BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Astrud Gilberto – Non-Stop to Brazil, 2006

Klāss Vāvere
20/08/2017

Stāsts par Astrūdes Žilbertu karjeras negaidīto aizsākumu ir dzirdēts gandrīz tikpat bieži kā viņas populārākais ieraksts The Girl from Ipanema (starp citu, tas pats ar, ko šī karjera sākās). Astrūde nekad nebija dziedājusi ārpus ģimenes loka un par dziedātājas profesiju pat nedomāja. Toties viņa bija precējusies ar vienu no bosanovas žanra pamatlicējiem - brazīļu ģitāristu un vokālistu Žoao Žilbertu (Joao Gilberto). Kad vīrs ar amerikāņu saksofonistu Stenu Gecu (Stan Getz) rakstīja kopīgu albumu, viņa pildīja tulka lomu. Ieskaņojot “Ipanemas meiteni”, producentam šķita, ka būtu labi, ja dziesma skanētu ne tikai portugāliski, bet arī angliski – tas varētu veicināt amerikāņu publikas interesi. Un tā kā no brazīļu puses angļu valodu zināja - ne ļoti labi, bet labāk par jebkuru citu tautieti studijā - tikai Astrūde… 

1964. gadā izdotais Getz/Gilberto aizsāka globālu bosanovas māniju un kļuva par pirmo (vairāk nekā 40 nākamos gadus arī vienīgo) džeza albumu, kas novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Gada ieraksts. Astrūdes vārds uz tās pirmizdevuma vāka nebija pat pieminēts, toties bosanova turpmāk visai pasaulei asociējas tieši ar viņas balsi un dziedājumu – meitenīgi biklu, drusku nedrošu un sapņainu čukstu, kas vispirms piesaista ar atbruņojošu dabīgumu. Daudzas no šīm īpašībām noteica fakts, ka dziedot viņa domājusi ne tik daudz par melodiju, bet dziesmas vārdiem un to izrunu…

Šajā izlasē “Ipanemas meitenes” nav un labi, ka tā. Jo vēlāk Astrūde iedziedāja daudz brīnišķīgu, bet ēterā ne tik ļoti pārdozētu dziesmu (gan angliski, gan portugāliski, gan spāniski), kas miljoniem cilvēku joprojām liek domāt par sauli, jūru, vasaru un arhetipisku dzīves kategoriju vārdā “jaunība”. Vienalga, kurā desmitgadē klausītājs to piedzīvojis, šajās melodijās skaidri saklausāms naivums un nevainīgums, ko kādā dzīves mirklī sākam saistīt ar vairs neatgūstamo. Kā atmiņas par t.s. Ļeņina ielas neona zvaigznītēm manā bērnībā. Liegās, sambas ritmos balstītās dziesmas un Astrūdes balss sniedz retu iespēju šo sajūtu izbaudīt nevis ar ziemeļniecisku smeldzi un nožēlu par aizgājušo vai, pasargdies, nepiedzīvoto, bet ar labsajūtu un prieku par bijušo. Īstenībā vēl neesmu saticis cilvēku pēc 30, kam tās nepatiktu. Ja tāds ir, ar interesi gaidu to atsaucamies.