 2015. gada biennāles galvenā izstāde bija tik kaitinoši naiva un uzspīlēti politiska, ka atstāja rūgtu Campari Sprizt pēcgaršu.

Apzināti izvairījies no jebkādas informācijas par šī gada biennāli, es ierados kā nesagatavojies tūrists, lai uzsūktu visu, kas gadās pa ceļam. Jau pirmajā vakarā Lietuvas paviljona darbinieks Audriuss ieminējās, ka arī šī gada centrālā izstāde ir vientiesīgs flirts ar laikmetīgo mākslu, un mēs ieslīgām diskusijās par to, vai ar naftu apliets motorzāģis ir sliktāks par bēgļu radītiem dizaina priekšmetiem, mēģinot dzesēties zem saules sarga.

Nacionālo paviljonu “eirovīzijā” es iekļuvu pa nelielām durvīm, ceļā uz Giardini nejauši nokļūstot Kipras paviljona baltajās telpās. Pola Peslika (Polys Peslikas) askētiskā ekspozīcija piedāvā domāt par krāsu nākotni, atskatoties pagātnē – bez galvas mežģiem un pompozitātes izstāde ir tik aizkustinoši pieticīga, ka uz mirkli liek cerēt, ka šī gada Venēcijas trakums ir rimts un piezemēts. Tomēr jau pirmajos soļos Giardini krustcelēs paveras mazliet citāda aina – lai arī grandiozajās lielvalstu konstrukcijās jaušams cilvēciskums un meklējumi pēc esences, tomēr, saslieti viens otram blakus, tie joprojām nogurdina tikpat nežēlīgi kā saule. Izstādes, kas uz vientuļas salas būtu veldzējošas kā auksts prosecco, sastumtas valstu parādē, kļūst dažu sekunžu uzmanības vērtas. Kipra šajā “cīņā” kļūst par uzvarētāju, jo neuzkrītoši spīdina savas dienasgaismu spuldzes “zīda ceļa” pakājē, starp restorāniem un veikaliem ļaujot uz mirkli atvilkt elpu.

Tveices nogurdināts, es ātri sapratu, ka, ja vēlos kaut nedaudz iedziļināties redzamajā, maršruts jāplāno stratēģiski un pārdomāti, tāpēc doma par Arsenāla apmeklējumi ātri vien atkrita, atminoties Giardini galvenās izstādes domu nabadzību. No visiem iespējamajiem pagriezieniem, izvēle krita par labu Fondazione Prada, kuru tas pats vērīgais lietuvietis Audriuss nodēvēja par labāko, ko pēdējā laikā redzējis. 

Ar vieglu neuzticību un bailēm vilties es nolēmu doties uz izstādi “Laivā ir sūce. Kapteinis meloja” (The Boat Is Leaking. The Captain Lied), par kuras trim dalībniekiem – filmdari Aleksandru Klūgi, mākslinieku Tomasu Dēmandu un scenogrāfi Annu Vībroku – praktiski neko iepriekš nebiju dzirdējis. Paļaujoties uz veiksmi, es beidzot labsajūtā noelšos, veroties Klūges fragmentārajā video darbā, abās projekcijas pusēs liegi spīdot noslēpumainām durvīm – aiz vienām redzams hoteļa priekšnams, savukārt virs otrām mirgo neona burti SAFARI. Nedaudz apmulsis, otrajā stāvā stāvā es nonāku izvēles priekšā – kuras no piecām durvīm atvērt. Pirmajā mirklī šķiet – tās visas ir aizslēgtas, tomēr skaņa vilina doties pa labi. Pēkšņi atrodos Andželo Morbelli gleznu aplenkumā, virs galvas izplešoties debesu brīnumiem, kas rūpīgi uztriepti ar otu. Vēl viens solis pa labi atsedz skatu uz baznīcas soliem, pāris durvis tālāk attopos tumšā kinoteātrī, veroties Klūges filmas “Vakardienas meitene” (1966) kadros. Tālāk, slīdot starp dažādu teātra izrāžu artefaktiem, gar Dēmanda sterilajiem foto attēliem, atklājas viena detaļa pēc otras, liekot cerēt, ka šī pieredze ir tikai un vienīgi mana. Pa tumšām trepēm uz augšu, un pēkšņi atrodos uz skatuves, savukārt nākamās durvis atsedz ēkas eksterjeru un skatlogu, kurā zib video ekrāni. Lieki būtu uzskaitīt visu, kas redzams un neredzams, bet ne mirkli nepamet sajūta, ka kurators Udo Kitelmans meistarīgi izkārtojis ēkas trīs stāvus daudzos iespējamos scenārijos. Katras durvis, kas vizuāli katra ir citādāka, atsedz jaunas izvēles un jaunus noslēpumus, kas drīz salipuši tik biezos slāņos, ka atliek vien slīdēt cauri ar atvērtu muti. Visdrīzāk, trīs galveno izstādes varoņu biogrāfijas pārzināšana klejošanu padarīs vēl daudzslāņaināku, tomēr es priecājos par savu prāta vakuumu un vienkārši ļaujos izvēlēm.

Galu galā, laiski izmeties gandrīz kails uz jumta terases ar vēsu šprici rokās, es sapratu, ka man vairs nav spēka rakties cauri nacionālo paviljonu jūrai, starp daudzām aprautām atraugām meklējot kādu patīkamu melodiju. Pārāk daudz ambīciju, pārāk daudz pakaļdarinājumu, kas kā Venēcijas ielās nopērkamās Dolce & Gabbana somiņas izjūk pie pirmā lietus. Kam visa šī ņemšanās? Varbūt vienkārši nākamreiz nevajag braukt augustā, kad saldējums rokās izkūst tik pat ātri kā nauda makā un vienīgais veids, kā naktī aizmigt, ir ietīties slapjā palagā? Varbūt tūristu dzīres par godu Venēcijas ilgstošajai nāvei nav īstais fons, lai skatītos mākslu? Es apsveru kādus pāris gadus izlaist šo “nozīmīgo” pasākumu, labprātāk nododoties klusiem soļiem pa lielu un mazu pilsētu tukšajām galerijām, kurās esmu viens no retiem visiem. Laivā ir sūce, kapteinis meloja.