BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Phil Collins – Face Value, 1981

Klāss Vāvere
11/06/2016

Fils Kolinss otrdien nokrita, dabūja zilu aci un atcēla ceturtdien, piektdien ieplānotos koncertus Alberthallē. Uldis, kurš jau sen bija sagādājis biļeti, pažēlojās fb draugiem, un saņēma mierinājumu no Māra: “Labāk to tomēr neredzēt… žēl skatīties uz sadugušo vecīti, kas sēž invalīda krēslā un ļoooooti švaki mēģina Follow you, follow me… tik sabojāsi veco, labo priekšstatu.”

Vēlāk atklājās, ka Kolinsa koncertā Māris nav bijis, tomēr esot liels Genesis un Fila fans… Tā gadījās sapriecāties par mūžam jaunajiem, kuri fano par “vecajiem, labajiem priekšstatiem” un to vārdā izvairās satikt senus draugus. Un to, ka nekad neesmu vīlies reiz iemīlētā māksliniekā tādēļ, ka tas vairs nevar to, ko kādreiz varējis. Vienmēr ir liecies aizraujoši redzēt kā, piemēram, septiņdesmitgadīgs Dilans sadzīvo ar dziesmām, ko sarakstījis tad, kad viņam bija 25. Jā, arī kā viņš sadzīvo ar sāpošo muguru un reiz leģendāro frizūru… Galu galā – arī ar jaunākām dziesmām, kuras nebūtu varējis sacerēt 20 gadu vecumā.

Īsāk sakot, neesmu liels Kolinsa fans, bet pēc šāda pamudinājuma nevarēju neuzlikt Face Value. Toreiz, astoņdesmito sākumā Fils smagi pārdzīvoja laulības šķiršanu, kārtējo reizi bija neziņā par savas darbavietas Genesis virzību, un ierakstīja pirmo soloalbumu. Tas iznāca pāris nedēļas pēc viņa 30 dzimšanas dienas un pēkšņi šīs cilvēcīgas vienkāršības, personīga apjukuma, radoša mulsuma un cerību pilnās popdziesmas skanēja visur. Katrs, kurš dzīvojis astoņdesmito pirmajā pusē, atceras mājas ballītes, kuru fonā dārdēja In the Air Tonight lēnām augošais ievads, kas kulminē apvaldītā un tādēļ īpaši iespaidīgā emociju sprādzienā.

Taču mirkli, kas mani tagad te pārliecina visvairāk, tolaik, šķiet, nebiju pat pamanījis, katrā ziņā nekādās atmiņās to neatrodu. Beidzoties plates pēdējai dziesmai – reti interpretētajai bītlu Tomorrow Never Knows visā tās kakofoniskajā godībā, – tik tikko saklausāmi ieskanas Fila balss, kas savā nodabā dungo Over the Rainbow. Tikai dažas frāzes no šīs mūžsenās ilgošanās dziesmas, bet manā uztverē tās piešķir citu ticamību arī visam pārējam te dzirdamajam.

Starp citu, pirms pāris gadiem, atkārtoti laižot klajā šo un citus vecos albumus, Kolinss nomainīja to vāka attēlus, savus pirmās un otrās jaunības foto aizstājot ar tābrīža 60+ grumbainās realitātes portretiem. Ko lai saka – mīļš sveiciens veco, labo priekšstatu auklētājiem. Jo drusku viegluma un humora noder vienmēr.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.