BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Placebo – Without You I’m Nothing, 1998

Klāss Vāvere
30/04/2017

Kā jau parasti, visu izšķir pieredze, tomēr nepilni 20 gadi atmiņā ir neskaidra robežšķirtne. Daudz kas ir zaudējis seno “te un tagad” aktualitāti, un vēl nav apzināts kā “vienalga, kur un kad” vērtība, kas, reiz piedzīvota, nāk līdzi vienmēr un visur – arī, ja pats to neapzinies. Tā vēl gaida piemērotu brīdi, lai pieteiktos kā diagnoze… sasodīts, šīs banālā melodija ar stulbo piedziedājumu ir gabaliņš manis paša.

Tātad Placebo. Viņi rakstīja nesliktas dziesmas, taču manai jušanai bija par daudz ārišķīgi, viņu cinisma, jūtīguma un ģitāru kombinācija pārlieku egocentriska un demonstratīva, lai liktos interesanta garākā distancē. Tādēļ mūsu attiecības nesniedzās tālāk par dažiem pirmajiem albumiem. Iespējams, savu ciniskā jūtīguma stadiju biju jau pārdzīvojis. Citiem vārdiem – biju par vecu. Tik un tā vienubrīd Placebo klausījos labprāt. Ja pareizi atceros, pat biju tas, kurš viņus ierādīja Uldim Rudakam – Uldis kļuva par lielu fanu un padarīja to par vienu no populārākajām grupām Latvijā.

Vislabāk man patika šis, viņu otrais albums. Iespējams, tādēļ, ka Braiens Molko tajā spiedz mazāk nekā citām reizēm. Viņam pašam esot licies, ka platē ir par daudz lēno dziesmu. Man tieši tās patīk. Protams, arī Pure Morning un Every You, Every Me, šie uzmundrinošie gadsimta izskaņas radiohiti joprojām strādā labi un tos dzirdēt ir patīkami, ja arī ne diži saviļņojoši. Savukārt tituldziesma albumā mani uzrunā ievērojami pārliecinošāk nekā singla versijā ar Boviju. Jo Molko jau pats ir drama queen garā kleitā, bet vēl kopā ar Boviju… par daudz manai mērenajai dabai. Bet saprotami, jo kleitu viens esot noskatījis no otra.

Placebo esence man arī tagad ir Burger Queen ar Hey you, things are not what they seem. Kā toreiz, tā tagad reti pieminēta dziesma, kas nupat lika atcerēties ikdienā gandrīz aizmirstu laiku, kad biju, iespējams, vienīgais dīdžejs ēterā (Rīgā? Pasaulē? Visumā?), kurš to spēlēja regulāri. Vēlās naktīs, kad likās gandrīz vienalga, vai to bez manis dzird vēl kāds. Bet bieži bija sajūta, ka šajā dziesmā – tās atmosfērā, ne vārdos – ir visa aizvadītā diena. Tieši tik egocentriski un brīnišķīgi.

ARHĪVS: Vakara albumi u.c.