BLOGI  
Fragments no Hugo van Goethem gleznas

Plūstošā kustībā starp kultūrkadriem 2

Aurora Rubinshtein
24/01/2012

Es redzēju lielu dzelzs kuģi un vienlaicīgi biju tajā iekšā. Ne “Titāniks”, protams, bet tāpat vesela eiforisku izklaižu valstība ar grezniem interjeriem. Visi svarīgākie mākslas veidi vienuviet – kino, kazino, sauna un tax free. Viegla šūpošana un galvas reiboņi – bez maksas. Un, iedomājieties, visu šo bagātību, kuru pirms simts gadiem varētu atļauties tikai prinči, tagad var apdzīvot jebkurš, vienalga no kādas arodbiedrības. Pat bezdarbnieks un nevalstnieks to var atļauties. Vecmāmiņas velteņos ar mazbērniem zirnekļcilvēku kombinezonos, pūriski protestantiski, rūtoti zemnieki no dziļiem laukiem, narkodīleri ar plastisko operāciju rētām un slavenās zviedru nenukleārās ģimenes. Visas krāsas ne tikai uz viena kuģa, bet arī vienā ballē. Visi tagad var atļauties tādu greznību.

Tātad Jaunā gadā devos uz Stokholmu šopingtūrē, shopping for images. Dodiet, dodiet jaunas bildes, jaunas emocijas. Gribējās būt tuvāk Ziemeļpolam, kur sniegos ieputināti ir pasaules lielākie serveri. Uz turieni, kur modīgais skandināvu vīruss izpaužas modīgos tetovējumos pūķa formā, nepārtrauktā kafijas dzeršanā, fiksā sandvičošanā un visādu sastingušu, apsalušu, psiholoģisku samežģījumu šķetināšanā. Kopā ar mani pēc inovācijām kliedza Kazimirs Maļevičs: “Cilvēki! Jūs ļaujaties, lai jūsu ķermeņus pārvadā moderni airoplāni, bet jūsu mākslu un dzīvi joprojām sedz vecie halāti!” Mana ceļa grāmata bija Maļeviča manifestu un deklarāciju apkopojums, pilns dusmu uz mērogrealitātes faniem, kuriem māksla ir vecas blūzes. Kuras galu galā nonēsājot, viņi atkal nopērk tieši tādas pašas. “Kāpēc jūs nevelciet savu vecmāmiņu kostīmus, kad ejiet skatīties uz gleznām ar viņu pašu pūderētajiem attēliem?” Maļevičam novecojušas domformas saistās tieši ar veciem drēbju fasoniem. “Jūsu ķermenis dzīvo šodienas laikā, bet dvēsele iestiepta vecmāmiņas vecajā ņieburā!” Uz Jaungadu ārzemēs ir lielās atlaides, var tikt pie jauniem tērpiem, ar kuriem ir piedienīgi lidot mazbudžeta reaktīvajās lidmašīnās un braukt ar citiem mūsdienīgiem transportiem, bet pašas lielākās cerības bija tikt pie jauniem imidžiem, jaunām paradigmām, pilnīgi jaunu brendu karaļu tērpiem, kuros ieģērbt savu šībrīža halātīgo dzīvi un mākslu, visu to dzīves mākslas gaļu, muskuļus un mašīnas, kas bez iekšējas kustības nav nekas.

Stokholma kā jau lielpilsēta elpoja dziļi gan pazemē, gan augšējos stāvos, kustējās ātri un ražoja dažādus tēlus, uz visiem ielu stūriem midžinājās lielie plakanekrānu televizori, kas rādīja, kā viss paiet – autobusi, teātra izrādes, karstie piedāvājumi un jaunākās tehnoloģijas. Visas formas vienā lielā juceklī. Tur pidžinājās arvien jaunas mutācijas, jaunas mulatācijas, jauni vīrusi, jaunas formulas. Pašām formām gan nebija nekādas nozīmes, svarīga bija tikai kustība starp kadriem, jauno evolūcijas ciklu dinamika, lēcieni kvantu līmenī.

Bet galvenā dzīves un mākslas kustības paraugstunda gaidīja atpakaļceļā uz izpušķotā kruīza kuģa, tāds demokrātisks varietē, kurā piedalījās visi klātesošie. Globālo bohēmiešu ansamblis spēlēja civilizācijas vēstures spēcīgākos hitus. Deju placi pamazām aizpildīja daudzkrāsaina mozaīka bez kontūrām. Postmodernā danču asamblejā vienojās globālās cilvēces labākie pārstāvji, katrs kompetenti pārstāvot kādu nišu, kuru vēl var formāli atpazīt un nosaukt, bet vai ir vērts stresot par šīm sociāli konstruētajām identitātes pazīmēm – tas ir cits jautājums. Vecmāmiņas ņieburā ietērpies novērotājs varbūt vēl varētu mēģināt veidot kādu statisku ainu: uz deju plača ir tik un tik sieviešu/vīriešu, pieaugušo/bērnu, balto/melno, normālo/trako, bet visi elementi bija plūstošā kustībā, un neko nevarēja uzskaitīt. Sievieši dejoja ar citiem sieviešu cilvēkiem, vīrieši dejoja ar melnajiem un balinātajām, mazas meitenes dejoja ar plikiem plastmasas bēbīšiem, mazi puiši dejoja ar ieslēgtiem aipadiem, bet citi bija, izskatījās un uzvedās tā, lai nekādi statistiķi-tautu skaitītāji nevarētu noteikt viņu identitāti un pat ne lomu, kas tika izpildīta šajā šovā. Kamēr virtuozi tika aranžēts kārtējais pasaules hits, vairākas personas ar aziātiskiem vaibstiem, bet nenosakāmu vecumu un nesaprotamu gendera piederību dancināja mazgadīgu blondu eņģeli. Turpat blakus Vīnes valsi grieza just married pensionāri pilnā frakā. Dažu soļu attālumā lēkāja ļoti liela persona košā plīša treniņtērpā, īstā celtnieka kaskā un viltotās baseina čībās. Savā stilistiskajā nepareizībā un kustīgajos mērogos šis bija aizkustinoši skaists mūsdienu Babilonas modelis. Tas rādīja, kāpēc globalizācija šķiet biedējoša tiem, kuri grib stāvēt uz vietas un visu ieģērbt vakardienas bruņās. Šodienas acīm skatoties, tāda nenoteiktība taču nesaskan ar mūsu personīgajā ID-konstitūcijā ieprogrammēto kodolu! Tomēr tieši savā plūstošajā kustībā varbūt tā ir īstā forma, kurā varētu izkausēt vecos slogus, izzust pašiem. Kura varētu kļūt par greznību, kas būtu pieejama visiem. Bez stresa par identitātes freimiem un nacionālās komforta zonas politisku aizsardzību, kuru kāds varētu slepus nozagt. Ak, bailes, bailes nemanāmi piezagsies, slepus nozags un piesmies personīgo dzīves stilu.

Pa to laiku uz apakšējiem klājiem visi pulksteņi griezās uz otru pusi, tur valdīja gluži cita laika zona. Personas ar ļoti stingri definētu identitāti ālējās. Latviešu nācijas bijušo laikmetu izlolotais zieds visā savā košumā pārsita degunus, novēma ar zelta rakstiem greznotos paklājus un slīpētos spoguļus. “Eeeee, džeki, mēs taču esam īsti džeki! Davaj, džeki, iedzeram par Latviju! Eeee, mēs neļausim kaut kādiem cūkām par mums smieties! Mēs sitīsim no sākuma tos utainos! Mēs esam stipri, bļins, mēs esam īsti!” un tādā garā cauru nakti griezās viņu iekšēji noskaņotās šlāgerplates. Mani ceļabiedri bija lielā neizpratnē: “Kas tie ir par mežoņiem???” Man bija grūti to izskaidrot mūsdienīgiem, kulturāliem vārdiem. “Tie ir tādi latviešu tautas pārstāvji, kuri strauji izmirst, un tāpēc ir tādā izmisumā. Agrārajā un industriālajā laikmetā bija pieprasīts viņu brutālais spēks, bet tagad vairs nē. Arī valsts ir noraizējusies, ka viņu kļūst arvien mazāk, tāpēc cīnās par saglabāšanu visādos veidos, kaut vai muzejiski. Valsts nāk ar dotācijām, ar informatīvām kampaņām, ar filmām un izrādēm. Ir tāda izrāde “Čīkstošais klusums”, tur ir par viņiem, kā viņi baidās izmirt un cīnās, lai varētu saglabāt savu dzīvesveidu. Vēl ir tāda filma “Kolka Cool”, tur arī ir par viņiem, kādi viņi ir jūtīgi pret nežēlīgajām pārmaiņām un pret vispasaules sazvērestību.”

Mūsu tērauda kuģis līgani slīdēja pa simbolu jūru atpakaļ uz Rīgu, kas stāvēja sastingusi ne ta no sala, ne ta no nesaprašanās. Izkustēsies šogad mazliet, izkustinās vecos kaulus, savus aprūsējušos torņu gaiļus, salijušos salmu jumtus, apsūnojušos akmeņus un pārējo simbolisko sāpju ķermeni kādai jaunai idejai, kādai jaunai dejai, nē, ne no skontoradio, bet no kaut kā mazliet plūstošāka. 

Ilustrācijām izmantoti holandiešu gleznotāja Hugo Van Goethem darbi. Šis mūsdienu mākslinieks mēģina savos darbos atainot mainīgu ārējo kustību un nemainīgu iekšējo būtību. Sākotnēji viņš trenējās uzgleznot skaņdarbus, pēc tam – mainīgas ainavas, līdz nonāca līdz komiksu varoņiem. Mēs pazīstam šos varoņus un apzināmies, kā viņi kustas pa kadriem animācijas filmās un kādā veidā pārlec no kadra uz kadru zīmētajās komiksu grāmatās, bet šajās gleznās ir vēl cits kustības veids – tikpat plūstošs kā dabas ainavā un kvantu fizikā.

Atsauces:
Малевич К., Черный квадрат, Спб 2012
Бауман З., Текучая современность, Спб 2008

Arhīvā lasi:
12/12/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Komiskie dokumenti
30/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Supremātisms

23/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Māksla, ko paņemt līdzi
17/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Pirmais, možumam

R. R. - 24.01.2012 17:49
arī tās gleznas, starp citu
R. R. - 24.01.2012 17:48
=)))) patika